Ilmārs Latkovskis: Latviešu kultūra ir pamats, uz kura jānotiek saliedētībai 0
Lepnums latvietim būt un vienojošs pārdzīvojums – lūk, tā ir nacionālās vienotības jeb saliedētības būtība. Dziesmu svētki ir spilgtākais tā apliecinājums. Visupirms tā ir latviešu vienotība. Bet ne tikai. Tā ir arī latviešu līdzdalība Kosmosa radošajā procesā.
Šajos Dziesmu svētkos salīdzinājumā ar līdzšinējiem bija vērojams straujš diasporas latviešu kopu un dalībnieku skaita pieaugums. Un, kas ir ļoti būtiski, strauji ir paplašinājusies diasporas dalībnieku ģeogrāfija. Ierasto diasporas centru dalībniekiem pievienojās latviešu kopas no Vīnes, Stokholmas, Briseles, Luksemburgas u. c. Par ko tas liecina?
Pirmkārt, tas norāda uz aizvien pieaugošo globalizācijas tendenci, ar kuru mums jārēķinās, – ievērojams latviešu skaits arī turpmāk dzīvos ārpus Latvijas. Vieni varbūt atbrauks, citi atkal aizbrauks. Otrkārt, tas ir apliecinājums diasporas stiprai saiknei ar Latviju. Dziesmu svētku panākums ir Latvijas pievilcība diasporas acīs un sirdīs, viņu vēlmei būt latviešiem.
No tā nekādā gadījumā nebūtu jāizdara secinājumi par tautiešu motivāciju tūdaļ atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Domājams, ka Dziesmu svētku diasporas dalībnieki savā vairumā nebija ekonomisko spaidu dēļ uz ārzemēm izbraukušie tautieši. Tāpat skaidrs, ka Dziesmu svētku pacēlums neturpināsies diendienā piecus gadus.
Vai Dziesmu svētki ir arī sabiedrību saliedējošs faktors attiecībā uz Latvijas cittautiešiem jeb krieviem, ja runājam vienkāršotā valodā? Jā, tā tam vajadzētu būt. Latviešu kultūra ir pamats, uz kura jānotiek saliedētībai. Un Dziesmu svētki ir augstvērtīgs latviešu kultūras apliecinājums, uz ko citiem tiekties. Domāju, ka tie cittautieši, kuri Dziesmu svētkos piedalījās vai pat tikai bija vērotāji, izjuta pozitīvas emocijas attiecībā pret latviešiem un Latviju. Cieņu un labvēlīgu skaudību.
Attiecībā uz cittautiešu integrāciju latviešu tradīcijās nevajadzētu arī pārsteigties ar optimismu un kvantitatīviem rādītājiem. Kas par daudz un par strauju, tas par skādi. Līgo svētki Daugavmalā šovasar nebija tas labākais piemērs. Sanāk tā, ka latvieši pukojas, ja krievi par latviskajām tradīcijām neinteresējas; taču, ja tie sāk iejusties kuplākā skaitā, tad atkal nav labi. Šai sadzīviska līmeņa konstatācijai tomēr ir arī nopietnāks pamats, kuru var labot tikai mērķtiecīga un ilgstoša integrācijas, kultūras un izglītības politika.
Ceru, ka Dziesmu svētki būs labs atgādinājums tam, cik būtiski ir sakopt un iedzīvināt Latvijas Kultūras kanonu. Dziesmu svētki ir Kultūras kanona neapšaubāma augstākā līmeņa vērtība. Taču ar to vien nepietiks.
Un tagad, manuprāt, pats nozīmīgākais Dziesmu svētku panākums. Tie ir apliecinājums latviešu nepieciešamībai pastāvēt globālās pasaules daudzveidībā. Ar Dziesmu svētkiem mēs piedalāmies pasaules Gara radošajā procesā. Tā ir mūsu saikne ne tikai ar saviem senčiem, bet tas ir arī savdabīgais veids saistībai ar visu Kosmosu. Pārāk iracionāli? Varbūt. Bet tik un tā – tas ir pats svarīgākais.
