Ilona Noriete: Neiromodulācija sniedz palīdzību cilvēkiem ar dažādām saslimšanām 1
Mēdz teikt, ka slimības neizvēlas. Cilvēks tomēr ir bioloģiska būtne, kas savā dzīvē nereti saslimst. Pašas slimības arī ir ļoti dažādas – ir tādas, kuras padodas ārstēšanai vai vismaz negatīvo simptomu novēršanai, bet citas joprojām rada daudz raižu un tiek uzskatītas par hroniskām. Par laimi, medicīna straujiem soļiem iet uz priekšu un arvien tiek atklātas gan jaunas zāles, gan ārstēšanas metodes.
Vēl nesen tādas slimības kā epilepsija, migrēna, arī parkinsonisms un multiplā skleroze, kā arī ar tām saistītās sāpes vai slimības provocētās lēkmes visai grūti padevās ārstēšanai. Šāda diagnoze nereti līdzinājās spriedumam, un dažreiz rokas nolaidās ne tikai pacientiem, bet arī viņus ārstējošiem ārstiem. Taču, attīstoties mūsdienu medicīnai un tehnoloģijām, situācija pamazām uzlabojas, un lielu ieguldījumu tajā sniedz neiromodulācija. Tā dēvē metožu kopumu, kur neiroloģisko slimību ārstēšanā izmanto arī VNS – vagus nerva (klejotājnerva) stimulāciju. Neiromodulācijas gaitā notiek elektriska iedarbība uz kādu no nervu sistēmas daļām – centrālo nervu sistēmu (galvas, muguras smadzenēm) vai perifēro nervu sistēmu ar mērķi modulēt/izmainīt nervu sistēmas aktivitāti.
Metode pierādījusi savu efektivitāti
Neiromodulācija var būt divējāda – invazīva (iedarbību nodrošina implanti) un neinvazīva (ārēja stimulācija). Tās lielākās priekšrocības ir ievērojama lietojamo zāļu apjoma samazināšana, kā arī spēja palīdzēt tādu slimību gadījumos, kad medikamenti neiedarbojas (pacients ir rezistents pret zālēm).
VNS savu efektivitāti ir pierādījusi daudzu slimību un sāpju gadījumā, piemēram, izmantojot to pret epilepsiju, būtiskai daļai pacientu tās lēkmju skaits samazinās uz pusi. Tāpat neiromodulācija palīdz pret hroniskām galvassāpēm (migrēnu, trīszaru nerva neiralģiju). Ar pretsāpju medikamentiem šādu efektu bieži vien nevar panākt. Neiromodulācija ir relatīvi droša metode un dod ievērojamus ieguvumus, jo, teiksim, implants darbojas ilgu laiku, bet tā ievietošana ļauj uz pusi samazināt lietojamo medikamentu apjomu. Tas nozīmē mazākus izdevumus gan pacientam, gan valstij (it sevišķi, ja ir runa par dārgām kompensējamām zālēm).
Tiesa, pagaidām šī metode Latvijā vēl nav plaši izplatīta, jo paši implanti izmaksā diezgan dārgi, bet to sniegto ieguvumu ilgtermiņā ne katrs uzreiz saredz. Tādēļ pašlaik VNS implantēšana notiek, lielākoties pateicoties ziedojumiem, bet būtu jāpanāk valsts atbalsts šīs metodes izmantošanai pieaugušajiem (kompensācija). Ja mēs uzskatām, ka esam valsts ar mūsdienīgu un uz inovācijām balstītu medicīnas aprūpes sistēmu, būtu jāvirzās uz to, ka palēnām ieviešam šo metodi.
Neiroloģiska rakstura slimības skar ievērojamu iedzīvotāju daļu
Neraugoties uz mūsu vēlmēm un piekopto dzīvesveidu, neviens nav pasargāts no dažādām saslimšanām. Lai cik veselīgi mēs ēstu un cik sportiski būtu, mēdz būt slimības, kas atnāk pilnīgi negaidot un var nodarīt lielu postu. Tādas ir arī dažāda rakstura neiroloģiskās un līdzīgas slimības, kas var dzīvi pārvērst līdz nepazīšanai – epilepsija, dažādi sāpju sindromi, depresija u.c. Tāpēc ir svarīgi parūpēties, lai mums būtu pēc iespējas spēcīgāki ieroči, kā ar šīm slimībām un to izraisītajiem negatīvajiem simptomiem cīnīties. Par esošo situāciju šādu slimību izplatības jomā vairāk stāsta P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārsts, VCA neiroloģijas dienesta vadītājs, tāpat klīnikas „DiaMed” neirologs Jānis Mednieks: „Pirmkārt, es gribētu teikt, ka ir ļoti daudzas saslimšanas, kas īstenībā skar būtisku populācijas daļu. Latvijā vismaz 15 tūkstoši cilvēku slimo ar epilepsiju. Raugoties uz psihiskām saslimšanām, kuru gadījumā arī pielieto neiromodulāciju, piemēram, depresija var būt līdz 5 % iedzīvotāju.
