Ilmārs Stūriška: Ierobežojumi var likties pārspīlēti vai nevajadzīgi, bet visvienkāršāk teikt, kas ir stulbi, vienmēr ir tiem, kam nav jāpieņem lēmumi 5
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs viņnedēļ sociālajos tīklos dalījās ar savu viedokli par valdības pieņemtajiem ierobežojumiem sporta nozarei, kas publicēts “Sporta Avīzē”. Tajā, vērtējot Ministru kabinetā pielemto, desmit reižu lietots vārds stulbi.
Stulbi, vēl stulbāk, ārkārtīgi stulbi, un tā uz riņķi. Protams, bija punkti, kas raisīja jautājumus, piemēram, vienbrīd varēja ballēties bāros, bet ne kopīgi sportot. Taču Covid-19 augošā statistika ierobežojumus kopumā liek vērtēt kā saprātīgi pareizus.
Demokrātiskā sabiedrībā virtuālus kritikas akmeņus var mest, kurā virzienā grib un cik lielus grib. Sporta aprindās kūdītāju netrūkst. Kādreizējā basketbolista Kristapa Valtera “tvitera caureja”, piemēram, dumji iestājoties pret masku vilkšanu veikalos, nepārsteidz jau sen, bet pretēji ir, ja federācijas vadītājs priekšplānā izvirza šauras sava lauciņa intereses.
Tā Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs Viesturs Koziols mēģināja nolīdzināt līdz ar zemi infektologu Ugu Dumpi, sociālajos tīklos dalīdamies ar sazvērestības teoriju piekritēju viedokļiem. Atkal jāsaka – var jau, bet pandēmijas apstākļos mest pagales vīrusa noliedzēju vai pat dezinformatoru ugunskurā nav laba partnera žests. Un hokejs un valsts – savā ziņā tie ir partneri.
Nebrīnīšos, ja pēc laika Koziols klauvēs pie Saeimas un valdības durvīm, jo būs nepieciešams papildu finansējums nākamā gada pasaules čempionāta sarīkošanai. Tā kā lielāko daļu ieņēmumu organizatori gūst no pārdotajām biļetēm, bet skatītāju klātbūtne maijā “Arēnā Rīga” ir stipri apšaubāma, lielā daudzumā – šobrīd šķiet neiespējama, tad viņi ir šaurā bezizejā. Būs jāmeklē glābiņš pie “stulbās” valsts.
Vēl savu sāpi skaļi izkliedza amatieru sporta pārstāvji, kuri filmēja dažādus video par “#gribusportot” tēmu. Jāteic gan, ka līdz šim sportot nevienam nav bijis aizliegts, arī bērniem treniņi turpinās. Jā, ārā, jā, bez komforta, taču izrādās, ka viss ir iespējams.
Šoruden ārkārtīgi paveicies ar laika apstākļiem – manai meitai, kurai Rīgas volejbola skolā treniņi ir trīs reizes nedēļā, pusotra mēneša laikā lietus dēļ izkritusi tikai viena nodarbība. Arī vēji pūš saudzīgi. Skaidrs, ka ne visām treniņu grupām bilance ir tik spoža un visu ziemu patīkama aina nesaglabāsies, iespējams, ka nākamajos mēnešos varēs notikt vien puse vai trešdaļa treniņu (ja tas vispār būs atļauts).
No tā, ka nevar pilnvērtīgi trenēties, visvairāk zaudē jaunieši, kas nākotnē mērķē uz augstu sasniegumu sportu, bet – tie ir viens vai divi procenti no kopējā skaita. Pārējiem – galvenais, lai kustas.
Vienvakar nolēmu, ka gribu pamēģināt, kā tad ir bērniem šādā laikā trenēties. Temperatūras stabiņš ap trim grādiem. Ziemā ārā pa īstam nebiju sportojis divdesmit gadus – kopš skolas laikiem. Kā bija? Super! Netraucē ne pustumšās Āgenskalna apkārtnes ielas, ne nelīdzenās ietves un nākamajā vakarā pat ne lietutiņa smidzināšana. Pareizais apģērbs, vēlme un noskaņojums ir viss, kas vajadzīgs.
Man tas ir atklājums – vakara skrējiens ir labāks par treniņu mājās uz velo trenažiera un nemaz nav salīdzināms ar laika kavēšanu pie televizora vai viedierīcēm. Ja ir iespēja, iesaku visiem saņemties un pamēģināt. Vecākiem nevis gaidīt bērnus pēc treniņa siltās mašīnās, bet – pašiem pakustēties, kaut vai pastaigājoties raitākā solītī. Jāpiebilst – arī meita nesūdzas, ka jātrenējas tādos apstākļos.
Ierobežojumi var likties pārspīlēti vai nevajadzīgi, bet visvienkāršāk teikt, kas ir stulbi, vienmēr ir tiem, kam nav jāpieņem lēmumi.
