Ilmārs Stūriška: Latvijas hokeja izlases augstais lidojums 0
Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātu Slovākijā noslēdza ar sev tipisku vietu – desmito. Taču ir vairāki faktori, kuru dēļ var teikt – tā nav bijis vēl nekad.
Trešais čempionāts Boba Hārtlija vadībā bija tikpat aizraujošs kā iepriekšējie divi. Pat par spīti tam, ka jau pirms pēdējā mača bija zaudētas cerības iekļūt ceturtdaļfinālā. Visu turnīru izdevās nospēlēt vienlīdz augstā līmenī, kas ir neraksturīgi mūsu hokejam. Varbūt otrais periods pret Čehiju un Krieviju krīt ārā, bet tur roku pielika tiesneši.
Kā teic slovāku treneris Jūliuss Šuplers, uzvarētājs bieži vien netiek noteikts laukumā, bet gan kuluāros un mazajām valstīm tur niecīga teikšana. Tā tas ir bijis un būs, jāsadzīvo, jābūt vēl spēcīgākiem.
Pirms turnīra rakstīju, ka sapulcināts labākais sastāvs astoņu gadu laikā, bet arī piebildu, ka situācija ir trausla. To teju kritisku padarīja tas, ka otrajā spēlē pirkstu salauza Rodrigo Ābols, izlasei paliekot ar vienu spēcīgu centra uzbrucēju – Teodoru Bļugeru. Kurš arī pirms čempionāta cīnījās ar veselības problēmām. Bet cits centrs Māris Bičevskis kādu laiku nebija trenējies.
Ar visu to bijām vadībā gan pret Čehiju (2:0), gan Krieviju (1:0), gan Zviedriju (3:2), bet pret Šveici bija neizšķirts līdz 57. minūtei. Tā nav bijis nekad. Krievus pēdējā periodā nomētājām, pret zviedriem pie vismaz punkta netikām tādēļ, ka pie neizšķirta beigās vajadzēja ņemt nost vārtsargu.
Sportā gandrīz neskaitās, tomēr tendence vedina teikt, ka Latvija rakstīja spēcīgu stāstu. Un šai komandai ir nākotne. Ja vecākais spēlētājs Lauris Dārziņš 34 gados aizvada labāko sezonu, jaunajiem jāņem piemērs.
Latvijas izlase septiņās spēlēs guva 21 vārtu, kas ir dalīts otrs labākais rādītājs elites divīzijas čempionātos. Tikpat bija arī 1998. gadā (tiesa, sešās spēlēs), bet gadu vēlāk tika sasniegts rekords – 24, lai gan toreiz ar vienu kāju izkritām no labāko sabiedrības, rudenī kvalifikācijas turnīrā iekāpjot atpakaļ.
Turklāt šoreiz pret trim vājākajām grupas komandām tikai mazliet vairāk kā 50 procenti precīzo metienu (12). Pozitīva gūto un zaudēto vārtu (21-20) bilance ir pirmo reizi kopš 2009. gada.
Galvenais stūrakmens labajam hokejam ir Bobs Hārtlijs.
Tā sanāk, ka trešo gadu kanādietim jāsit uz pleca. Bet kāpēc lai nesistu, ja ir pelnījis? Un kaut būtu iemesls to darīt arī vēl pēc gada, jo sadarbības turpināšana ar Latvijas Hokeja federāciju nav akmenī iecirsta.
Lai arī viņa rakstura spuras jūt arī preses pārstāvji, ar komandu tiek paveikts lielisks darbs. Par spīti tam, ka pēc sezonas beigām darbā ar KHL vienību Omskas “Avangard” Hārtlijs valstsvienībai pievienojās tikai sagatavošanās posma vidū, komandas mehānisms čempionātā strādāja kā Šveices pulkstenis. Ja būtu tikpat kvalitatīvas detaļas kā pašiem šveiciešiem, turnīra tabulā droši vien atrastos virs viņiem.
Dažādu apstākļu dēļ vairākumu treniņos īsti neizdevās iespēlēt un virknējumus nācās lipināt jau čempionāta gaitā. Sanāca smalki kā skulptoriem – Lauris Dārziņš, Miks Indrašis, Rūdolfs Balcers un Teodors Bļugers saspēlējās kā hokeja virtuozi.
Beigu cipari glaimojoši – 34 procentu realizācija ir ceturtais labākais rādītājs turnīrā. Aiz mums pat krievi, zviedri, čehi. Mazākuma 77 procenti nav tas, ko varētu vēlēties, bet uz kopējā fona nav slikti – astotā vieta.
Ar sajūtu, ka pietrūcis tikai mazliet, esam braukuši mājās itin bieži. Diemžēl vai par laimi, bet bez visiem labākajiem spēlētājiem ceturtdaļfinālā būsim reti, par medaļām nemaz nerunājot. Bez lielā sešnieka pusfinālā šajā gadsimtā bijusi Šveice, Vācija, Slovākija.
Iespējams ir, bet tikai tad, ja visiem tas ir sapnis, kā vārdā apvienoties. Ja kāds neatbrauc līguma, atpūtas dēļ, dūrei zūd spēks.