Nākamais uzdevums ir izvērtēt to, kāda izvēles terapija dažādām neiroloģiskām saslimšanām, tai pašai epilepsijai, tiek pielietota. Parasti tā ir virkne dažādu medikamentu. Bet atslēgas vārds, kāpēc papildus esošajām zālēm ir nepieciešamas citas metodes, ir sekojošs – daudzu slimību, tajā skaitā epilepsijas gadījumā, gandrīz vienai trešdaļai pacientu medikamenti nelīdz. Tas ir pietiekami daudz, it sevišķi, ņemot vērā kopējo pacientu skaitu, tādēļ ir nepieciešami citi risinājumi. Pasaulē daudz tiek pētītas dažādas nemedikamentozas ārstēšanas iespējas, un neiromodulācija ir viena no tām. Ņemot vērā, ka šīs neiroloģiskās saslimšanas, piemēram, epilepsija, dažādi sāpju sindromi – galvassāpes, tajā skaitā migrēna, tāpat arī multiplā skleroze, insults, parkinsonisms, skar dažādas nervu sistēmas daļas. Tas ir tikai loģiski, ka mēs varētu mēģināt tieši ietekmēt nervu sistēmas funkcijas vai pat to specifisko funkciju daļu, kuru tieši skāris konkrētās slimības process.”
Kādā veidā tiek panākts vēlamais efekts?
„Neiromodulācijas pielietošanai ir divas indikācijas,” turpina Jānis Mednieks. „Viena no tām ir situācija, kad zāļu terapija ir neefektīva. Otrs gadījums saistās ar medikamentozās terapijas izraisītām nopietnām blakusparādībām vai potenciāli izmantojamās zāļu terapijas nesavietojamība ar medikamentiem, ko pacients jau lieto. Tādā gadījumā var tikt pielietota neiromodulācija. Tā paredz perifērās nervu sistēmas (nervu saknītes, pinumi, perifērie nervi) vai centrālās nervu sistēmas (galvas un muguras smadzenes) noteiktu funkciju ietekmēšanu. Dažkārt tās uzdevums ir funkcijas normalizēšana, citreiz tās izmaiņa noteiktā virzienā ar mērķi sasniegt kādu terapeitisko efektu. Pārsvarā neiromodulācija tiek realizēta ar elektriskās strāvas palīdzību (pašas nervu sistēmas darbības pamatā ir elektriski procesi kombinācijā ar ķīmiskiem procesiem), bet šim nolūkam var izmantot arī magnētisko lauku.”
Vēsturiski ir attīstījušās gan invazīvas, gan neinvazīvas stimulācijas metodes. Kuru katrā gadījumā izmantot, tiek vērtēts individuāli. Ja var panākt būtisku klīnisku efektu ar neinvazīvām metodēm, tad tiek dota priekšroka tām. Taču, ja efektu var nodrošināt tikai ar invazīvu metožu palīdzību, izvēle būs par labu šādam risinājumam. Vien jāņem vērā, ka arī invazīvās metodes visas nav vienlīdz invazīvas. Piemēram, runājot par VNS, elektrostimulācijas ierīce tiek implantēta zemādā ap klejotājnervu kakla apvidū. Savukārt, ja nepieciešama dziļā smadzeņu stimulācija, ko izmanto Parkinsona slimības un citu neiroloģisko traucējumu ārstēšanā, elektrods tiek ievietots dziļi galvas smadzenēs. Līdz ar to uzreiz kļūst redzama atšķirība katras invāzijas dziļumam un tās iespējamajām blakusparādībām un riskiem. Jānis Mednieks piebilst: „Būtībā, izmantojot VNS, nav nekādas fundamentālas atšķirības no stimulācijas pielietošanas citu orgānu sistēmu darbībai, piemēram, kardiostimulatora gadījumā. Īstenībā princips ir ļoti līdzīgs, vienkārši mēs stimulējam nevis sirds muskuli, bet noteiktu galvas smadzeņu centru darbību. Pēc stimulatora implantēšanas tā darbība ir jānovēro speciālistu – neirologa, neiroķirurga – uzraudzībā un bieži vien ir jāveic arī korekcijas. VNS gadījumā būtiski, ka stimulācijas parametri tiek regulēti, pakāpeniski palielinot tās intensitāti, lai pacients spētu pierast un lai tā neizraisītu nekādas nepatīkamas sajūtas un blakusparādības.”
Jādomā par neiromodulācijas pieejamības uzlabošanu
Latvijā no visām neiromodulācijas metodēm tiek pielietota tikai viena metode. Valsts ir uzsākusi kompensāciju tikai VNS metodei, kuras izmantošanu šogad ir apmaksājusi pirmajiem septiņiem pacientiem bērnu vecumā. Taču Jānis Mednieks uzskata, ka valsts atbalstam šajā jomā vajadzētu būt krietni plašākam: „Ņemot vērā to, ka pasaulē eksistē un arī Latvijā būtu izmantojamas daudzas un dažādas citas metodes, ārsti būtu gatavi tās pielietot. Tādēļ mums ir jāpanāk, lai arī tās kļūtu pieejamas un tiktu kompensētas no valsts puses.
