Ilona Skorobogatova: “Ja man kāds teiktu, ka vadīšu laika ziņas, visticamāk, plati pasmaidītu!”Vilkme tuvāk horizontam 0
“Ja kāds gada sākumā būtu teicis, ka vadīšu laika ziņas, tad, visticamāk, plati pasmaidītu,” saka TV3 jaunā laika ziņu moderatore Ilona Skorobogatova. Līdz šim darbojusies medijos, privātās un valsts institūcijās, Ilona televīzijas ēterā strādā pirmoreiz dzīvē. Savukārt meteoroloģija viņai, aizrautīgai burātājai ar jahtu kapteines apliecību, ir labi pazīstama joma.
Ilona, esat strādājusi medijos, arī valsts institūcijās, bet kā nokļuvāt līdz laika ziņām televīzijā?
Tas ir nejaušību pilns ceļš. Laikam tā notiek ar cilvēkiem, kas dzīvē ļaujas dabiskam notikumu plūdumam un pieturas pie principa, ka dzīve ir pelnījusi, lai tai biežāk saka “jā”. Bet, ko tur liegties, zilā ekrāna spozme drīzāk bijusi iemesls, kāpēc tieši gribējās krietni ilgāk padomāt, pirms pieņemt gala lēmumu, nevis, kā esmu ieradusi, viegli ļauties jauniem izaicinājumiem. Jau pērn biju pieņēmusi lēmumu pavasarī pārtraukt darba attiecības ar iepriekšējo darba devēju. Vēlējos turēt doto solījumu un skaisti pabeigt projektu, pie kura strādāju vairākus gadus.
Esat strādājusi finanšu sfērā, rakstījusi arī par skarbām tēmām, piemēram, par noziegumiem. Kāds ir laika ziņu moderatores izaicinājums?
Pati televīzija – darbs ar kameru, valodas vijīgums, protams, arī eksponēšanās kā tāda un spēja sadzīvot ar to ikdienā. Bet tas ir tāds pragmatisks izaicinājums, kur vajadzīgs laiks, lai ar to visu aprastu un iemācītos gaumīgi tikt galā. Kā es saku – salikt iepakojumu. Un man kā “patoloģiskai teicamniecei” ir jāveic vēl daudzi mājasdarbi, lai arī pati varētu priecāties par rezultātu. Lielākais izaicinājums ir pati būtība – atmosfēras zinātne jeb meteoroloģija. Visvairāk vēlos papildināt tieši šīs zināšanas. Protams, man kā burātājai un jahtas vadītājai ir izpratne par globālo procesu kopsakarībām un to iespējamo ietekmi. Bet, pārfrāzējot Sokratu, es zinu, cik vēl ļoti daudz nezinu. Tieši tāpēc šoruden arī sāku studijas.
Paviršam vērotājam no malas var šķist, kas gan tur īpašs, norunāt dažas rindas par laika apstākļiem.
Sēžot dīvānā iepretim TV, arī futbolu un hokeju spēlēt ir krietni vieglāk. Bet, atzīšos, man arī pašai sākumā likās – nu, kas gan tur var būt sarežģīts! Līdz šim ir bijusi plaša iespēja strādāt ar publiku un auditorijām klātienē, tomēr pēc pirmā mēģinājuma sapratu, ka tas ne tuvu nav viens un tas pats.
Biju pārsteigta, cik daudz enerģijas patērē dažas minūtes, īpaši, ja nav bijusi pieredze darbā ar kameru.
Vienlaikus jāpadomā par daudzām niansēm – ne tikai par saturu, ko vēlies izstāstīt, bet arī par valodu, dikciju, enerģētiku un katru mikromīmiku. Kamera ārkārtīgi eksponē. Turklāt mums nav priekšā sagatavotu tekstu, tāpēc arī stāsta plūdums ir īpaši svarīgs. It kā nieks, bet, kad stāvi otrpus ekrānam, ir pavisam citādi. Esmu pati sev skarbākais kritiķis. Vienmēr apskatu katru savu ēteru un vienmēr, pirms priecājos par paveikto, pamanu lietas, kas jāpilnveido. Tas rada veselīgu spriedzīti un liek neatslābt.
Kādi laika apstākļi pašai ir tuvāki?
