Ārste Ilze Strēle personiski un profesionāli: Migrēnu pazīstu apmēram 30 gadus 6
Ar ģimenes ārsti un pediatri Ilzi Strēli iepriekš bijām komunicējušas gan par dažādām medicīnas nozares tēmām, gan radošās dzīves aktivitātēm, jo Ilze brīvajā laikā, kad savā ārstes privātpraksē Jelgavā nedakterē pacientus, ir arī kaislīga fotogrāfe. Tāpēc divkāršs bija pārsteigums, kad, pieskaroties migrēnas tematikai, atklājās, ka Ilze, tāpat kā es, jau ilgus gadus cieš no šīs neiroloģiskās saslimšanas. Zīmīgi, ka migrēnas pacienti, kamēr viņiem netiek uzdots konkrēts jautājums, parasti par savu kaiti izvairās runāt. Kāpēc tā?
Arī es uz savas ādas esmu izbaudījusi to, ka sabiedrībā vēl joprojām valda visai kļūdaini stereotipi par migrēnu, tās izpausmēm un ietekmi uz dzīves kvalitāti. Ir gadījies sastapties ne tikai ar neizpratni, bet arī neticību un neiecietību no citu puses. Taču tā vietā, lai distancētos un klusētu, tā radot vēl lielāku informācijas plaisu, mēs varam atklāti dalīties pieredzē, sniedzot pavisam reālu ieskatu tajā, kā tas ir – dzīvot ar šo slimību.
Negribēju nevienu ne redzēt, ne dzirdēt
Ilze migrēnu pazīst jau sen – apmēram 30 gadus: “Pirmo lēkmi gan neatceros, bet zinu, ka migrēna sākās pēc bērna piedzimšanas, 24 gadu vecumā. Visticamāk, slimības aktivizēšanās bija saistīta ar hormonu svārstībām. Kad vēl nebija pieejamas speciālās zāles migrēnas kupēšanai, lēkmes bija briesmīgas, lielākoties sākās naktī – uz rīta pusi, kad savilka sprandas muskuļus, un tad sāpe sāka migrēt uz augšu, pārsvarā uz vienu pusi, nereti puses mainījās. Man ir tā saucamā cervikālā migrēna – ar sāpīgām kakla daļas locītavām un muskuļiem. Bija laiks, kad intensīvo sāpju, sliktas dūšas un vemšanas dēļ nebiju spējīga pastrādāt, arī ikdienišķas un vienkāršas darbības sagādāja lielas grūtības. Biju pelēkzaļā krāsā un nespēju adekvāti novērtēt apkārt notiekošo. Varēju tikai gulēt. Nevienu negribēju ne redzēt, ne dzirdēt. Lēkmes parasti ilga vidēji 48 stundas (jo tad vēl nebija pieejami speciālie medikamenti), un šīs divas dienas bija pilnībā izsvītrotas no manas dzīves. Tajā laikā, kad migrēnas lēkmju dēļ nebiju spējīga veikt savus darba pienākumus, man palaimējās, ka strādāju kopā ar vēl trim kolēģēm un ārsta palīdzi, kuras tad paveica darbu manā vietā, jo saprata, ka man patiešām ir ļoti, ļoti slikti. Līdz darbam gan aizbraucu, bet tur uz vietas man tika sniegta pirmā palīdzība, parasti injekciju veidā. Gulēju atpūtas telpā un, ja bija nepieciešama mana dalība pacientu pieņemšanā, iespēju robežās to mēģināju darīt.”
Ir izmēģināti gan parastie pretsāpju medikamenti, gan blokādes, gan intravenozās sistēmas, pat dēļu terapija. Uz kādu brīdi palika mazliet labāk, bet nebija ilgi jāgaida, kā viss diemžēl atgriezās ierastajās sliedēs. Lēkmes biežums bija nenosakāms. Šobrīd Ilzes somiņā vienmēr atrodas speciālās migrēnas lēkmēm paredzētās zāles, ko sauc par serotonīna receptoru agonistiem (serotonīns ir dabiska viela, kas sašaurina galvas smadzeņu asinsvadus). Šīs zāles tiek lietotas uzreiz, tiklīdz ir sajūta – būs ziepes. Viņa turpina: “Ja paspēju medikamentus iedzert līdz brīdim, kad vēl nav sākušās stiprās sāpes, tad viss kārtībā – pēc kādas stundas esmu atpakaļ dzīvē. Ja nebūtu šo tablešu, viss būtu daudz citādāk. Arī tagad lēkmes parasti sākas tieši naktī, ap četriem pieciem no rīta. Kad pamostos, jūtu, ka spranda ir savilkta, arī galva sāk lēnām sāpēt, ir šķebinoša dūša, reizēm pat miglojas redze. Tad uzreiz iedzeru tableti, un apmēram stundas laikā sāpes mani ir pametušas. Nereti gan visas dienas garumā ir tāda kā piebāztas galvas sajūta, bet es vismaz esmu spējīga strādāt un normāli domāt, darīt un būt. Par laimi, beidzamajā laikā sāpju lēkmju intensitāte un biežums ir izteikti mazinājies.”