Ja mēs skatāmies, uz ko tiekties un cik daudz aparātu gadā būtu jāapmaksā, tad varam palūkoties uz kaimiņvalstu pieredzi. Mēs zinām, ka Lietuvā kopumā gadā tiek apmaksātas šādas implantāciju iekārtas vismaz 60 pacientiem, rēķinot kopā gan bērnus, gan pieaugušos. Droši vien Latvijā gadā būtu nepieciešams veikt kā minimums 40 šādu iekārtu implantāciju.”
Lai palielinātu Latvijā pieejamo neiromodulācijas metožu skaitu un padarītu tās pieejamas plašākam pacientu lokam, tādējādi atvieglojot viņiem dzīvi, Jānis Mednieks uzsver divu lietu nepieciešamību: „Viens moments ir ārstu kompetence un izpratne par šo terapiju, bet otrs – valsts vēlme un spēja apmaksāt šādu ārstēšanu. Šie divi komponenti ir jāņem vērā. No vienas puses, jābūt ārstu sabiedrībai, kas aktīvi pieprasa, lai šādas ārstēšanas metodes būtu kompensētas, un arī no pacientu un piederīgo puses šis jautājums tiktu lobēts šī vārda vislabākajā nozīmē. Svarīgi, lai likumdevēji, budžeta naudas dalītāji, Veselības ministrija, Nacionālais veselības dienests tiktu informēti par to, ka šādas terapijas metodes ir vitāli nepieciešamas. Otrkārt, arī ārstiem ir jābūt gana ieinteresētiem šādas metodes pielietot. Nevar noliegt, ka ārstu ieinteresētība zināmā mērā ir saistīta ar varbūtību, ka šīs metodes tiek apmaksātas. Bet, ticamāk, vienkārši jābūt ļoti spēcīgai un pārliecinošai ārstu nostājai par to, ka tās ir vajadzīgas. Tāpat jāsaprot arī tas, ka neiromodulācija neskar tikai neiroloģiskus pacientus, bet tiek plaši pielietota arī dažādu psihiatrisku saslimšanu, visvairāk depresijas, ārstēšanā. Tas ir vēl viens arguments, kāpēc šī ārstēšanas metode būtu jāpopularizē sabiedrībā. Protams, šis jautājums visvairāk skar neiroloģiskus pacientus.”
Ieguldījums ilgtermiņā uzreiz paaugstina pacientu dzīves kvalitāti
Kamēr neiromodulācijas metode ar stimulatoru implantāciju vēl nav pilnībā valsts apmaksāta, turīgākiem cilvēkiem ir iespējams to izmantot par saviem līdzekļiem. Taču daudziem tā nebūs pa kabatai, jo stimulatora implantācijas kopējā cena (ieskaitot operāciju) ir apmēram 23 tūkstoši eiro, no kuriem lielāko daļu maksā pats aparāts. Tieši tādēļ šīs metodes iekļaušana valsts apmaksāto pakalpojumu sarakstā ir tik būtiska. Jānis Mednieks aicina paraudzīties uz šo lietu arī no citas puses, izvērtējot iespējamos ieguvumus, jo sevišķi ilgtermiņā: „Bez šaubām, izmaksas ir varbūt viens no būtiskākajiem jautājumiem, kad mēs izvērtējam šādu inovatīvu terapijas metožu pielietošanu. Taču mums būtu jāņem vērā ne tikai tiešās medicīniskās izmaksas, kas šādiem aparātiem, visticamāk, ir saistītas ar to, cik izmaksātu medikamenti šiem pacientiem. Tā būtu summa, kuru mēs varam ieekonomēt uz medikamentu lietošanas samazināšanas rēķina.
Bet vislielākās ir t.s. netiešās izmaksas – vispirms, cik valsts iegūst no tā, ka vairs nav jātērē nauda pacienta rehabilitācijai. Jo pacients ir darba spējīgs, strādā un maksā nodokļus, nevis saņem no valsts invaliditātes pensiju vai sociālā nodrošinājuma pabalstu utt. Visbeidzot, jāsaprot, kādā vērtē mēs turam, teiksim, pacienta vienu kvalitatīvi nodzīvotu dzīves gadu, kas attīstītajās pasaules valstīts medicīnas ekonomiskajos aprēķinos noteikti tiek ņemts vērā. Manuprāt, šie ir tie fundamentālie jautājumi, kas prasa atbildes. Es vēlos uzsvērt, ka neiromodulācijas terapijas, protams, ne vienmēr, bet daudzos gadījumos ir nepieciešamas jauniem cilvēkiem. Tās dotu viņiem motivāciju un iespēju būt ekonomiski aktīviem, jo, uzsākot šādu terapiju un panākot efektu ilgtermiņā, mēs varam viņiem nodrošināt augstu dzīves kvalitāti lielā atlikušā mūža daļā. Jācer, ka jaunā valdība, tostarp jaunais veselības ministrs, nāks ar izpratni par to, ka arī neiroloģisko saslimšanu ārstēšanā ir pieejamas daudzas un dažādas inovatīvas metodes un ka ir pēdējais laiks tās plašāk ieviest arī Latvijā.”