Kā jau daudziem arī man patīk saulains laiks, kad ir patīkami uzturēties ārpus mājas. Mums ir par maz saules. Tās vajadzētu vairāk, tad cilvēki noteikti būtu smaidīgāki. Patīk, ja nelīst, nepūš pārlieku stiprs vējš. Klasika! Bet, ja paraugāmies no citas puses – visiem laika apstākļiem patiesībā nav ne vainas. Lietus laikā var palasīt grāmatu, aiziet uz sporta zāli vai noskatīties kādu labu kino. Pasēdēt uz lievenīša ar siltas tējas tasi un vienkārši palūkoties peļķēs arī ir forši. Viss ir relatīvi, un atbilde slēpjas izjūtās. Esmu vienmēr bijusi pārliecināta, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai jāpielāgo nodarbošanās.
Kuģa vadītājas apliecības iegūšanai eksāmens jāliek arī meteoroloģijā. Zināšanas droši vien noder tagad?
Lai iegūtu starptautisku atpūtas kuģu vadītāju apliecību, ir jāiziet tā dēvētie kapteiņu kursi. Daļa laika, apmēram trīs mēneši, ir teorētiskās apmācības. Tiek apgūtas dažādas tēmas, piemēram, jahtu uzbūve un remonts, aerodinamika un hidrodinamika, navigācija, locija, kuģošanas drošība un jahtu vadīšana ekstremālos apstākļos, pirmā palīdzība, radiosakari, jūras tiesības un daudzas citas teorētiskās lietas, tai skaitā, protams, arī meteoroloģija. Pēc teorētiskās programmas apgūšanas ir praktiskās jahtu vadīšanas apmācības uz ūdens. Seko mutisks eksāmens un arī praktisks vadīšanas eksāmens uz ūdens. Aktīvi burājot, automātiski sanāk papildināt teorētiskās zināšanas ar praktisku pieredzi. Līdzīgi ir arī ar meteoroloģiju, kas, protams, ļoti palīdz tagad, gatavojoties laika ziņām. Tomēr pagaidām sagatavošanās man paņem diezgan daudz laika. Sekoju līdzi starptautiskajiem meteoroloģijas centriem. Interesē ne tikai tas, kāds laiks gaidāms Latvijā, bet aizraujoši šķiet arī izpētīt globālos procesus, kas notiek citos reģionos un kontinentos, un to, kāpēc laika apstākļi mainīsies. Parasti aplūkoju arī, kā uzvedas okeāns, īpaši tagad, kad ir orkānu un taifūnu sezona. Vēlos ne tikai nolasīt prognozi, bet arī apskatīt dažādus laika prognožu skaitliskos modeļus un salīdzināt informāciju, pirms to pastāstu skatītājam. Laikam tā arvien ir auditores atbalss, kas manī aktīvi mājo.
Par burāšanu – kas liek doties pretī viļņiem?
Man ļoti patīk būt uz ūdens. Tomēr interesanti, ka peldēt kopš bērnības ne visai patīk – nejūtos droši atklātā akvatorijā, jo bērnībā slīku. Tomēr zinu, ka daudziem, kuriem ir, piemēram, bailes no augstuma, nav bail lidot. Man laikam ir līdzīgi. Peldot ūdenī, jūtos īpaši neomulīgi, bet, esot uz ūdens kādā peldlīdzeklī, jūtos fantastiski. Tur ir miers un harmonija arī tad, kad ir negaiss. Tiklīdz uzkāpju uz klāja, rodas izjūta, ka viss laicīgais un trauksmes pilnais paliek krastā. Kad esmu jūrā, vienmēr ir tikai labas izjūtas. Varbūt tas veido šo nepiesātinātību jeb, kā to saucu, atkarību.
Esat burājusi arī starptautiskos ūdeņos, pat pāri Atlantijas okeānam.
Ilgāku laiku esmu bijusi Latvijas Burāšanas mācību asociācijas ļoti aktīva biedre, kā arī jahtas “Spaniel” komandas locekle, kas ir fantastisks veids un iespēja visiem, kuri vēlas, kā es saku, pirmo reizi “pagaršot burāšanu”. “Spaniel” katru gadu piedalās vienā no skaistākajām regatēm – “The Tall Ships Races”, kas pamatā vienmēr notiek Eiropā. Iespēja šķērsot Atlantiju atnāca 2017. gadā, kad Eiropas flote par godu Kanādas 150 gadu jubilejai devās sveikt jubilāru uz lielajiem Kanādas ezeriem. Burājām no Portugāles uz Kanāriju, Bermudu salām, tālāk uz ASV, Bostonu, bet pabeidzu savu ceļojumu Kanādā. Nodzīvoju uz jahtas divus mēnešus un pēc tam devos mēnesi garā dižklejojumā ar mugursomu pa Kanādu un ASV. Apmēram šādi sāku savu burāšanas stāstu, bet tagad jau ir draugu un kontaktu loks pietiekami plašs, lai burātu ar citām jahtām gan tāljūrās, gan tepat, vietējās un Baltijas mēroga sacensībās. Esmu arī aktīva burāšanas sacensību organizatore un sevi saucu par burāšanas patrioti.
