Ilmārs Stūriška: Šuplinskai pirmā iepazīšanās ar sporta nozari iznāca pagalam neveikla 3
Izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai pirmā iepazīšanās ar savā pārraudzībā esošo sporta nozari iznāca pagalam neveikla, rosinot apturēt finansējumu sporta infrastruktūrai un novirzīt to skolotāju algu palielināšanai. Atņemot naudu dažādiem projektiem Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Jēkabpilī un Madonā, varētu iegūt vairāk nekā astoņus miljonus eiro.
Būvuzņēmēji, kas jau darbojas saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem, noteikti mierīgi nepaietu malā – te ļoti labi konsultanti Šuplinskai būtu Latvijas Futbola federācija, kam šobrīd rit tiesu darbi par pārtraukto stadiona celtniecības projektu Barona ielā. Turklāt atstāt iesāktos darbus pusratā nez vai ir tālredzīgi.
Ministres argumentācijā par to, ka arī šā gada budžetā tiek pildīts tas, ko iepriekšējā Saeima ar Zaļo un zemnieku savienību priekšgalā ielobēja budžetā, protams, ir savs patiesības grauds. Politikā tā bijusi ilggadēja prakse, ka lielāka labvēlība tiek tiem novadiem, kuru partijas veido valdību.
Taču kopumā viņas motivācija izklausījās apmēram tikpat nepārdomāta kā Rīgas mēra Nila Ušakova taisnošanās par nenormālo situāciju ar bedrēm uz galvaspilsētas ceļiem.
Redz, prioritātes esot bijušas citas – skolas, bērnudārzi utt. Jūsu bērni apmeklē nosiltinātu izglītības iestādi, tāpēc neko darīt, jālauž vien spēkrati pa ceļiem, kādi vismaz šajā gadsimtā Rīgā nav pieredzēti.
Ušakova atrunas parasti naski atspēko opozīcija, bet viens no pirmajiem, kas pieklusināja ministres ieceri, bija priekšnieks Krišjānis Kariņš, norādot, ka nav pareizi vienreizējas investīcijas jaukt kopā ar regulārajiem budžeta izdevumiem. Starp citu, valsts sporta budžets samazinājies no 51 miljona pērn uz 39 šogad, un – tieši uz sporta būvju rēķina, kam pērn tika atvēlēti 19 miljoni. Turklāt jāatgādina, ka sporta nozare cēla traci par straujo ziedojumu straumes izzušanu nodokļu reformas dēļ. Tika prasīts kompensēt zudumus no valsts budžeta, bet bez rezultāta.
Sporta sabiedrībā ik pa brīdim tiek aktualizēta ideja, ka atrasties IZM paspārnē nav optimāls variants, un uz šādu ierosinājumu fona tā kļūst labi saprotama – ja “jaunajai mammai” viena no pirmajām idejām ir samazināt vienam bērnam kabatas naudu, lai palielinātu to otram, optimismu par ciešu sadarbību tas nevairo. Taču vienlaikus arī skaidrs, ka sporta ministrijas vai, piemēram, premjeram tiešā uzraudzībā pakļautas iestādes veidošana neko nedos.
Jāatgādina, ka IZM paspārnē esošajā sporta departamentā ir mazāk par desmit darbiniekiem – ne tur tas suns aprakts.
Šuplinskas cīņu biedra no Jaunās konservatīvās partijas deputāta Sanda Riekstiņa, kurš ir Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs, pamestā doma par nepieciešamību beidzot valstī noteikt prioritāros sporta veidus arī ir “žļambāta” jau ilgus gadus, tostarp pērn pirms Saeimas vēlēšanām.
Taču Krišjāņa Kariņa valdība ir pirmā, kuras deklarācijā iekļauta tēma par prioritāri atbalstāmo sporta veidu noteikšanu. Zināms progress šajā jautājumā panākts jau iepriekšējos gados, tomēr darāmā vēl daudz un gan tad, gan šobrīd jārēķinās ar lielu viedokļu dažādību, un ir jautājums, vai atradīsies spēks, kas spēs iedot konkrētu vektoru, nevis meklēs kompromisus, kas beigās ne pie kā nenovedīs.
Latvijā ir 93 atzītas sporta veidu federācijas, un pērn valsts finansējums tika piešķirts 85 no tām par kopējo summu 1,16 miljoni eiro. Sākot ar diviem tūkstošiem Latvijas Beisbola federācijai līdz vairāk nekā 50 tūkstošiem Latvijas Vieglatlētikas savienībai. Tā gan ir tikai viena no finansējuma sadaļām, bet parāda, cik daudzas kāras mutes gaida savu tiesu.
