Ilgtermiņa ieguldījums vai naudas šķērdēšana? 0
Neveiksmes stāsts
Vai esat kādreiz apmeklējuši portālu “kulturaskarte.lv”, kurā kopš tā izveides 2005. gadā ieguldīti aptuveni 1 516 900 eiro no valsts budžeta un Eiropas Savienības fondiem? Nepārmetiet sev, ja neesat, – gadā to apmeklē aptuveni 160 000 lietotāju, no kuriem lielākā daļa ir tā tiešie papildinātāji – kultūras centru darbinieki. Salīdzinājumam: 20 visvairāk lasītajos Latvijas interneta portālos šāds apmeklētāju skaits – 160 000 vai pat vairāk – iegriežas nedēļas laikā.
Latvijas digitālā kultūras karte “kulturaskarte.lv” tika izstrādāta kā interneta risinājums kultūrvēsturisko objektu informācijas uzkrāšanai, un tās veidotāji 2007. gadā solīja, ka vietne sniegs “detalizētu informāciju par kultūras infrastruktūras stāvokli, kultūras institūciju pārklājumu un pieejamību, kultūras aktivitātēm un attīstības tendencēm visā Latvijā”. Daļēji solījums ir pildīts, proti, “kulturaskarte.lv” satur informāciju par 13 686 kultūras institūcijām, kolektīviem, to kontaktinformāciju, vadītājiem, īsas (sausas) ziņas par dažādiem objektiem. Cik daudziem lietotājiem Latvijā nepieciešama šāda informācija? Īpaši ņemot vērā, ka lielākā daļa pašvaldību pēdējos gados nopietni strādājušas pie savu iekšējo portālu izveides, sniedzot pašu aktuālāko informāciju par galveno, kas interesē kultūras pasākumu apmeklētājus, proti – par gaidāmajiem sarīkojumiem, kultūras notikumiem.
Tiesa, portālam ir vēl otra, iespējams, pat svarīgāka funkcija: savākto datu analīzes sistēmas izveide, ko bija paredzēts izmantot valsts un pašvaldību iestādēm kultūras politikas plānošanā. Kultūras ministrija (KM) uz jautājumu par to, vai portāls “kulturaskarte.lv” sasniedzis sākotnēji izvirzītos mērķus, atbildēja samērā izvairīgi, norādot, ka “Latvijas digitālā kultūras karte ir galvenais valsts kultūras statistikas apkopošanas mehānisms, kurā apkopotā informācija nonāk Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē, kā arī nodrošina ar darbam nepieciešamo informāciju valsts un pašvaldību institūcijas, sniedz informāciju pētījumiem, ārvalstu pētniecības institūcijām un tamlīdzīgi”. Ministrija neminēja nevienu konkrētu piemēru par digitālās kultūras kartes priekšrocībām iepretim statistikas datu ievadīšanai, piemēram, programmā “Excel”, arī Statistikas pārvaldē atzina – kultūras jomas datus apkopo un pārsūta KM, tos neizgūst tieši no digitālās kultūras kartes.
Latvijas Kultūras centru asociācijas valdes priekšsēdētāja Dace Jurka, kura ir arī Mazsalacas novada kultūras centra direktore, norādīja uz vairākiem trūkumiem vietnes administrēšanā, no kuriem galvenais: pieprasītais datu apjoms, kas jāieraksta vietnē, ir nepamatoti liels: “Šīs vietnes apkalpošanai faktiski nepieciešama vesela štata vieta, kādu neviena pašvaldība nenodrošina. Katram kultūras centram ne tikai jāievada informācija par to, kādi pasākumi ik mēnesi notiek, bet arī detalizēti jāapraksta to norises ar skaitļiem un fotogrāfijām. Mazsalacas novada kultūras centrā darbojas 27 kolektīvi, kuri piedalās konkursos un skatēs, un katru mēnesi notiek desmit sarīkojumi pašā kultūras centrā. To visu nevar izdarīt perfekti, tikai garāmskrienot, un jau tāpat es katru dienu veicu pamatīgu statistiķa darbu.”
Dace Jurka arī nesaprot, kāpēc vispār nepieciešama statistikas dublēšana, jo datus par to, cik sarīkojumu ik mēnesi notiek kultūras centrā un cik interesentu tos apmeklē, katrs kultūras centrs ievieto arī pašvaldības mājas lapā, papildinot interesantākos notikumus ar bagātīgu fotogaleriju. Turklāt šī informācija pēc būtības arī interesanta tikai pašam kultūras centram un pašvaldībai, lai spētu precīzāk plānot darbu un ieguldījumus, bet valsts mērķdotāciju iespaido vien dati par amatiermākslas kolektīvu skaitu un darbību. Kultūras namu darba speciālistei ir vairāki ieteikumi digitālās kultūras kartes sakarā: ja tiek nolemts, ka tāda tomēr ir nepieciešama, viņa labprāt rosinātu, lai katrā novadā tiek ieviesta īpaša štata vieta, kas tad arī ievadītu visu novada informāciju. Savukārt, ja kultūras kartes informāciju grib papildināt pašreizējā kārtībā, būtu vēlams atvieglot informācijas ievadi, kas šobrīd esot izveidota nepamatoti sarežģīta. Starp citu, uz novecojušu informācijas sakārtošanas un pasniegšanas veidu IT speciālisti aizrādīja jau 2011. gadā.