Piekrītat, ka burāšana joprojām ir pārsvarā vīriešu pasaule?
Mana pieredze rāda, ka ļoti daudzās jomās dāmas kļūst arvien aktīvākas un iesaistās arī tehniskos sporta veidos, un arī burāšanā sieviešu netrūkst. Latvijā pat ir atsevišķa burāšanas komanda tikai dāmām – sieviešu burātāju komanda “RA”. Viņas tiešām ir fantastiskas! Aktīvi sporto un tur līdzi džekiem. Nevar noliegt – nospiedošais vairākums burāšanā ir džentlmeņi. Visticamāk, tāpēc, ka burāšana ir tehnisks un arī fiziski smags sports, ļoti bieži saistīts ne tikai ar augstu fizisko, bet arī ar psihoemocionālo izturību. Burāšanā itin bieži var gadīties arī traumas.
Pašai arī ir nācies pārsist krūškurvi burājot, nosvilināt plaukstas vai dabūt kādu nobrāzumu.
Nemaz nerunājot par gadījumiem, kad pēc kārtīgas burāšanas nedēļas nogales zilumu dēļ kājas izskatās drīzāk pēc dalmācieša muguras. Skaidrs, ka ne visas meitenes spēj tam visam pa vidu “saķert kaifu”. Turklāt garajos pārgājienos jārēķinās ar samērā zemu komfortu.
Kurš brīdis visā burāšanas procesā jums ir sirdij tuvākais?
Sirdij vistuvākās ir tāljūras. Tiklīdz jahta attauvojas jeb, kā burāšanā saka, atdodam galus, sajūtu milzīgu endorfīnu pieplūdumu. Līdzīga sajūta pārņem, kad kāpju lidmašīnā pirms kāda garāka ceļojuma. Man ārkārtīgi patīk tāli pārgājieni un būt projām no mājām ilgāku brīdi, zinot, ka krastā piestāšu vien pēc vairākām dienām. Sarežģītāks ir burāšanas sports. Lai gan tas man arvien vairāk sāk patikt. Tur ir dinamika un smuks adrenalīns!
Ko Ilona dara tad, kad nelasa laika prognozi un neburā?
Ilona ir ļoti aktīva un māk sevi nodarbināt. Draugi smejot sauc par ūdenszāli, jo nemāku nosēdēt mierīgi un esmu nepārtrauktu projektu īstenošanas, pasākumu organizēšanas, ideju attīstīšanas krustcelēs. Esmu sev lielākais draugs un naidnieks, jo, būdama apveltīta ar izteiktu iniciatīvu, ik pa brīdim pāršauju pār strīpu un, kā to moderni sauc, izdegu. Tad ņemu mugursomu un dodos kādā virzienā. Cik atļauj laiks un rocība, cenšos ceļot. Beidzamā laikā īpaši aizrauj ceļošana vienatnē ar mugursomu, neplānojot maršrutus vai galamērķus. Pavisam citāda pieredze. Iepazīstu ne tikai labāk pati sevi, bet arī ceļā satiktus cilvēkus un vietējos iedzīvotājus. Manuprāt, tas iemāca uzticēšanos un draudzību. Cita ceļojumu garša. Tāda patiesāka, man šķiet…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Vēlme, drosme un darīšana.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Jebkurā pasaules malā – bez rīta kafijas.
Lielākais sasniegums darbā?
Manuprāt, sasniegums ir kaut kas ļoti, ļoti relatīvs… Neiedziļinoties un tā vienkāršoti atbildot – pasaules un Eiropas līmeņa atzinības par īstenotu projektu, kad viss sākās vien ar aklu ticību utopiskai idejai un sekoja neatlaidīgs komandas darbs.
Labākā izklaide?
Mugursoma, vienvirziena aviobiļete un metamais kauliņš.
