“Ilgojos pēc sarunām līdz diviem naktī…” Kā atgriezt emocionālu dziļumu vairāk nekā 20 gadu ilgās attiecībās?
0
Pavisam nesen sākām jaunu rakstu sēriju, lai runātu par to, kas mūs visus savā ziņā vieno – attiecībām. Mīlestība, tuvība, kopā būšana, vilšanās, atkal satikšanās un, jā, arī klusums. Mēs ticam, ka patiesi stāsti un godīgas pārdomas spēj palīdzēt – gan iedvesmot, gan likt aizdomāties. Šoreiz ar savu stāstu dalījās lasītāja pēc 26 ar savu partneri kopā pavadītiem gadiem – par klusumu, kas ielavījies sarunās, par ilgošanos pēc dziļuma un par cerību, ka to visu var atgūt.
Viņa raksta: “Esam kopā 26 gadus. Iepazināmies neilgi pēc skolas beigšanas, līdz ar to visu savu apzināto dzīvi būvējām kopā. Tagad bērni jau izauguši diezgan lieli. Daudz enerģijas esam veltījuši tam, lai kopā veidotu savu ideālo ģimeni, dzīvi, mājokli. Tas mūs iedvesmoja, deva enerģiju un sparu.
Šobrīd savukārt ir iestājies tāds periods, kad arvien vairāk aizdomājos, ka mums jāpiedomā pie savām attiecībām. Nē, tās nav sliktas, joprojām mūs vieno mērķi (arvien jauni) un kopīgas vērtības, taču piefiksēju, ka mūsu sarunas ir kļuvušas īsākas un praktiskākas. Domājam, kā remontēsim šķūni, kurš rītdien paņems bērnus no skolas, ka veco matraci prasās nomainīt, bet nedēļas nogalē būtu jānomaina zeme siltumnīcai.
Ļoti meklēju iedvesmu, kā attiecībām atgriezt dziļumu! Ilgojos pēc aizrunāšanās līdz plkst.2.00 naktī… Varbūt jāatsāk iet uz randiņiem, jo vairs jau nav jāsatraucas par to, kas paliks pie bērniem? Varbūt sarunas jāievieš kā obligāts ikdienas notikums? Zinu, ka jaunāki nepaliekam un kādā brīdī jau bērni dosies prom, tad atkal savā ziņā atgriezīsimies attiecību sākumposmā. Ļoti noderētu eksperta komentāri, kā noturēt emocionālo dziļumu attiecībās, kas jau ir, manuprāt, visai ilgas.”
Jauns posms attiecībās
Atbild sertificēta geštaltpraktiķe, geštaltterapeite apmācībā un Latvijas Geštalta apvienības biedre Inese Šuļžanoka.
Pāra dinamikā katrā posmā ir savi uzdevumi un izaicinājumi. Lasītāja apraksta situāciju, kurā ir jauns posms pāra dzīvē – jā, bērni gan vēl dzīvo mājās, taču jau ir patstāvīgi. Cik noprotu pēc apraksta, ir pusaudžu vai vecākā skolas vecumā. Te mainās vecāku loma– un līdz ar to mainās arī tas, kā pāris funkcionē attiecībās. Kad bērni kļūst patstāvīgāki, tiem mazāk vajag vecāku klātbūtni katru brīdi. Daudziem pāriem tas ir pārsteidzošs brīdis – it kā būtu vairāk laika sev, bet vienlaikus rodas apjukums: ko ar to brīvo telpu darīt?
Emocionālā un praktiskā vecāku slodze mazinās, un partneri sāk just: “Mēs vairs neesam tikai komanda bērnu audzināšanā. Mēs atkal esam viens otram.” Dažiem pāriem tas nāk ar atvieglojumu, citiem – ar negaidītu svešuma sajūtu.
Šajā posmā starp partneriem notiek būtiskas izmaiņas identitātē un tuvībā. Attiecības pārstāj būt organizētas pamatā ap bērniem, un partneriem nākas satikties vienam ar otru “no jauna”.
Tas ir normāls attiecību posms, kurā partneri var piedzīvot identitātes krīzi (Vai mums vēl ir, par ko būt kopā?), var saskarties ar tukšuma sajūtu. Taču iedvesmai vēlos norādīt, ka 2007. gadā Mičiganas Universitāte veica pētījumu par laulības kvalitāti dzīves laikā. Un šajā pētījumā tika konstatēts, ka, ja laulātais pāris nodzīvo kopā aptuveni 35 gadus, viņi, visticamāk, konstatēs, ka ir tikpat laimīgi kopā kā toreiz, kad bija tikko apprecējušies. Amerikāņu psiholoģe un socioloģe Terija Orbuha norāda – pāri, kuri spēj pielāgoties jaunajai “divvientulības” realitātei, kļūst emocionāli arvien tuvāki un apmierinātāki.
