Ilona Balode: ceļojuma laikā no pāra kļuvām par komandu 0
Šovasar grāmatu veikalu plauktos parādījās krāsains un biezs izdevums “Rīga – Pekina jeb ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā”, kas ātri vien iekļuva pirktāko grāmatu augšgalā. Tās autore ir bijusī Dailes teātra aktrise Ilona Balode. Savā literārajā darbā viņa krāšņi apraksta ceļojumu uz Pekinu, kuru vairāk nekā septiņus mēnešus ilgi veica kopā ar draugu, mūziķi Rolandu Ūdri.
Zinot, ka viņi abi vēl tagad pēc “pārciestā” ceļojuma ir kopā, secinu, ka grūtais pārbaudījums godam izturēts.
– Es prātoju par to, kas ir vieglāk, – divatā dzīvot uz vietas vai ceļot. Un jāatzīst, ka dzīvot uz vietas ir sarežģītāk. Ceļojumā bija jādomā par izdzīvošanu, kur dabūt naudu, kā iegūt vīzas, ko ēst, kur gulēt. Un tādā situācijā pazūd strīdi par ikdienas sīkumiem – nemazgātiem traukiem un izmētātām zeķēm. Ekstrēmā ceļojuma laikā mēs no pāra kļuvām par komandu, jo abiem bija mērķis – aizkļūt līdz Pekinai. Rīgā dzīvojot, strīda gadījumā varu pamest mājas un aizbraukt pie mammas vai draudzenes, bet ceļojumā tas nebija iespējams. Izlaid tvaiku vai norij kamolu un ej tālāk uz mērķi, – teic Ilona.
Dodoties tālajā un bīstamajā ceļā, Ilonai bija gadu ilga kopdzīves pieredze ar Ūdri. Vai tas ir pietiekams laiks, lai riskētu doties kopā “izdzīvošanas” ceļojumā?
– Mums jau pirms tam bija pārbaudes ceļojums pa Eiropu, kurā arī devāmies bez naudas, gulējām uz ielām. Ūdris tad saprata, ka neesmu “caca” aktrisīte, ka varu gulēt zem koka un nest smagas somas. Mēs jau sākumā nebijām domājuši ceļot uz Pekinu ar stopiem.
Uzķērāmies internetā izmestam āķim, ka uz Transsibīrijas ekspresi Maskava–Pekina iespējams nopirkt biļetes par 50 dolāriem. Mēs sarosījāmies ceļam, es iesniedzu atlūgumu Dailes teātrī, taču tad atklājās, ka tik lētu biļešu nav, bet dārgajām mums nebija naudas. Tā kā visas durvis bijām aizvēruši, nekas cits neatlika kā ziemas vidū doties tālajā ceļā.
Ūdris savulaik ir mācījies Ķīnā, un mani vienmēr vilinājusi Āzija, tālab arī tika izvirzīts mērķis – Pekina. Nokļūstot Turcijā, mums ar Ūdri radās doma apprecēties, jo musulmaņu valstīs nelaulātam pārim var būt sarežģījumi. Jau grasījāmies doties uz mošeju, kur bija jānotiek kāzu ceremonijai, kad uzzinājām – mūsu laulībai nebūs likumīga spēka. Un tad jau vairs nebija jēgas to darīt.
Saku Ilonai, ka ar Ūdri noteikti ir aizraujoši ne tikai ceļot, bet arī kopā dzīvot.
– Man vienmēr patikuši sliktie puiši. Ar Ūdri esmu kopā trīsarpus gadus, un šīs man ir ilgākās attiecības. Kopdzīvē visbiežāk uz nerviem krīt sadzīviskie sīkumi. Tad mēs izvārāmies, izperamies, bet pēc brīža atkal notiek kas labs. Mūsu attiecības ir pakļautas tādai mākslinieciskai ellei. Strīda karstumā nolemjam – šķiramies. Ūdris savāc mantas un aiziet. Pēc divām dienām mēs kopā koncertējam, gūstam labas emocijas, un sadzīviskās lietas paliek otrajā plānā. Esmu atkarīga no mīlestības, un man vienmēr gribas atrasties uz romantiskā viļņa, – atzīstas Ilona.
Lasot grāmatu, uzzināju, ka viņas tēvs pēc tautības ir armēnis. Ceļojuma laikā, nokļūstot Armēnijā, Ilona mēģināja atrast tēvu un pārējos radiniekus, taču tas neizdevās.
– Mamma no tēva izšķīrās, kad man bija divi gadiņi, un kopš tā laika nekas par viņu nav zināms. Dzīvoju ar sajūtu, ka pusi no sevis nepazīstu. Tēvs zina, ka viņam ir meita, zina meitas māti, taču visu šo gadu laikā nav izrādījis nekādu interesi. Domāju, ka tas manī ir atstājis tukšumu. Bet tukšums jāaizpilda, un varbūt tāpēc man vienmēr liekas, ka mīlestības ir par maz. Pusaudzes gados man bija grūti ar sevi sadzīvot, mēģināju mainīties, bet nesanāca. Tagad trīsdesmit gados sāku pie sevis pierast un sevi pieņemt. Tas ir vieglākais veids, kā izdzīvot, – noteic Ilona.
