Nosauc ministrus, kuri ir pret Stambulas konvenciju. Jautājums: Cik sievietēm vēl jābūt nogalinātām, lai mēs pieņemtu šo konvenciju? 290
Jebkurš var celt trauksmi valdības līmenī, sabiedrības līmenī un tā tālāk. Tas nav liegts. Jautājums: vai mums visiem ir vienota izpratne, ka vardarbība pret sievieti patiešām ir noziegums un ka tas ir jāizskata tiešām, pieprasot pastiprinātu atbildību, kā to pieprasa Konvencija, ja noziegums ir izdarīts no bijušā dzīvesbiedra, esošā dzīvesbiedra, tad tas nozīmē, ka tev ir jāprasa pastiprināta atbildība, tā Stambulas konvencijas spēku un saturu skaidro Iluta Lāce, biedrības “Centrs Marta” vadītāja.
Tieši tāpēc ir jābūt tai vienotai izpratnei par to, kas tad ir šie augstie rādītāji, kad tiešām dzīvība var tikt zaudēta. Vajāšana ir viens no lielajiem signāliem; atkārtota fiziska vardarbība; draudi; draudi nogalināt cietušo personu, līdzcilvēkus; draudi nogalināt pašam sevi – tie visi ir sarkanie signāli, tā dzīvība var tikt atņemta. Kā uzskata Lāce, ja vienotā izpratne ir, tad nav nav nekāda sadrumstalotība.
Viņa kā piemēru ilustrē situāciju – policists nevar būt psihologs, ko viņi bieži vien tagad dara: ar varmāku vienkārši parunājas, tā vietā lai ierosinātu kriminālprocesu.
Viņiem ir noteiktas procedūras. Jautājums, vai šīs procedūras ir pietiekoši skaidri aprakstīts? Vai mums ir skaidrs algoritms?
Piemēram, ja ir pārkāpts pagaidu aizsardzības nosacījums, tiek uzreiz ierosināts kriminālprocess, piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums, un tālāk arī tiesas un citas
tiesībsargājošās institūcijas skata šo noziegumu kā noziegumu, nevis policisti paši pieņem kaut kādus pareģojošus lēmumus, vai šī persona ir pietiekošs drauds vai nav pietiekošs drauds, skarba ir Lāce.
Pasaulē ir veikti pētījumi, arī mēs esam veikuši “Martas centrā”, kas rāda, ka šis jautājums jāuztver nopietni. Sievietes veselība tiek ietekmēta, viņu bērnu veselība tiek ietekmētas, noziedzība tiek vairota.
Šajā gadījumā, ja mēs zinām, ka Eiropas padome arī uzsver, ka, pieņemot šo konvenciju vardarbības pret sievieti mazināšanai, samazinās noslepkavoto sieviešu skaits, tad
jautājums ir visiem ministriem no partijām, kas īstenībā neatbalsta konvencijas ratificēšanu, Inārai Mūrniecei, Ilzei Indriksonei, Naurim Puntulim, Jānim Vitenbergam, Mārim Kučinskim, Līgai Meņģelsonei, Mārim Sprindžukam, Didzim Šmitam – cik sievietēm jābūt nogalinātām,
lai mēs patiešām ratificētu konvenciju un un tā efektīvi darbotos?
Bet vai šī Stambulas konvencija, ja būtu pieņemta jau pirms gadiem, vai šis gadījums nebūtu noticis?
Nav teikts, ka šis konkrētais gadījums nenotiktu, bet mēs redzam citās valstīs ļoti daudz veiksmīgu risinājumu – mazinās noslepkavoto sieviešu skaits, tiek mainīti likumi, tiek būtiski pavairota palīdzības sniegšana cietušām sievietēm, nepārtraukti notiek process pret vardarbības mazināšanu, tā Lāce.
