Ilmārs Stūriška: Pēc diktatorisko valstu parauga Indulis Bikše lidmašīnā uz Pekinu nekāps 13
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Trešdien lidmašīnā uz Pekinu kāps pirmā Latvijas olimpiešu grupa, viņu vidū arī distanču slēpotāji. Taču mājās jāpaliek Indulim Bikšem, kurš no komandas izmests pēc diktatorisko valstu parauga. Šādu soli spērusi Latvijas Slēpošanas federācija (LSF), jau janvārī piesakot savu nomināciju balvai “gada atriebība”. LSF attiecības ar distanču slēpotāju Induli Bikši un viņa tēvu Zinti jau ilgāku laiku nevar dēvēt par siltām.
Kurš šajā stāstā ir labais bruņinieks un kurš melnais tēls, izšķirt nav tik viegli, droši vien patiesība ir kaut kur pa vidu – abiem vajadzētu pārdomāt savus uzskatus un darbus. Tomēr ziemas olimpiskais cikls aizritējis un cāļi jau bija saskaitīti, vēl 17. janvārī federācija apstiprināja, ka Indulis slēpos Pekinā. Latvijai vīriešiem bija divas kvotas un Bikše pēc rezultātiem ir otrs labākais.
Paralēli tam sportista tēvs un treneris Zintis Bikše šķetināja jautājumu, kādēļ LSF ne ar pušplēstu vārdu nav pieminējusi, ka kopš decembra sākuma tās kontos stāv Bikšem domāts tūkstotis no Madonas pašvaldības, kas tādējādi atbalsta novadnieka gatavošanos olimpiskajām spēlēm.
Tā kā jau ir janvāra otrā puse un federācija klusē kā zivs ūdenī, seniors, vienkāršs lauku vīrs, nolēma konsultēties Valsts policijā – vai te nav kādas krāpniecības pazīmes. Pastāstīja to arī “Latvijas Avīzei”, un pēc publikācijas dēlam atņemta olimpiskā ceļazīme, atdodot to nākamajam kandidātam Robertam Slotiņam.
Atņemt sportistam balvu, jo tēvam ir aizdomas un viņš vērsies pie likumsargiem, kā arī ar medija starpniecību darīja to zināmu sabiedrībai – šāds LSF ieskatā ir bargais pārākums, kas nav savienojams ar Pjēra de Kubertēna lolotajiem ideāliem. Vēl jo vairāk tas izskatās pēc prastas atriebības tādēļ, ka dēls sodīts par tēva “noziegumiem”. Jā, viņi ir viena ģimene, bet tomēr divas pieaugušas personas, kuras nevar likt vienā maisā.
Brīnumaini, kā slēpotāji, kuriem nav nekādu panākumu, pirms olimpiskajām spēlēm māk sacelt vētru ūdens glāzē. Par viņiem runā pirms mačiem, jo pēc tam – nav iemesla…
Patrīcija Eiduka tam ir pretstats – centīga, prātīga un apzinīga kā sportā, tā dzīvē. Pateicoties viņai, Latvijai pirmo reizi distanču slēpošanā būs tik liela pārstāvniecība olimpiskajās spēlēs (viena pati nodrošināja četras kvotas dāmām + divi vīrieši). Tā vietā, lai ap šo faktu izvērstu pozitīvu intrigu un veicinātu distanču slēpošanas popularitāti, centīgi tika mazgāta netīrā veļa, visām pusēm piemetot pa sašmucētam ķitelim.
Zīmīgi, ka pirmais lielais skandāls bija ar kvotas neiedošanu Baibai Bendikai, pamatojot, ka būtu nepareizs signāls iedot vietu biatlonistei un atstāt mājās distanču slēpotāju. Tas, ka trasē Baiba ir galvas tiesu pārāka pār citām kandidātēm, LSF bija mazsvarīgs arguments. Bikšes gadījumā kažoks apmests uz otru pusi – savējam atņem olimpisko ceļazīmi, priekšroku dodot… biatlonistam.
Pats skumjākais, ka visas sekojošās kaislības jau saknē būtu novērsusi viena LSF pārstāvju īsziņa sportistam – tev ieskaitīta nauda. Tas netika izdarīts, bet tālākais jau ir vēsture. Latvijas Olimpiskā komiteja diplomātiski gala lēmumu atstāja pašas federācijas ziņā, kas savam lepnumam nepārkāpa pāri.
Domājot par slēpotājiem, rodas asociācija ar teicienu par latviešiem un partijām. Kur divi slēpotāji, tur trīs skandāli. Vasarā šīs jomas entuziasti sacenšas rollerslēpošanā. Pasaules līderi gan to neņem par pilnu, ja neskaita atsevišķus sportistus, tikmēr Latvijā pat izveidota sava rollerslēpošanas federācija, ko izdarījis LSF bijušais valdes loceklis Juris Pīpkalējs. Šāds gājiens jau tā mazo saimi ir vēl vairāk sašķēlis. Pats Pīpkalējs tikmēr ir Latvijas Biatlona federācijas ģenerālsekretārs. Slēpotājiem izteikti sanāk dzīvot pretēji principam “labāk lai runā darbi, nevis vārdi”.
