Ilona Bagele: dziedu ar dvēseli 3
Ilonas Bageles balsi un skatuves temperamentu ar sajūsmu novērtējuši daudzi operas klausītāji, gan džeza un populārās mūzikas mīļotāji, gan profesionāļi, šogad piešķirot dziedātājas koncertprogrammai “Cantando y amando” Lielo mūzikas balvu. Septembrī dziedātāja atzīmēja apaļu gadskārtu – atskatoties uz paveikto, viņa aicina uz jubilejas benefici “Mana dzīve – mūzika”, kas 3. novembrī notiks Lielajā ģildē.
– Ilona, jūsu dzīve joprojām norit gan Rīgā Nacionālajā operā, gan Daugavpilī – Daugavpils Universitātes Mūzikas un mākslu nodaļā un audzinot dēlu. To zinot, nav grūti iedomāties, cik aizņemta esat ikdienā.
– Mana diena sākas astoņos un nereti beidzas vienpadsmitos. Viss iet pēc kārtas – trīs dienas nedēļā ir studenti, mācības, arī maģistrantūrā, tad – teātris, mēģinājumi, izrādes. Vidū – ceļš vismaz trīs stundu garumā no Daugavpils līdz Rīgai. Tajā laikā paspēju kaut ko paklausīties, pamācīties, jo cita laika nav. Pilnīgi noteikti kāds mani redzējis braucam un skaļā balsī pie stūres dziedam (smejas). Pagaidām šāds ritms vēl ir iespējams, bet domāju, pēc kāda laika vajadzēs izšķirties, ko darīšu, kur būšu, kur un kādā skolā izglītību iegūs mans bērns. Šogad viņš pabeidza mūzikas skolu sitaminstrumentu nodaļā, redzēsim, kādu ceļu viņš izvēlēsies. Es gan gribētu, lai viņš būtu dakteris.
– Jūs pati esat unikāls gadījums – veiksmīgi dziedat gan akadēmiskajā žanrā, gan populārajā mūzikā.
– Ja es ietu konkrēti vienu ceļu, varbūt varētu sasniegt kaut ko vairāk vienā virzienā – džezā vai klasikā. Patiesībā “estrādi” esmu dziedājusi kopš pašiem pirmsākumiem, tikai tad, kad gribēju to mācīties, nebija kur. Vienīgais ceļš bija klasiskā dziedāšana. Un tā ievilka. Ceļā gadījās cilvēki, kas palīdzēja – tās trepītes uz augšu radās pamazām – Regīna Petkeviča, Regīna Frīnberga, Arvīds Imants Luste. Pēc akadēmijas man piedzima bērniņš, pat domāju vairs nedziedāt, bet, pateicoties operas koncertmeistarei Annai Roždestvenskai, sāku privāti mācīties pie Anitas Garančas. Atradām kopīgu valodu – viņa prata parādīt, kā dziedāt dažādos žanros, kliedēja manas šaubas. Kad viņa piezvanīja un teica – jābrauc uz noklausīšanos Operā, biju ārkārtīgi pārsteigta.
– Kura loma atvēra operas pasauli un kura tīk visvairāk tagad?
– Laikam jau burve Ježibaba Dvoržāka operā “Nāra”. Toreiz diriģēja Mārtiņš Ozoliņš. Viņš ir diriģents, ar kuru esmu gatava strādāt visu laiku. Ir jābūt labam kontaktam ar diriģentu, tad tu vari atvērties. Man gan patīk visas lomas, ko spēlēju, cenšos katrā ielikt ko savu. Dziedu ar dvēseli un sirdi, un ceru, tas aiziet līdz skatītājam. Šajā sezonā man būs vēl trīs jaunas, interesantas lomas – princese Klariče operā “Mīla uz trim apelsīniem” ar režisoru Aleksandru Titelu no Krievijas, Marčelīna “Figaro kāzās” ar itāliešu režisoru un pamatīgs darbs operā “Trubadūrs”, kur man būs Azučenas loma – mecosoprāna lomu kalngals. Šo izrādi veidos Andrejs Žagars, tādēļ strādāšu ar lielāko prieku.
– Raugoties uz to, ko esat paveikusi un turpināt darīt, jājautā – kur slēpjas jūsu spēks?
– Laikam raksturā. To ielikuši vecāki un vecvecāki. Manā ģimenē bija un ir stipras sievietes. Bezgala daudz iedeva vecmāmiņa un mamma. Viņas teica – tev jābūt pārliecinātai par to, ko dari, jāprot pārkāpt sev pāri, jo tev ir bērns, ģimene – tu nevari grūtos brīžos noģībt un padoties. Kad man bija nelaime dzīvē (aizsaulē aizgāja Ilonas vīrs. – Aut.), mācēju sev nolikt priekšā sienu. Pateicu sev – ja varēšu uzkāpt uz skatuves un to izdarīt, turpināšu dziedāt. Es to izdarīju. Dzīve turpinās! Ļoti lielu lomu spēlē mani draugi, mani darbabiedri, mana māmiņa. Un mans bērns. Viņš rūpējas par mani, palīdz. Redzu, ka man blakus jau ir īsts vīrietis, uz kuru var paļauties.
– Jubilejas benefices nosaukumā ir vārdi “mana dzīve”. Pirmajā mirklī izklausās ļoti nopietni.
– Sākumā šaubījos, vai vajag jubilejas koncertu, bet, pateicoties mūsu brīnišķīgajai producentei Ievai Šteinbergai un režisoram Valdim Pavlovskim, piekritu. Ideja radās, kopā veidojot muzikālo strūklaku šovu vasarā. Pārliecīgas nopietnības gan nebūs – gribu dziedāt dziesmas un skaņdarbus no visas savas dzīves tādā labā un skaistā gaisotnē.