Galvenais šī attiecību posma uzdevums ir pārdefinēt tuvību starp partneriem. Ja agrāk to nodrošināja kopīgais “projekts” – bērni, tad tagad jāatrod jauns saskarsmes punkts, jāatjauno interesi vienam par otru kā par individuālu, unikālu personību. Gluži kā tas bija sākuma posmā, kad iepazināties, sākāt randiņot.
“Es un Tu” vai “Es un Tas”?
No geštalta terapijas pozīcijas raugoties, prātā nāk ebreju izcelsmes austriešu filosofa Martiņa Būbera idejas par cilvēciskā kontakta veidošanu. Mazliet vienkāršojot viņa domu, Būbers izšķir divu veidu attiecības.
Pirmais ir “Es un Tu”, kur cilvēki patiesi ir viens otra klātbūtnē, viens otru patiesi redz kā unikālu būtni. Otrs variants ir “Es un Tas” attiecībās, kurās partneri nonāk kļūstot otram vairāk par funkciju (bērnu tēvs/māte, mājsaimniecības vadītājs) nekā par dzīvu, jūtošu cilvēku. Jeb uzdevums būtu pamanīt otru ne tikai kā funkciju (aizved bērnus uz skolu, uzceļ šķūni), bet kā reālu, tuvu cilvēku ar viņa sapņiem, sāpēm un bailēm. Vīrieti un sievieti.
Kā atjaunot kontaktu?
Varētu sākt ar to, ka sākat pamanīt – kā Jūs viens otru uztverat. Cik bieži tu pamani savu partneri nevis kā funkciju, bet kā cilvēku ar sajūtām, emocijām un dziļākiem iekšējiem procesiem? Vai sarunas notiek tikai par praktiskām lietām, vai arī tu patiesi interesējies par viņa/viņas iekšējo pasauli? Kā katrs esat mainījušies šo gadu laikā? Kas esat viens otram, kad kopīgie mērķi vairs nav tik fokus uz bērnu audzināšanu?
Būtu arī vērts sākt ar vienkāršu ieklausīšanos otrā, viņa pārdzīvojumos, sapņos, bažās, nepārtraukti iepazīt partneri no jauna, dalīties pārdomās.
Emocionāla tuvība nav kas fiksēts, konstants. Tā ir process. Tā veidojas sarunās, klusumā, kopīgā darbībā un arī randiņos.
Ievērojamā amerikāņu psiholoģe un pāru terapeite Sjū Džonsone ir ļoti skaisti un, manuprāt – ļoti trāpīgi ietērpusi vārdos ideju par attiecību pārmaiņām: “Viss plūst un mainās, taču nav tāda statiska stāvokļa, kuram būtu jāatbilst romantiskām attiecībām. Mīlestība ir kā valoda. Ja tu tajā runā, tā plūst arvien brīvāk. Ja nedari, tu sāc to zaudēt. Pieejamība, atsaucība un iesaistīšanās ir mīlestības valoda.” Viņa atgādina: “Mīlestības saikne ir kā dzīvs organisms. Ja to nekopj, tas lēnām iet bojā.”
Lasītājai jau ir vairākas interesantas idejas par regulāru randiņu ieviešanu. Uzskatu, ka tā ir lieliska ideja! Ja vienojaties par šo soli, es pat ieteiktu to ierakstīt plānotājā, lai tie nepiemirstas vai netiek aizbīdīti citu uzdevumu burzmā.
Regulāri pavadīts laiks divatā – tas tiešām ir svarīgi! Tas var būt kaut kas ikdienišķs vai varbūt kāda jauna kopīga aktivitāte vai hobijs.
Runājot par randiņu tēmu vērts sev un partnerim uzdot jautājumu – kas jums katram pašam liek justies dzīvam un piesaistītam otram? Tur varētu rast iedvesmu iedvesmojošam randiņam. Un vēl – lai šī kopīgās tikšanās būtu ne vien aktivitāte, ieplānota formalitāte, bet arī patiesa tuvošanās otram – būtu svarīgi sastapties ar otru atklāti, maskas “aizmirstot” paņemt līdzi.
Tuvībai šī trauslā ievainojamība un atvērtība ir ļoti svarīga. Būbers rakstīja, ka patiesa satikšanās notiek tad, kad mēs esam atklāti un neaizsargāti viens otra priekšā. Ja partneri pārstāj dalīties savās šaubās, bailēs, ilūzijās un vēlmēs, attiecībās rodas tukšums. Var jau šķist, ka viens par otru visu zināt, bet patiesībā cilvēks nepārtraukti mainās. Kad pēdējo reizi patiesi ieklausījies, kas patlaban notiek ar partneri? Kad pēdējo reizi Jums bija iespēja pastāstīt to, kas patiesi sirds dziļumos Jūs satrauc, biedē, iepriecina? Attiecību krīzes bieži rodas nevis tāpēc, ka divi cilvēki vairs nesader, bet gan tāpēc, ka viņi ir pārstājuši būt klātesoši viens otra dzīvē.
