Ilona Spure: cietumos vajag labākus apstākļus 0
Pirmo nedēļu jaunajā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieces amatā aizvadījusi pulkvede Ilona Spure. Kas viņa ir, ko domā un ko darīs?
– Kā jūs atrada?
– Sistēmā strādāju jau 20 gadus. Karjeru ieslodzījumu pārvaldes sistēmā sāku 1994. gadā ar mācību centru – tur aizvadīju sešus gadus, pasniedzu piecus priekšmetus, izveidoju cietumu vēstures muzeju. Pirms tam, studējot Latvijas Universitātē, trīs gadus biju pirmās klases skolotāja Pumpuru vidusskolā. Bet domāju, ka amatam mani izvēlējās profesionālo īpašību dēļ, kas jau gadiem tika vērtētas Tieslietu ministrijā. Vismaz 12 gadus esmu piedalījusies dažādās starpinstitūciju un starpministriju darba grupās, strādājusi pie dokumentu un normatīvo aktu izstrādes.
– Tātad ar teorētisko bāzi jums viss kārtībā?
– Arī ar praktisko. Par uzraudzi gan neesmu bijusi, bet daudzus gadus vadīju administratīvās komisijas Iļģuciema sieviešu un Šķirotavas vīriešu cietumā, Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Tas nozīmē, ka esmu uzklausījusi un lēmusi par soda mīkstināšanu vai pastiprināšanu konkrētiem cilvēkiem, par lietu virzīšanu tiesas lemšanai par pirmstermiņa atbrīvošanu.
– Esat turējusi ieslodzīto likteni savās rokās.
– Ja jums tā tīk teikt. Bet vienmēr esmu darbojusies likuma ietvaros, rūpīgi uzdodot jautājumus pašam ieslodzītajam un klausot savai sirdsapziņai.
– Pēdējos gadus esat vadījusi Ieslodzījuma vietu pārvaldes resocializācijas dienestu. Ko saprot ar šo darbu?
– Tas nozīmē koordinēt visu cietumu sociālās rehabilitācijas un sociālās korekcijas darbu.
– Tagad jums jāuzņemas atbildība ne tikai par ieslodzīto likteni, bet arī vietām, kur viņi mīt. Atgādiniet, cik mums ir ieslodzījuma vietu, ko mēs mēdzam dēvēt arī par cietumiem, kādas vēl iestādes?
– Latvijā ir 12 dažāda režīma ieslodzījuma vietas, slimnīca Olainē, kā arī cietumu darbinieku mācību centrs Rīgas Centrālcietumā, kuram vēlos pievērst īpašu uzmanību. Jāceļ šā centra prestižs, lai cilvēki vēlētos tajā mācīties un strādāt cietumos, jādomā par algas palielināšanu, par darba apstākļiem. Nav lielas jēgas sapņot tikai par jaunu cietumu, tā ir tikai čaula. Svarīgi ir cilvēki, kas tajā strādās. Par to jādomā jau tagad.
– Ko mācību centrā māca?
– Kļūt par uzraugu. Tie ir paši pamati. Piecos mēnešos cilvēkiem māca soda izpildes tiesības, krimināltiesības, citas teorētiskās un praktiskās lietas. Lielāka uzmanība jāpievērš iemaņām tiešajam darbam ar ieslodzītajiem.
– Bet cietumu perimetra apsardze jau nav atstāta tikai tehnikai?
– Nav gan. Bet jādomā, lai arvien mazāk cilvēku tikai stāvētu un sargātu cietumu, lai no tā neviens neizbēg. Tas būtu jādara tehnoloģijām, bet tas jau ir stāsts par naudu.
– Kādiem ieročiem ir apbruņoti apsargi?
– Uzreiz nepateikšu, bet ieroči ir. Par tiem jau esmu runājusi ar tieslietu ministru – ja mums nav nāvessoda, vai ieroči maz nepieciešami? Ja cilvēks bēg, vai uz viņu ir labi šaut?
– Bet, ja ieslodzītais, bēgot no cietuma, uzbrūk sargam?
– Bet kur lai ieslodzītais cietumā dabūtu ieroci?
– Nu nevajag…
– Labi, kā jau teicu, sargu apbruņojums ir diskutējams jautājums. Bet vai tas ir normāli – valstī nav nāvessoda, bet sargs tornī var pieņemt vienpersonisku lēmumu nošaut cilvēku?
– Bet kur garantija, ka ieslodzītais ar kaut ko neizšauj vai neiemet? Kaut gan bēgšanas gadījumu pēdējos gados maz. Kad bija pēdējais?
– Pirms vairākiem gadiem.
– Mums ir mierīgi cietumnieki.
– Labāk netracināsim viņus ar šo apgalvojumu.
– Vai varat raksturot, kāds ir vidēja Latvijas cietumnieka portrets?
