Ilmārs Stūriška: Kad futbola izlases pazemojumi vairs nav izturami 0
Latvijas futbola izlase šajā kvalifikācijas ciklā pierādījusi vienu lietu – hipotēze, ka Eiropā futbolu māk spēlēt visi, vairs nav aktuāla. Latvija nemāk.
Izraēlā cienījams rezultāts (1:3) iznāca vienīgi pateicoties Pāvela Šteinbora supersniegumam vārtos. Ja ne viņš, tad jau līdz Vladimira Kameša gūtajiem vārtiem mierīgi varēja būt 0:5 un laukumā gribētos mest balto karogu.
Jau pirmajā ceturtdaļstundā ebreji četras reizes nokļuva aci pret aci ar Šteinboru, ceturto izdevību arī realizējot. Izraēlas futbolisti kā rotaļājoties meta bumbu mūsu aizsargiem aiz muguras, bet Latvija ilgi nesaprata, ko īsti darīt. Profesionālai komandai tas ir nepieņemami.
Nekad neesmu bijis treneru skalpu prasītājs jau pēc pāris neveiksmēm vai pat ilglaicīgāka vāja posma, īpaši saistībā ar futbola izlasi, kuras talanta potenciāls ir ļoti pieticīgs. Nav ticības, ka no šī māla kāds cits treneris būtu salipinājis ko daudz jēdzīgāku. Taču Slavišas Stojanoviča vadībā pret visiem izskatāmies kā amatieri un nav redzama nekāda pozitīva virzība. Var jau teikt, ka pēc 0:2 12. minūtē pret Poliju bija labs puslaika turpinājums, taču – pēc 0:2 vairs neskaitās, tāpat arī vakar Izraēlā – kad viss jau zudis, daži izveidotie momenti ir vājš mierinājums.
Latvija sešas no astoņām spēlēm sākusi ar ātri zaudētiem vieniem vai pat vairākiem vārtiem, tādējādi rodas iespaids, ka komanda jau laukumā iziet apātiski noskaņota.
Ar Stojanoviču noslēgts līgums uz trim gadiem, tomēr pēc novembra spēlēm slovēnim jāpasaka paldies. Ar katru sabraukumu arvien vairāk rodas pārliecība, ka viņš ar komandu nav uz viena viļņa. Var saprast, ka tehniskais arsenāls neļauj veidot spēli uzbrukumā, taču aizsardzība nemitīgi nedrīkst būt kā caurstaigājama sēta, un mūsu gadījumā nevar teikt, ka tā ir atklātā futbola cena. 27 ielaisti vārti ir otrs sliktākais rādītājs ciklā, vairāk ir tikai Sanmarīno (43).
Vai ticat, ka cita trenera vadībā Latvijas izlases rezultāti šajā atlases ciklā būtu kaut nedaudz labāki?
Lai arī astoņās spēlēs Latvijas izlasei ir vien divi gūti vārti, šajā sasaukumā no rezervistu soliņa tā arī nepiecēlās Latvijas labākais uzbrucējs Roberts Uldriķis, kurš trim treneriem Šveicē pierādījis savas spējas, bet Stojanovičam, šķiet, ir melnajā sarakstā. Tāpat tikai piecas minūtes laukumā ieguva Minhenes “Bayern” sistēmā esošais talants Daniels Ontužāns, kurš nometnes laikā atzina, ka pēc traumas atguvis ļoti labu fizisko formu.
Tajā pašā laikā platā sliktajā joslā esošais Artūrs Karašausks nospēlēja vairāk par viņiem abiem kopā.
Stojanovičs nav atradis kopīgu valodu arī ar nomināli labāko aizsargu Kasparu Dubru, kurš spēlē Ukrainā un aizvadījis divus pilnus mačus Eiropas līgas grupu turnīrā, izpelnoties atzinīgu vietējo speciālistu vērtējumu.
Slaviša Stojanovičs izlases spēlētājiem veltījis vairāk kritisku vārdu kā visi iepriekšējie treneri kopā ņemti. Jā, nevienu individuāli viņš nav kāris pie kauna staba, taču nemitīgie aizrādījumi komandai par trūkumiem gan laukumā, gan ārpus tā, un neverbālā valoda spēļu laikā neveicina spēlētāju vēlmi celties un krist par savu virsvadītāju.