Ja esat drosmīgi un atvērti jaunai pieredzei, varat arī paeksperimentēt ar tuvību. Geštalta terapijā eksperiments tiek izmantots, lai cilvēks gūtu jaunu pieredzi, jaunu krāsu savā eksistencē. Pāris var izmēģināt citādus tuvības veidus – piemēram, klusuma sarunas (dažas minūtes vienkārši skatoties acīs viens otram bez vārdiem) vai fiziska tuvība bez seksualitātes (apsēžaties blakus un vienkārši pieskarieties otra rokai). Var arī ļauties kādiem kopīgiem spontāni lēmumiem bez iepriekšējas plānošanas. Piemēram, sestdienas rītā pamostaties un nolemjat – brokastosim šorīt Rundāles pils dārzā, braucam! Šie eksperimenti palīdz izlauzties no rutīnas un atkal piedzīvot vienam otru jaunā veidā.
Manis jau minētā S.Džonsone iesaka arī vairākas interesantas idejas mīlestības saglabāšanai nākotnē: savstarpējo attiecību bīstamo punktu pārskatīšana un pārdomāšana, lai izprastu, kad zūd drošības sajūta; mazu un lielu pozitīvo mirkļu kopīga svinēšana; ikdienas atvadīšanās un atkal satikšanas rituālu izveide un ievērošana; apzināti veidota kopīga drošības un uzticēšanās izjūta, kā arī nākotnes jūsu mīlas stāsta veidošana (kādas vēlaties attiecības pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem).
Lasītāja min ilgas pēc dziļām sarunām un spontanitātes. Vēlos atstāt dažus jautājumus pašanalīzei un arī sarunai ar partneri – kādas bija tās tēmas un situācijas, kas kādreiz radīja šīs ilgās sarunas līdz diviem naktī? Vai tās bija saistītas ar jaunības entuziasmu un nākotnes plāniem? Kā šo tuvību, ko sajutāt ar ilgajām sarunām, varētu piedzīvot atbilstoši šī brīža dzīves posmam? Kas abiem partneriem liek justies redzētiem, novērtētiem un pievilcīgiem attiecībās tagad, nevis pirms 10 vai 20 gadiem? Kā katrs no jums definējat emocionālo tuvību šobrīd, kas to veido?
Šāda spēlēšana “ar atvērtām kārtīm” ļaus ne tikai tuvoties, bet arī pastāstīt otram par savām bažām un vajadzībām, kā arī saņemt no partnera vērtīgas norādes, kā šobrīd šis cilvēks vēlas tikt mīlēts.
Psihologu pāris Džons un Džulija Gotmani, kas visu dzīvi ir pētījuši tieši pāru attiecības, aicina attiecību uzlabošanai veidot ko tādu, ko sauc par mīlestības karti. Būtībā tā ir izpratne par partnera iekšējo pasauli – to, kā šis cilvēks jūtas, par ko šobrīd uztraucas, uz ko cer, par ko sapņo, kādi cilvēki ir svarīgi viņa dzīvē un kas šobrīd nogurdina vai iepriecina. Un aicina šo mīlestības karti – zināšanas par otru – uzturēt vienmēr aktuālas, sarunās šo karti atjauninot gluži kā aplikācijas savā mobilajā tālrunī.
Ikdienas rutīna var būt mānīga un bez šīm zināšanām cilvēki mēdz sākt dzīvot līdzās, nevis kopā, pieņemot, ka par otru zinu visu. Realitātē – cilvēks mainās un attīstās. Tāpēc Gotmani uzsver, ka ilgtermiņa attiecību kvalitāte nav tik daudz atkarīga no tā, vai pāris konfliktē, bet gan no tā, vai viņi turpina uzturēt ziņkārīgi viens par otru.
Sengrieķu filosofs Heraklīts reiz rakstīja – viss rit un mainās. Arī mēs, arī attiecības. Tāpēc, lai uzturētu un padziļinātu emocionālo saikni, ir būtiska apzināta piepūle no abu partneru puses. Lai labi izdodas!
Ja arī jums ir jautājumi par attiecībām, rakstiet uz e-pastu [email protected] vai dalieties ar tiem sadaļā “ZIŅO”. Varbūt nākamais stāsts būs tieši jūsu.