– Esmu bijusi daudzu valstu cietumos un varu teikt, ka mūsējie ir atšķirīgi. To grūti raksturot vārdiem.
Jūtamas padomju koloniju tradīciju paliekas kopā ar mūslaika iezīmēm. Šīs paliekas ir grūti izskaužamas, jo pie tām strikti turas, reizēm tās ir pat smieklīgas, gribas teikt: džeki, tas jau sen nav modē, nekur pasaulē jūs nesaprot!
– Varu iedomāties, kādas tradīcijas ir dzīvotspējīgas kamerās, kur mīt 30 un vairāk cilvēku. Tā ir kā sava valsts ar saviem likumiem.
– Tur jāpiekrīt. Tāpēc arī vēlamies būvēt jaunu cietumu, kur būs tikai vienvietīgas un divvietīgas kameras. Tad ieslodzīto tradīcijas, neformālie likumi un darbības zaudēs jēgu. Cilvēks, kas sēdēs viens pats, netiks pazemots, nekļūs par zagli, nevarēs iesaistīties kādās darbībās.
– Par to, kādos apstākļos jādzīvo ieslodzītajiem, sabiedrībā domas vienmēr dalījušās. Domājams, ka iecerētajā jaunajā cietumā apstākļi būs labāki nekā daudziem uz brīvām kājām.
– Lai tā būtu. Sabiedrība bieži vēlas atriebību: lai vainīgais sēdētu pēc iespējas ilgāk un sliktāk. Bet kāds viņš iznāks brīvībā? Tā ir ilūzija, ka sliktos apstākļos cilvēks labojas. Mums jānodrošina tādi apstākļi, pēc kuriem cilvēks brīvībā atgriežas labāks, nevis sabiedrībai bīstamāks.
Kas tad tagad ir tās daudzskaitlīgās kameras, par kurām jūs runājāt? Augstskolas, kurās ieslodzītie pilnveido kriminālās iemaņas un plāno nākamos noziegumus. Vai tas ir vajadzīgs sabiedrībai?
– Vai maniakāliem bērnu un sieviešu slepkavām būtu jādzīvo labiekārtotās hoteļa tipa istabās?
– Mums neviens nav deleģējis tiesības ieslodzīto sodīt dubultā. Sods ir viens: brīvības atņemšana, tā nav tikai pārvietošanās brīvības, bet arī vairāku citu tiesību liegšana. Piemēram, mēs nopietni domājam, lai Daugavpils cietuma uz mūžu notiesāto nodaļu nepārvērstu par psihiski jukušu cilvēku nodaļu, jo ilgi būt ieslodzītam ir grūti. Cilvēks neatgriezeniski sabrūk gan fiziski, gan garīgi, ja 15 gadus un vairāk jāsēž vienatnē vai divatā kamerā un ārā pastaigā tiek tikai uz stundu reizi dienā. Domājam, ko likt viņiem darīt, ko mācīties, kādas profesijas apgūt.
– Kur un kad būs jaunais cietums?
– Runa ir par diviem cietumiem – Olainē un pie Liepājas, kopā plānots 1200 vietām. Daudz domāts arī par atbilstošām resocializācijas telpām.
– Cik šobrīd ir cietumnieku?
– 5470. Pēc jauno uzcelšanas plānots slēgt vairākus vecos Rīgā – Brasā, Šķirotavā un Iļģuciemā.
– Kur tad liksim Iļģuciemā ieslodzītās sievietes?
– Jaunajos cietumos būs atsevišķi bloki sievietēm.
– Igauņiem jau ir jauns cietums Viru.
– Tas ir labs, un līdzīgu arī mēs gribētu. Viru ņemtas vērā kļūdas, iepriekš būvējot cietumu Tartu. Igauņi plāno būvēt vēl vienu. Tad kopā viņiem būs četri cietumi. Latvijā perspektīvā plāno piecas ieslodzījumu vietas: Cēsīs, Rīgā Centrālcietumu, Daugavpilī, Olainē un pie Liepājas.
– Cik no ieslodzītajiem strādā?
– 25%. Varētu vairāk, jo daudzi ieslodzītie labprāt strādātu, bet ne visi. Ir tādi, kuriem statuss neatļauj – tas atkal ir stāsts par padomju koloniju tradīciju mantojumu. Kāda trešdaļa cietumos sēž un nevēlas darīt neko. Uzņēmumi cietumos bankrotē, nāk klāt jauni. Tāpat kā ārpus cietuma. Saskaņā ar likumu strādājošie cietumnieki var saņemt līdz 50% no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas. Uzskatu, ka strādāt vajadzētu visiem.
– Cik valstij izmaksā viens cietumnieks?
– Aptuveni desmit latus dienā.
– Saprotu, ka mobilais telefons cietumos ir aizliegts, bet atļautas citas modernas sadzīves ierīces.
