– Vai uzskatāt, ka baznīcai jāpauž savs viedoklis par politiku? 17
– Manuprāt, bīskaps Bulis situāciju Latgalē un Latvijā redz ļoti labi. Arī es, ejot svētceļojumā uz Aglonu, redzu, kā mijas latgaliešu ciemati un vecticībnieku ciemati. Ejot svētceļojumā, “griežam” Latgali kā maizes klaipu un redzam daudzkrāsainību, daudzšķautņainību. Tur ir arī Zilupe, kur latviešu valodu tikpat kā nedzirdēsit. Bīskaps, runājot par Ukrainu, reizē pauda satraukumu par to, kas varētu notikt ar Latviju, ar Latgali.
Es trīs gadus mācījos Ļubļinā. Tā atrodas ļoti tuvu Ukrainai, līdz robežai tikai apmēram 100 kilometri. Bieži tikos ar priesteriem, kas regulāri brauca uz Ļvovu. Esmu pārliecināts, ka šo Ukrainas jautājumu nevar polarizēt un vienkāršot. Paši ukraiņi atzīst, ka ir jāskata arī tās vēsturiskās attiecības, kas bijušas Ukrainai un Krievijai. Ir arī jautājumi, kas skar pašu ukraiņu identitāti. Ja viņi būtu Ļeņina pieminekļus nogāzuši jau deviņdesmito gadu sākumā, daudzas lietas būtu pavisam citādas. To viņi dara tikai tagad.
Arī reliģiskā ziņā Ukraina ir interesanta: tur ir divas pareizticīgo baznīcas – Kijevas patriarhāta un Maskavas patriarhāta un divas katoļu baznīcas – gan grieķu katoļu, gan Romas katoļu. Tas viss veido garīgo augsni. Latvijā, interpretējot Ukrainas notikumus, vajadzīga nopietna iedziļināšanās un analīze. Jo vienkārši no vienas vai otras puses paņemtās ziņas vienmēr radīs vienpusīgu priekšstatu. Kara gadījumā abas puses patiesību mēģina pasniegt no sava skatpunkta un neprecīzi.
D. Kokareviča: – Ukrainas Radas deputāta palīgs, ko intervēju “LA”, par Maskavas patriarhātam piederīgo pareizticīgo baznīcu izteicās, ka diemžēl informatīvajā karā prokrieviska noskaņojuma veidošanā tai bija ievērojama loma.
– Bet nevar izslēgt arī Ukrainas grieķu katoļu baznīcas lomu – respektīvi, visiem, kas tur ir, ietekme ir. Ukraiņi ar to ļoti lepojas, ka, piemēram, grieķu katoļu baznīca stāv tautas pusē un ļoti aizstāv cilvēkus. Ukrainā baznīca ir daudz dziļāk saistīta ar sabiedriskajiem procesiem un tai ir lielāka loma sabiedrībā nekā pie mums, kaut varbūt ne tik liela loma kā pašā Krievijā. Priesteri man stāstīja, ka pašreiz Ukrainā it visas baznīcas ir pārpildītas. Priesteri nejaudā uzklausīt visas grēksūdzes; no Ļubļinas augstskolas brauc palīgos uz Ukrainu uzklausīt grēksūdzes. Kara dēļ ir liela garīgā atmoda – cilvēki iet uz baznīcām, lūdzas, meklē Dievu, jautā garīdzniekiem.
M. Antonevičs: – Pieminējāt, ka Krievijā ir ļoti ciešas baznīcas un varas attiecības. Kā to vērtējat?
– Raugoties vēsturiski, zinām, ka Romas katoļu baznīcai bija periods, kad baznīca bija ļoti saplūdusi ar varu. Pavisam nesenā pagātnē Eiropā notika baznīcas un valsts šķiršanās. Piemēram, Norvēģijā vēl pirms dažiem gadiem bija valsts luterāņu baznīca, un ikviens norvēģis savu piedzimušo bērnu nesa kristīt luterāņu baznīcā.
Vienmēr pamanām pareizticīgo baznīcu Krievijā, taču arī citur Eiropā redzam modeļus, kur valsts un baznīca ir ļoti cieši saistītas.
– Jā, taču tur valsts neizmanto baznīcu varbūt kādu savu idejisko uzskatu izplatīšanai.
– Oficiāli ne, bet varbūt slēptā veidā. Ja karalis ir baznīcas galva – kā Anglijas gadījumā karaliene Elizabete, ļoti grūti spriest par to, kā šis attiecību modelis veidojas un kā viss savienots. Jo Anglijas karaliene ir gan valsts galva, gan arī anglikāņu baznīcas galva.
Tā ka runāt tikai par Krieviju nozīmē ideoloģiski nostāties tikai vienā pusē, neskatot dažādus valsts un baznīcu attiecību modeļus Eiropā. Piemēram, Vācijā visi cilvēki, kuri nav izstājušies no baznīcas, maksā nodokļus baznīcai ar valsts starpniecību. Ja nevēlas to darīt, no draudzēm izstājas.
Latvijā ir labs modelis – baznīca un valsts ir šķirtas, bet mums ir kopsadarbība. Valsts deleģē kristīgām konfesijām kādas sociālās funkcijas, mēs tās veicam. Caur fondiem tiek finansēti baznīcu – valsts arhitektūras pieminekļu – remonti. Tagad notiek Doma baznīcas rekonstrukcija, valsts un pašvaldība arī tur piedalās.
Latvijā ļoti lielu lomu spēlē pašvaldības. Redzot, ka baznīca ir kultūras piemineklis, savu iespēju robežās piepalīdz.
