Ilmārs Stūriška: Šādi premjera izteikumi gludi iekļaujas frāzē “naudas ir tik daudz kā nekad” 5
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš izteicies, ka noteikumos par sportistu prēmēšanu būtu jāveic izmaiņas. Proti, šobrīd valsts izmaksā naudas balvu tikai par vienu sasniegumu – to, par kuru pienākas lielākā prēmija.
Ja ir bijis vēl kāds labs rezultāts, par to nekas nepienākas, bet tas, Kariņa ieskatā, acīmredzot nav pareizi. Līdz šim tā šķita skaidra un loģiska lieta, bet nu visi baidās izteikties nekorekti, aizskart kāda jūtas, lai neradītu sausa meža malā nomesta izsmēķa efektu.
Tā notika pēc Saeimas deputāta Sanda Riekstiņa dažiem teikumiem intervijā “Latvijas Avīzei”, kurā viņš sprieda, ka vienāds prēmiju apjoms olimpiešiem un paralimpiešiem varbūt nav pareizs, ņemot vērā atšķirīgo konkurences faktoru.
Viņš nemaz nepateica, ka paralimpiešiem būtu jāsamazina, bet olimpiešiem būtu jāsaņem vairāk. Taču politiskie konkurenti uzmetās virsū kā plēsoņas medījumam. “KPV LV” vēlētājus pievīlusī Aināra Šlesera kolektīva soliste Linda Liepiņa skrēja kā bullis uz sarkanu lupatu, bet Latvijas Paralimpiskā komiteja jutās tik aizskarta, ka pieprasīja Riekstiņa demisiju no Sporta apakškomisijas priekšsēdētāja amata. Arī mediji labprāt ekspluatēja jautājumu, taisnoties nācās izglītības un zinātnes ministrei Anitai Muižniecei.
Tagad mūsu paralimpieši Diāna Dadzīte un Rihards Snikus no Tokijas atgriezušies ar divām medaļām. Kad Kariņam žurnālisti vaicā, vai tas ir godīgi, ka prēmiju maksās tikai par vienu, premjers ierauj ļipu starp kājām un nokar galvu – jā, šī kārtība būtu jāmaina. Tagad maksāsim par visām! Jo paralimpiešu kontekstā izteikt šaubas, vai tas būtu saprātīgi un pelnīti, – labāk neriskēt, līdz premjera ausīm taču arī aizgājis, kā tika “mazgāts” Riekstiņš.
Mīļā miera labad jāsaka, ka visi visu ir pelnījuši. Tikai interesanti, ka neviens šo prēmiju aspektu neaktivizēja ziemā, kad, piemēram, kamaniņu sportisti Andris un Juris Šici medaļas plūca kā ābolus rudenī – trīs medaļas pasaules čempionātā, divas – Eiropā, pjedestāls Pasaules kausa kopvērtējumā individuāli, sprintā un arī stafetē.
Ja tagad maksāsim visiem par visu, tad neizturēs arī gumijai līdzīgā budžeta programma līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Starp citu, jocīgi, ka prēmijas maksā no šīs neparedzēto gadījumu kases. Skaidrs, paredzēt, kad un kurās sacensībās mastā plīvos Latvijas karogs, varētu būt sarežģīti, bet premjera vadītā Nacionālā sporta padome dāsni no šīs programmas pasmeļas arī citām vajadzībām. Kā nupat – volejbolistiem, paralimpiešiem. Tas, ka viņi gatavosies savām sacensībām, gan nebija jāprognozē, pietika ar ieskatīšanos kalendārā.
Šādi premjera izteikumi gludi iekļaujas frāzē “naudas ir tik daudz kā nekad”. Par to, ka būs arī jāatdod, galva pēc vēlēšanām droši vien sāpēs citiem.
Jāpiebilst, ka 2008. gadā, kad paralimpieši saņēma vien 20 procentus no olimpiešu prēmiju apjoma, tiesībsargs Romāns Apsītis vērtēja šo jautājumu, nākot klajā ar secinājumu, ka diskrimināciju nesaskata, bet ieteica starpību mazināt vismaz līdz pusei.
Politiķi to arī paveica, bet 2012. gadā Paralimpiskā komiteja uz spēlēm Londonā uzaicināja trīs ministrus, kuru sirdis iedegās aizkustinājumā, un kolēģi nespēja pretoties, lemjot izlīdzināt prēmiju apjomu.
Pasaulē prakse ar prēmijām ir dažāda. Piemēram, ungāri šogad paaugstinājuši paralimpiešu prēmiju apjomu līdz 50 procentiem no olimpiešu līmeņa. ASV šīs bija pirmās spēles, kad olimpieši un paralimpieši saņēma vienādu bonusu. Austrālijā līdz šim paralimpiešiem neko nemaksāja, bet septembrī valdība nolēma piešķirt tikpat lielas prēmijas kā olimpiešiem. Honkonga savus olimpiskos čempionus aplaimoja ar aptuveni 540 tūkstošiem eiro, paralimpiešus – 86 tūkstošiem. Jaunzēlandē šogad izlīdzināts apjoms, bet olimpieši tiek prēmēti līdz pat 12. vietai, paralimpieši – sestajai, ņemot vērā mazāku dalībnieku skaitu.
