Degot Kremenčukas tirdzniecības centram, krievi komentē: “Kas var būt labāks par beigtu ukraini!” 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dienā, kad lielā septiņnieka valstu līderi tikās Elmavas pilī Bavārijā, Krievija ar raķetēm apšaudīja tirdzniecības centru Ukrainas pilsētā Kremenčukā. Vismaz 20 cilvēki gājuši bojā, 56 ievainoti, vairāki desmiti pazuduši bez vēsts.
Reaģējot uz šo barbarisko uzbrukumu, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā tviterī krievu valodā ieraksta: “Krievijas veiktā tirdzniecības centra apšaude Kremenčukā – tās ir šausmas. Mēs esam kopā ar upuru ģimenēm un jūtam naidu pret šo zemiskuma izpausmi. Krievu tautai ir jāredz patiesība.” Šim tvītam pievienots video, kurā redzams degošais lielveikals dažas minūtes pēc apšaudes.
Bet vai tiešām Krievijas iedzīvotāji dzīvo tik lielā neziņā? Brīdī, kad pasaules mediji ziņoja par sagrauto lielveikalu, krievvalodīgajā internetā jau valdīja liela rosība. Eksperti, kuri novēro sociālos tīklus, publicēja ekrānuzņēmumus ar prātam neaptveramiem komentāriem: “Labi deg! Malači puiši!”, “Vajag šaut vēl vairāk!”, “Dedziet, ukraiņu cūkas!”, “Kas var būt labāks par beigtu ukraini!” utt.
Protams, vienmēr var apgalvot, ka šī tīksmināšanās par terora aktu un masu slepkavību neatspoguļo visas Krievijas sabiedrības viedokli. Noteikti ir cilvēki, kuri neatbalsta karu, nosoda to, kaunas par notiekošo. Ka viņi neizsakās tāpēc, ka baidās par savu un tuvinieku drošību.
Tāpat varam mierināt sevi ar domu, ka slepkavību apjūsmotāji vārās savos sociālo tīklu burbuļos. Tāpēc jo nepatīkamāk, ka daži Krievijā un pasaulē pazīstami cilvēki kļūst par kara aizstāvjiem un “sātana advokātiem”. 22. jūnijā “Rossijskaja gazeta” publicēja interviju ar vienu no Krievijas inteliģences simboliem, Valsts ermitāžas muzeja direktoru Mihailu Piotrovski.
Lūk, trīs citāti no šīs intervijas. “Mūsu valsts ir iegājusi citā laikā. Mēs atkāpāmies, atkāpāmies, bet tagad vairs neatkāpjamies. Ir veikts pagrieziens. Un jau skaidrs, ka būs pēdējais. Viss tika sākts 2014. gadā Krimā. Tieši Krima radīja situāciju, ka citādi rīkoties vairs nevarēja, ka vajadzēja veikt šo pagriezienu. Mūsu valsts realizē milzīgas globālas pārmaiņas.”
“Mēs visi esam militāristi un impēristi. Mums, kultūras cilvēkiem, jāizprot sava vieta visā notiekošajā. Cilvēkam, kurš piedalās vēsturē, pienākas labi veikt ikdienas darbus, jāvadās pēc principa “kad runā lielgabali, runā arī mūzas”.” “No vienas puses raugoties, karš ir asinis un slepkavība, bet, no otras puses – cilvēku un nācijas pašapliecināšanās.”
Tātad “slepkavība ir nācijas pašapliecināšanās”. Kremļa propagandistus Solovjovu, Kiseļovu un Simonjanu varētu salīdzināt ar Gebelsu, bet Piotrovskis paceļas jau daudz “augstākā” līmenī. Viņa tekstā saskatāmas paralēles ar nacistu ideologa Alfrēda Rozenberga grāmatu “20. gadsimta mīts”, kas līdzās fīrera sacerējumam “Mana cīņa” kļuva par nacistu ideoloģijas svētajiem rakstiem.
Bet nav ļaunuma bez labuma. Ir pienācis patiesības mirklis. Maskas ir kritušas, ilūzijas – zudušas. Izrādās, aiz gudrajām, smaidošajām sejām slēpjas ņirdzīgs slepkavas smīns. Labi, ka to beidzot sāk pamanīt cilvēki ne tikai Ukrainā un Eiropas austrumos, bet arī citur pasaulē.
22. jūnijā ASV galvaspilsētā Vašingtonā bāzētais socioloģisko pētījumu centrs “Pew Research Center” savā interneta vietnē “pewresearch.org” publicēja plaša sabiedriskās domas pētījuma rezultātus, kas raksturo pasaules valstu iedzīvotāju attieksmi pret Krieviju un Putinu.
Šodien Krievijai neuzticas 92% amerikāņu, 88% kanādiešu, 97% poļu, 94% zviedru, 86% britu, 81% franču, 83% itāliešu, 94% austrāliešu un 81% vāciešu. Vēl lielāka ir nepatika pret prezidentu Putinu. Vienlaikus 16% vāciešu izteikušies, ka viņi atbalsta Krieviju. Tieši tik daudzi pēdējās Vācijas Bundestāga vēlēšanās aizvadītā gada septembrī kopumā nobalsoja par “Putina draugiem” – Kreiso partiju (5%) un labējo “Alternatīva Vācijai” (10%).
Intereses pēc paraudzījos, ko par karu savulaik rakstījis cilvēks, kurš līdzīgi Piotrovskim arī kļuvis par vienu no Pēterburgas leģendām – Fjodors Dostojevskis.
Lūk, dažas viņa atziņas. “Bez kara cilvēks ieslīgst komfortā un bagātībā, zaudē spēju nodoties augstām domām, nocietinās un kļūst par barbaru” (no vēstules S. Ivanovai, 1870. gada 17. augusts). “Mums nevajag baidīties no ārējiem politiskiem satricinājumiem. Piemēram, no kara Eiropā par slāviem. Kaut arī tas būs briesmīgs – mēs vieni pret visiem” (no vēstules A. Maikovam, 1870. gada 9. oktobris).
“Cilvēks pēc savas dabas ir bailīgs, negodīgs un pats to labi apzinās. Lūk, kāpēc cilvēks tā alkst pēc kara, tā mīl karu – jo tas viņam ir kā zāles. Karš atraisa brāļu mīlestību un savieno tautas” (“Rakstnieka dienasgrāmata”, 1876. gads). Tātad Dostojevskim “karš ir mīlestība”. Viņa amata brālis, angļu rakstnieks Džordžs Orvels romānā “1984” attēloja totalitāru nākotnes sabiedrību, kurā valda saukļi “Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana ir spēks”. Izrādās, neko jaunu viņš nebija izgudrojis. Droši vien vienkārši ieskatījies Dostojevska kopotajos rakstos.
