“Viss ir kārtībā, varētu startēt pat Pasaules kausā.” Latvijas visu laiku labākajam biatlonistam Ilmāram Bricim šodien aprit 50 gadi 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien 50 gadi aprit Latvijas visu laiku labākajam biatlonistam Ilmāram Bricim, kurš joprojām ir teicamā sportiskā formā, jo trenējas kopā ar audzēkņiem un motivē viņus ar savu piemēru.
Kaifīga sadzīvošana
Jubilejas diena gan izvērtusies netipiska – vadot garas stundas pie auto stūres atceļā no treniņu nometnes Itālijā.
“Iet labi, trenējamies. Atšķirība no iepriekšējiem gadiem ir tāda, ka veikalos, viesnīcā maska jāvelk. Tomēr cilvēku pilns,” vēl atrodoties augstkalnē Itālijas ziemeļos, “Latvijas Avīzei” sacīja Ilmārs Bricis.
Šogad tradicionālajā nometnē 2700 metrus virs jūras līmeņa viņa un Baibas Bendikas tandēmam kompāniju sastādīja Aleksandrs Patrijuks un lietuvietis Toms Kaukēns.
Kad vaicāju, uz cik gadiem jubilārs jūtas, viņš pasmejas: “Grūti atbildēt. Viss ir kārtībā. Varētu startēt pat Pasaules kausā, bet, protams, ne cīnīties par desmitnieku.
Man ir iespēja trenēties un patīk labi justies. Mūsu grupiņa ir maza, kompānijā labāk. Tiem, kas piepulcējas, parādu, ka nav nereāls darba apjoms, ja reiz es to varu izdarīt.”
“Gan kā sportists, gan kā cilvēks Ilmārs allaž bijis ļoti mērķtiecīgs. Ass prāts, neatlaidība. Tagad tāds ir arī kā treneris, mērķis ir sasniegt visaugstāko rezultātu,” savu kādreizējo komandas biedru raksturo Gundars Upenieks, Latvijas Biatlona federācijas viceprezidents.
“Jaunībā mēs ar Ilmāru slēpojām treniņā Murmanskā, un tur bija maziņš tramplīns iesācējiem. Uzkāpām augšā un sapratām, ka ir bail – it kā mazs, bet apakšu neredz. Kauns arī kāpt lejā, jo tur jau pūlis sapulcējies, lai skatītos. Abi nolēcām un nenokritām. Kopumā gan viņš nav uz tādām dullībām un avantūrām, drīzāk pragmatiski pieiet lietām.”
“Man vienmēr patika, ka Ilmārs ir ļoti kulturāls un labsirdīgs. Kad jautā, obligāti palīdzēs. Piemēram, saku, ka man šaušana neiet, varbūt pamēģināt tā, viņš allaž ieklausās un sniedz padomu,” atminas cits fantastiskā četrinieka dalībnieks Oļegs Maļuhins.
“Tā bija jau pirmsākumos – no 16 gadu vecuma regulāri bijām kopā, vēlāk pat 250 dienas gadā. No rīta līdz vakaram, turklāt mēs viens otram bijām arī konkurenti. Tomēr dzīvojām tik kaifīgi, arī pārējie džeki un treneris Vitālijs Urbanovičs. Mums bija viens princips – katrs grib otram izdarīt vairāk nekā paņemt sev. Joprojām esam čomi.”
Viņš atceras, kā junioru gados komandu sacensībās Iževskā Bricim bēdīgi beidzies eksperiments ar tirgū pirkta belaša apēšanu – maču laikā kļuvis tik slikti, ka nācies vemt.
“Man tas beidzās ar plaušu karsoni, bet aizbraucu mājās, izslimoju un pēc tam vēl PSRS kausā kā par brīnumu biju trešais,” papildina Ilmārs.
Olimpieši tēvs un meita
Ilmārs Bricis ir vienīgais Latvijas biatlonists, kam pasaules čempionātos izdevies izcīnīt godalgas – bronzas 2001. un 2005. gadā. “Bija prieks, ka beidzot izdevās. Pirmās medaļas laikā man bija 30 gadi. Kā mūsdienās, tā arī tajā laikā no rezultātiem bija atkarīgs finansējums – pašam un visai komandai,” akcentē bijušais biatlonists.
Pasaules kausos viņš septiņas reizes bijis uz pjedestāla, bet ne reizi nav izdevies uzvarēt.
“Vistuvāk kaut kam pavisam lielam biju sprintā Nagano olimpiskajās spēlēs, ko pārtrauca tad, kad sniegs bija beidzies un jau spīdēja saulīte. Tāds lēmums bija jāpieņem krietni agrāk. Žūrijā pieci cilvēki, izvērtē, kā savējiem veicies un trīs pret diviem nobalsoja.”
Ilmārs toreiz otrajā šautuvē ieslēpoja, ejot uz pirmo vai otro rezultātu. Tuvu medaļai bija Turīnas olimpiskajās spēlēs 2006. gadā, iedzīšanā izcīnot ceturto vietu. Ilmārs nosaka – ja vien pirms tam sprintā būtu maķenīt augstāk par 13. pozīciju…
Viņš gan atzīst, ka biatlonā nav nozīmes rēķināt, kā būtu, ja būtu.
No sešām olimpiskajām spēlēm vēsturiskas bija pēdējās 2010. gadā Vankūverā, kad dalībnieču pulkā distanču slēpošanā bija Ilmāra Briča meita Anete.
“Tas bija diezgan ierasti, jo jau kādu laiku startējām kopā. Protams, īpašs brīdis, bet koncentrējos uz citām lietām. Arī tur bija labas iespējas izcīnīt medaļu, bet netiku galā ar šaušanu sprintā,” Briča atmiņas ir pragmatiskas, ne sentimentālas.
Nu jau kādu laiku viņš ir vectēvs – Anetei ir meita un dēls.
Lēmums pievērsties trenera gaitām pieņemts tikai pašās karjeras beigās.
“2011. gadā nāca piedāvājums no lietuviešiem. Vēl varēju startēt, bet nebija ne trenera, nekā, Vitālijs bija prom. Sapratu, ka vienam būs bezcerīgi, tāpēc nolēmu pamēģināt. Sapratu, ka ir interesanti, tas ir process, kas neapstājas. Kad domāsi, ka visu zini, ir cauri. Galvenais dzinulis man tāpat kā sportistam ir rezultāts. Lai to sasniegtu ar mūsu resursiem, jādara labāk, gudrāk un pareizāk nekā lielvalstīm.”
Par Ilmāra pakalpojumiem interesējas arī ārzemēs, viņš gan piekritīšot tikai tādam piedāvājumam, kas ļaus turpināt darbu arī ar Baibu Bendiku. Vīruss sarunu procesu apstādinājis.
Vizītkarte. Ilmārs Bricis
Biatlona treneris
Dzimis 1970. gada 9. jūlijā
Sešu olimpisko spēļu dalībnieks (1992–2010)
Lielākie sasniegumi: bronzas medaļa pasaules čempionātā 2001. g. 20 km klasiskajā distancē un 2005. g. 10 km sprintā; olimpiskajās spēlēs ieguvis ceturto un piekto vietu; Pasaules kausā trīsreiz bijis otrais, četrreiz – trešais.
Bērni – Anete (28), Artūrs (25), Dainis (21), mazbērni Viktorija (2) un Martins (rudenī būs gads).
