Ilmārs Blumbergs un bailes 0
Līdz 18. septembrim galerijā “Māksla XO” skatāma pazīstamā mākslinieka Ilmāra Blumberga personālizstāde “Bailes”. Ogle, akrils, tuša, melnbaltais pret pulsējošu sarkano ir kontrastu pārpilns. Tāds ir arī vienmēr klātesošais baiļu eksistenciālis.
Ilmārs Blumbergs dzimis 1943. gadā Rīgā, 1972. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Mākslinieka daudzpusīgā personība izpaužas ne tikai glezniecībā, bet arī grafikā, scenogrāfijā, kostīmu dizainā, grafiskajā dizainā, grāmatu ilustrācijā, plakātos, fotogrāfijā, video, instalācijā un skulptūrā.
I. Blumbergs līdz šim piedalījies nozīmīgās mākslas izstādēs pasaulē – 2001. gadā ar filmu “Burvju flauta” (režisors Viesturs Kairišs) pārstāvējis Latviju 49. Venēcijas biennālē, viņa darbi bijuši eksponēti izstādē “Baltijas laiks” “Galerie im Taxipalais” un “Galerie des Landes Tirol” galerijās Insbrukā (2002. g.), izstādē “Testimonio de la Fe” muzejā “Museo de la ciudad de Madrid” Madridē (2002. g.). Īstenotas nozīmīgas mākslinieka personālizstādes gan Vācijā (Lichthof des Auswartigen Amtes, Berlīnē), gan Francijā (Luksemburgas dārza oranžērijā, Parīzē), Norvēģijā (Vigelāna muzejā, Oslo) un citur.
Mākslinieku vienmēr interesējusi cilvēka un viņa eksistences “nepanesamā viegluma” tēma, ar kuru katrs un visi saskaras savā dzīves gājumā. Kādā intervijā viņš teicis, ka mākslā esot tikai trīs tēmas: mīlestība, nāve un Dievs. Dzīve un nāve ir viņa mākslas izpētes objekts, sastopams mākslinieka daiļradē, risināta arī iepriekšējā mākslinieka personālizstādē – “Stikla pērlīšu spēles” 2010. gadā, kā arī “Purvīša balvai 2011” nominētajā izstādē “”Lietiņš līst, lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes. Sapērk bildītes. Sapērk bildītes!” V. Irbe”.
Šoreiz personālizstādes fokusā vēl kāds augstāk minētajai triādei neizbēgami klātesošs eksistenciālis – bailes. Protams, no nā ves. Protams, no sevis (pašportretu tēma ir uzskatāma). Vai baiļu trūkums?
“Zinu tikai vienu cilvēku, kurš uz jautājumu par bailēm atbildēja – man baiļu nav!” – izstādes pieteikumā vēsta pats mākslinieks, turpinot – “Vienu. Tā ir sieviete. Aptuveni pāri trīsdesmit, gaišiem matiem, lielām zilpelēkām acīm, slaida. Ar savdabīgu un neizsīkstošu prieka smieklu. Bezbailīga. Lēdija K. Š. dzīvo ļoti augstā daudzstāvu mājā pēdējā stāvā. Nebaidās. Un vēl. Man liekas, viņa redz manu dzīvi, jo vienā no tikšanās reizēm teica – var notikt jebkas. Un man viss kļuva skaidrs.”
