Ilgu mūžu Somijai! Ar vīriešu skatu uz vēsturi 1
Somu kinomīļi skeptiski nopūtās, kad pirms vairākiem gadiem uzzināja par kādu “Suomi100” svētku programmas filmas ieceri – par Veines Linnes (1920–1992 ) romāna “Nezināmais Kareivis” atkārtotu ekranizāciju. 1954. gadā klajā nākušais iespaidīgais un visu laiku populārākais somu romāns lasāms arī latviski, nepārspējamās Maimas Grīnbergas tulkojumā (2010).
Skeptiskajai attieksmei bija vairāki iemesli. Vispirms – somiem jau ir divas labas šā romāna ekranizācijas. Pirmo uzņēma režisors Edvins Laine 1955. gadā. 1985. gadā tam sekoja otrs “Nezināmais Kareivis” Rauņa Molberga režijā (arī pats Linne piedalījās scenārija veidošanā). Pirmā filmas versija sabiedriskajā televīzijā rādīta gadrīz 40 reižu, kopš 2000. gada – katru decembri somu Neatkarības dienā.
Gaidot jauno nezināmo ekranizāciju, nepārliecināja arī režisora Aku Louhimies izvēle, un arī jaunās filmas ceļš pie skatītāja nebija viegls. Filmēšanas laikā zirga pajūga negadījumā gāja bojā kāds brīvprātīgais. Aktieri sūdzējās par smagiem filmēšanas apstākļiem. Režisors Louhimies paspēja izšķirties, smagi saslimt un izveseļoties. Filmu viņš tomēr pabeidza. Neilgi pirms pirmizrādes tika atklāti vairāki lomu atveidotāji, viņu vidū – pazīstami aktieri no komerckanāla humoršova, padsmitgadīgs popzvaigzne Robins un kāda skaistumkaraliene. Pārliecību par filmas kvalitāti nevairoja arī tās agresīvā reklāmas kampaņa. Daži veterāni un viņu bērni atteicās apmeklēt jauno filmu, jo “Nezināmā Kareivja” logo parādījās arī uz tualetes podu birstēm (to ražotājfirma ir viens no filmas atbalsītājiem).
Kad pienāca pirmizrādes nedēļas nogale un vienā no četrām izpārdotajām “Nezināmā Kareivja” izrādīšanas zālēm, kurā trīs stundas bija aizritējušas bez neērtuma sajūtas un nemanot, tika ieslēgta gaisma, izrādījās, ka zāle ir padsmitgadīgu puišu un meiteņu pilna. Filmas apmeklējuma rādītāji lauž vienu rekordu pēc otra, un kritiķiem nācies atzīt, ka šī ir Louhimies vislabākā filma. “Jaunais Kareivis” četrās nedēļās ir kļuvis par vienu no visvairāk skatītām filmām Somijas vēsturē: skaitlis pavisam drīz sasniegs miljonu.
Vēl viena “Suomi100” filma, kas somus šogad pārsteidza, ir režisora Anti Jusi Annilas filma “Mūžīgais ceļš”, kas tapusi pēc tāda paša nosaukuma romāna, ko 2012. gadā sarakstījis Anti Tūri. Filma šokē – un ne tikai ar vardarbīgo Staļina zvērību tuvplāniem. Tūri romāns un filma šausmina ar to, ka atspoguļotie notikumi, cilvēki un skaitļi nav izdomāti. Pirms romāna un filmas tikai retais soms bija dzirdējis par tiem desmitiem tūkstošiem somu, kas 30. gadu sākumā no Ziemeļamerikas un Somijas devās uz Padomju Savienību būvēt strādnieku paradīzi. Trīsdesmito gadu otrajā pusē gandrīz visi viņi (arī amerikāņi, kanādieši, latvieši un citi brīvprātīgi aizbraukušie) tika noslepkavoti, viņu bērni – mērķtiecīgi izkaisīti pa Padomju Savienības bērnunamiem un spaidu darba nometnēm. Filma klusi nostājas simtgades jestrās svinēšanas kritiķu pusē, atgādinot, ka Somijas neatkarība nesākās tikai pēc Ziemas kara beigām, bet gan 1917. gadā, pēc kura nācija piedzīvojusi vēl daudzus vēsturiski neērtus notikumus, par kuriem šogad būtu varēts stāstīt, piemēram, ar filmu palīdzību.
Kāpēc somu jaunajās filmās dominē vīrieša skatījums un stāsts, ja valstī izskolotu profesionāļu sieviešu šobrīd ir gandrīz tikpat daudz, cik vīriešu? Atbilde ir pavisam vienkārša: tāpēc, ka lielākā daļa režisoru, kas tiek līdz filmas veidošanai, joprojām ir vīrieši. Tas nav nekāds feministu jūtu jautājums, to izgaismo “Cupore” jaunais somu kino industrijas pētījums: pie sievietēm režisorēm nonāk tikai ceturtā daļa nozares valsts finansējuma. Apskatot Somijas simtgades filmas, šo problēmu un diskusiju ap to nevar apiet. Tāpat nevar nepieminēt režisori Selmu Vilhunenu un viņas debiju – pilnmetrāžas mākslas filmu “Meitene vārdā Varpu”. Uzreiz pēc Ziemeļvalstu Padomes kino, literatūras, mūzikas un vides balvas saņemšanas viņa teica: “Somu izglītības, veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmas ir ļāvušas cilvēkiem rast savu sapņu piepildījumu, vienalga, kādā ģimenē esi dzimis un kāds ir bijis tavs sākums. Tā ir tāda lieta, kas simbolizē Somiju un somus. Par piemēru varam ņemt manu profesiju: ar sabiedrības naudu Somijā tiek atbalstīta daudzpusīgas mākslas, arī filmu, radīšana. Bez valstiskās gribas un lēmuma to darīt es šo filmu nebūtu uztaisījusi.”
Uz mirkli atgriezīšos pie padsmitgadīgā somu tīņu elka, dziedātāja Robina, kuram “Nezināmā Kareivja” jaunajā versijā iedalīta maza, bet svarīga loma (Robina atveidotā ierindnieka karš ir īss – viņš iet bojā ierakumos uzreiz pēc ierašanās). Vēl dažas nedēļas pirms Somijas svinīgā simtgades datuma vairākas pilsētas un lauku pašvaldības izmisīgi meklēja padsmitgadīgus zēnus, arī trīspadmit gadus vecus. Tūkstošiem padsmitgadīgu zēnu vēl trūka arī kādam karavīru piemiņas pasākumam. Rīt, valsts simtajā dzimšanas dienā, karavīru kapos Somijā stāvēs īpaša godasardze – pie katra karavīra kapa vismaz pusstundu atradīsies cilvēks, kurš būs tieši tādā vecumā, kādā bijis kritušais savā nāves brīdī. Izskatās, ka godasardze tiks veiksmīgi nokomplektēta: talkā nāks meitenes.