Par trigeriem un glābējtabletīti
Katrs migrēnas pieredzes stāsts ir ļoti individuāls un īpašs, un arī kairinātāji jeb tā saucamie trigeri, kas pastiprina migrēnas lēkmes iespējamību, katram var būt savi. Ilzes gadījumā tas noteikti ir stress un pārstrādāšanās, nosalšana, tāpat – ja reizēm gadās gulēt uz neatbilstoša spilvena. Tikpat bīstamas var būt arī fiziskas nodarbes ar ilgstošu roku turēšanu virs galvas un atliektu galvu (ar sasprindzinātu plecu joslu, sprandas muskulatūru – kā aizkarus karinot). Runājot par lēkmju biežumu, tas tiešām ir neparedzams, mēdz būt divas trīs dienas pēc kārtas, bet var arī nebūt divas līdz trīs nedēļas. “Lai gan ticu, ka šī kaite ir ģenētiska, manā ģimenē nevienu citu tā nav piemeklējusi. Tātad ir arī citi blakus faktori, kas šo mazo nezvēru pamodina. Kāpēc tieši es? Vēl bez ģenētiskās noslieces esmu arī izteikti emocionāla, ļoti pārdzīvoju notiekošo, un man ir intensīvs, aktīvs un darbīgs dzīves ritms. Saliekot šos faktorus kopā, diemžēl sanāk ļoti labvēlīga vide migrēnas attīstībai,” atklāti ar savām pārdomām dalās ģimenes ārste.
Iepriekš migrēna varēja regulāri apstādināt dzīvi pat uz vairākām dienām, bet šobrīd šī slimība vairs tik drastiski neietekmē Ilzes ikdienu un plānus, jo vienmēr pie rokas ir speciālās migrēnas zāles. “Vienīgi, ja medikamentus retu reizi ir gadījies kur aizmirst vai arī nav paspēts nopirkt, es sāku mazliet nervozēt, jo nav skaidrības – no rīta pamodīšos ar galvassāpēm vai tomēr bez. Rodas trauksme, kas ietekmē pašsajūtu. Bet, ja tabletes ir pa rokai, tad esmu droša, ka viss būs kārtībā un būšu spējīga veikt savus ikdienas pienākumus. Te gan jāpiemin arī finansiālais faktors, jo, ja nebūtu iespēja pirkt dārgās migrēnas zāles, tad nezinu, kā būtu… Sanāk, ka ar migrēnu nu jau sadzīvoju tīri labi, lai gan mani nepamet klusa cerība, ka pienāks laiks, kad mūsu draudzība beigsies pavisam un uz neatgriešanos. Protams, arī ģimene par mani vienmēr ir pārdzīvojusi, tāpēc priecājos, ka šobrīd ir iespēja ar šo problēmu viņus neapgrūtināt, jo lielākoties tieku galā pati saviem spēkiem. Arī manu pacientu starpā ir cilvēki ar šo slimību, tāpat kolēģe cieš no migrēnas, un tas, ka spējam viena otrai sniegt tik ļoti nepieciešamo atbalstu un sapratni, ir nenovērtējami! Jo reizēm viss, kas nepieciešams, lai uzlabotos oma, ir vienkārši aprunāties ar kādu, kurš zina, ko nozīmē iet cauri šim sāpju ceļam…” stāsta Ilze Strēle.
Kas Ilzei palīdz un kas iedvesmo
➢ Nervu sistēmas atslābināšana. Miers, pastaigas svaigā gaisā. Pēdējā laikā guļu uz spēcīgas zāļu sievas sagatavota miega spilventiņa, kas pildīts ar dažnedažādām zālītēm, un man šķiet, ka lēkmes palikušas retākas un maigākas.
➢ Pievēršanās sev. Cenšos neuztraukties par sīkumiem, atpūsties un sportot. Tiklīdz baudu dzīvi un daru to, kas sniedz prieku, atvēlu laiku tikai un vienīgi sev – arī pašsajūta uzlabojas gan fiziski, gan emocionāli.
➢ Vērība. Apzināta savu emociju izprašana, kā arī laika gaitā uzkrātā pieredze – kādi iekšējie un ārējie kairinātāji pastiprināti provocē migrēnas lēkmes tieši tev – palīdz soli pa solim samazināt sāpju nozīmi tavā dzīvē.