– Jā, bet ir noteiktas normas par skaitu un lielumu. Aizliegts ir arī dators, par ko ir bijušas diskusijas. Mums ir cietumnieki, kas studē augstskolās un kuriem tādējādi studiju sakarā vajadzīgs sazināties ar pasniedzējiem, ārpasauli, izmantojot datoru. Bet vienlaikus šo sazināšanās iespēju var izmantot arī citiem nolūkiem. Tad nu mēs ar augstskolām risinām šo sazināšanās problēmu.
– Cietumniekiem jau ir pašiem savas izkoptas sazināšanās iespējas.
– Protams… Pēdējā laikā modē ir no ārpasaules cietumniekiem piegādāt mobilos telefonus, narkotikas, aizliegtas lietas, šaujot ar arbaletu.
– Vai varat apgalvot sabiedrībai, ka kopumā Latvijas cietumi ir droši, ka kontrole pār tiem tiek nodrošināta?
– Jā. Kaut gan mēs ilgi varētu diskutēt par finansējumu infrastruktūrai un darbiniekiem, kas nekad nav bijis tik liels, lai tuvotos pilnībai.
– Kāda alga ir cietuma uzraugam?
– Viszemākā iekšlietu sistēmā, mazāka nekā policistiem, robežsargiem, ugunsdzēsējiem. Mazāk par 300 latiem uz rokas. Neliela alga ir arī speciālistiem, kas strādā cietumos, piemēram, skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem, psihologiem.
Mūsu sistēmā ir 300 brīvu darba vietu, pārsvarā uzraudzībā. Daudziem uzrauga darbs ir papilddarbs. Tas nav pareizi. Taču nevaram paaugstināt prasības par tik mazu algu.
– Mūsu cietumnieki daudz sūdzas Eiropas Cilvēktiesību tiesā par apstākļiem Latvijas cietumos un vairākos gadījumos arī saņem no valsts kompensāciju vairākus tūkstošus eiro.
– Sūdzas daudz un par daudz ko, piemēram, par to, ka nav dabiskā apgaismojuma, laba gaisa, ir par karstu vai aukstu, tualetes pods stāv nepareizā vietā un citiem apstākļiem.
– Vai ir arī pamatotas sūdzības?
– Jā, vai vismaz daļēji pamatotas, piemēram, disciplinārsods nepareizi piemērots, uzraugs nepareizi rīkojies. Ja sūdzībām ir pamats, tad ir jāsūdzas, bet Latvijā sūdzību rakstīšanā (atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas) ir tik pārspīlēta demokrātija, kas jau pārgājusi visatļautībā. Šogad vien no ieslodzītajiem pārvalde saņēmusi vairāk nekā 4000 sūdzību. Lai tās izskatītu, uz tām atbildētu, jāiegulda tik liels darbs, ka tas jau sāk paralizēt pārvaldes kopējo darba ritmu.
– Ja es sēdētu cietumā un redzētu, ka mans kameras biedrs no valsts dabū smuku naudiņu, es būtu idiots, lai arī nerakstītu kādu sūdzību!
– Tieši tāpēc jānovērš visas nepilnības, par ko no valsts var dabūt naudu, tad rakstīšanas bums rimsies. Mūsu darbiniekiem vairāk jāstrādā ar ieslodzītajiem tiešā kontaktā – daudz ko var sarunāt un atrisināt, ir daudz sīku un viegli risināmu jautājumu, un nav jānoskatās, kā sūdzības plūst uz visām iespējamām instancēm. Mums trūkst cilvēku, lai izstrādātu resocializācijas plānu katram ieslodzītajam – ir viens uz kādiem simts ieslodzītajiem. Un ne vienmēr šis viens labā līmenī māk ar ieslodzīto kontaktēties un sarunāties.
– Vai Latvijā ir pietiekami bargi sodi?
– Eiropa Latvijai pārmet pārāk garus soda termiņus, tāpēc jau nesen virknei pantu krimināllikumā sodi tika mīkstināti.
No prakses varu teikt: jo ilgāk cilvēks sēž cietumā, jo mazākas cerības, ka viņš veiksmīgi atgriezīsies sabiedrībā. Šeit es nerunāju par slepkavām un citiem smagiem noziedzniekiem – viņiem sodu neviens mīkstināt negrasās –, bet par noziegumiem aiz neuzmanības, mazākiem noziegumiem.
– Nāvessods?
– Kā amatpersona es uzskatu, ka nāvessods nav atjaunojams, slepkavību nevar atriebt ar slepkavību, bet kā divu skolēnu mātei man cilvēciski atsevišķos gadījumos ir gribējies, lai nāvessods būtu.
– Jūs ticat Dievam?
– Jā, esmu kristiete.
– Ko jūs darāt no darba brīvajā laikā?
– Kopā ar bērniem un vīru, kurš strādā ar ugunsdzēsības lietām saistītā jomā, man patīk apceļot Latviju. Bet savā dārziņā dzīvesvietā audzēju puķes.