➢ Ir vērts pamēģināt! Esmu mēģinājusi neirostimulatoru, kas tagad pieejams arī Latvijā. Man palīdz, bet ne ļoti. Tomēr iesaku to saviem pacientiem, jo katram var nostrādāt kas cits. Viena jauniete pie manis izgāja septiņas procedūras, saprata, ka viņai ļoti labi palīdz un šo aparātiņu iegādājās. Šobrīd vēl viena paciente to izmēģina.
➢ Grāmata, kas iedvesmo! Nesen izdotais romāns “Migrēna. Izlaušanās” ir mans pēdējā laika īpašais atradums. Patiešām neticēju, ka kāds reiz sarakstīs grāmatu par to, kam iet cauri cilvēks, kurš cieš no hroniskas migrēnas, turklāt tik aizraujošā pasniegšanas manierē. Ļoti saistošs, viegli lasāms stāsts, kur precīzi aprakstītas sajūtas, kādas arī man bija ilgus gadus. Interesanti, izglītojoši un patiesi attēlota apkārtējo attieksme un tās ietekme uz migrēnas slimnieku. Pozitīva, saprotoša attieksme patiešām savā veidā spēj atvieglot sāpes, bet negatīva tieši otrādi – ir stimuls vēl lielākām ciešanām, kas ir ne tikai fiziskās sāpes, bet arī vainas, nespējas un nevajadzības sajūta. Iedvesmojoša lasāmviela, kas raisīs vērtīgas pārdomas un būs kā mazs saules stariņš galvassāpju pārņemtajā ikdienā, tā atdzīvinot ticību sev un saviem spēkiem!
Var noderēt
Ja arī tavā dzīvē migrēnai un/vai galvassāpēm ir būtiska loma un tu labprāt vēlētos neoficiālā gaisotnē dalīties ar savu pieredzi un uzklausīt citu stāstus, kā arī vienkārši tā no sirds pie tējas tases aprunāties ar “savējiem”, kuri saprot, kam ej cauri, piesakies uz bezmaksas tikšanos, kas notiks jau šovasar, rakstot uz: [email protected]
Pievienojies un seko līdzi jaunākajai informācijai domubiedru grupā Facebook
Noderīga informācija!
Dr. Linda Zvaune, neiroloģe, algoloģe (sāpju ārste), “Vivendi veselības centrs”:
Migrēna ir neiroloģiska slimība, turklāt ļoti izplatīta, ar to slimo katrs septītais cilvēks pasaulē. Šī kaite ir hronisks veselības traucējums, kas norit lēkmjveidīgi. Tas nozīmē, ka starp migrēnas lēkmēm cilvēks ir vesels. Galvenais migrēnas simptoms ir ļoti stipras, parasti vienpusējas, pulsējoša rakstura galvassāpes. Bet migrēna nav tikai galvassāpes! Lēkmes nereti pavada arī slikta dūša ar vai bez vemšanas, gaismas un trokšņu, reizēm arī smaržu un dažādu smaku pastiprināta jutība jeb nepatika. Sāpes ir tik stipras, ka pat vienkāršas kustības, piemēram, staigāšana vai iešana pa kāpnēm, ir mokoša un galvassāpes tikai pastiprina. Visbiežāk migrēna ir bez auras, bet 30% gadījumu migrēna sākas ar priekšvēstnešiem – vizuālu auru, kuras laikā novērojami redzes traucējumi, kas izpaužas ar dažādiem redzes lauka defektiem, miglošanos, mirgojošiem plankumiem, zigzagiem. Aura ir īslaicīga un pārejoša. Pēc tās sākas galvassāpju fāze. Retāk aura var būt arī ar jušanas un kustību traucējumiem, kas arī ir pārejoši.
Lielākajai daļai migrēnas pacientu lēkmes atkārtojas katru mēnesi, reizēm pat vairākas reizes mēnesī. Migrēna var sākties jau bērnībā un turpināties līdz pusmūžam vai pat ilgāk. Šai slimībai ir ģenētisks pamats, tā var būt pārmantota, bet nozīme ir arī vides faktoriem, kas nosaka veidu, kā galvas smadzenes reaģē uz dažādiem ārējās un iekšējās vides kairinātājiem jeb trigeriem. Izplatītākie trigeri ir hormonālās svārstības, bada sajūta, pārslodze, pārmērīgs stress, miega trūkums, noteikti produkti, piemēram, sarkanvīns, pūdētie sieri, rieksti u. c. (tas var būt ļoti individuāli).
