Ilgmūžības priekšnoteikumi. Skaidro un iesaka geriatrs Jānis Zaļkalns 1
Seniori veselības problēmu gadījumā nereti vēršas pie geriatra. JĀNIS ZAĻKALNS, viens no nedaudzajiem geriatriem Latvijā, atklāj – tas, cik ilgu mūžu cilvēks nodzīvo, lielākoties atkarīgs no mantotās gēnu kombinācijas. Intervijā viņš dod padomus, kā saglabāt veselību pēc iespējas ilgāk arī tad, ja saņemtais ģenētiskais mantojums nav īpaši labvēlīgs.
Ko, jūsuprāt, nozīmē būt veselam?
To varētu saukt par gara un miesas vienotību, harmoniju, kas ļauj būt fiziski, mentāli aktīvam, piepildīt mērķus un būt noderīgam sabiedrībai. Ja veselam cilvēkam pajautā, kad viņš pēdējo reizi bijis pie ārsta, parasti viņš to atceras ar grūtībām.
Zināšanu un medicīnas attīstības dēļ sabiedrība kļūst aizvien vecāka. Vai var teikt, ka arī veselāka?
Civilizētā pasaules sabiedrība nekad vairs nebūs tik jauna kā šodien. Ritot gadu desmitiem, cilvēki dzīvos aizvien ilgāk. Var teikt, ka esam veselāki, jo sasniegt lielākus mūža gadus var tikai tas, kam ir veselība. Medicīna piedāvā un turpinās piedāvāt iespējas, kā diagnosticēt un ārstēt slimības. Agrāk daudzas slimības, to skaitā cukura diabētu, uzskatīja par fatālām. Tagad diabēta pacienti var dzīvot ilgu un skaistu mūžu, ja ir kontaktā ar savu ārstu un informēti par slimības gaitu.
Pēdējos gadu desmitos Latvijā aktuālāk kļūst domāt par veselīgu uzturu, fiziskām aktivitātēm, sevis harmonizēšanu. Ir ārkārtīgi daudz informācijas. Šodien tā paskrien garām, bet rīt varbūt ieklausāmies. Parīt kaut ko no dzirdētā jau mēģinām lietot savā dzīvē. Labās informācijas gūzma skar pat tad, ja par to īpaši neinteresējas un neaizdomājas. Tiekam raustīti kā lellītes striķīšos.
Ir svarīgi saprast, izzināt, pazīt sevi, just, kurā brīdī jūtamies saraustīti un kas ir tas, kas var mūs harmonizēt un padarīt labākus.
Tas var būt mūzikas skaņdarbs, literatūras darbs, pastaiga, tikšanās ar draugiem, meditācija, baznīca.
Minējāt, ka ar cukura diabētu var dzīvot ilgi un laimīgi, bet to diagnosticē aizvien jaunākiem pacientiem.
Diagnosticē tāpēc, ka pievērš uzmanību slimībām, par kurām agrāk bija nepareizs priekšstats. Medicīnas un farmācijas sasniegumi ļauj slimības konstatēt un ārstēt agrīni, ja laikus dodas pie ārsta. Saviem studentiem saku: nebaidīsimies izglītot, informēt pacientu, lai viņš saprot, kas ar viņu notiek, apzinās savu atbildības un rīcības daļu.
Presē raksta, ka insulta, infarkta slimnieki kļūst jaunāki. Kāpēc lai cilvēkam 36 gadu vecumā būtu infarkts? Pie vainas var būt ģenētiskais kods, ko ielikuši senči. Tās ir stiprības sistēmas, kas nodrošina cilvēka spēju pretoties dažādiem nevēlamiem ārējās vides faktoriem, kuri var būt palaidējmehānisms slimībām. Protams, liela nozīme ir arī dzīvesveidam: stresam, tabakai, alkoholam, neveselīgam uzturam. Tomēr kopumā cilvēki ar stresu bagātajā laikā dzīvo visādā ziņā veselīgāk.
Kādi faktori mūsdienās traucē nodzīvot līdz simt gadu vecumam?
Sākšu ar ģenētiku. Dieviņš nemaz nav paredzējis, ka visi var sasniegt šādu vecumu. Ģenētiķi ir konstatējuši īpašu gēnu kombināciju, ko nosaukuši par godu Bībeles vecākajam personāžam Metuzālam, kurš, kā liecina raksti, nodzīvojis 969 gadus. Mums tas nedraud. (Smejas.) Nonākot nelabvēlīgos apstākļos, tas, kuram ir Metuzāla gēnu kombinācija, sekas jutīs vieglā formā vai nejutīs vispār. Kam šādas kombinācijas nav, apstākļi var būt sākums slimībai. Protams, neveselīgs dzīvesveids var sabojāt arī labvēlīgo mantoto programmu.
Tomēr mana pārliecība ir tāda, ka labvēlīgs ģenētiskais kods ir pamats tam, lai dzīvotu ilgi. Ievācot ziņas no ilgdzīvotājiem, parasti noskaidrojas, ka tā ir vesela dzimta. Ļaudis dzimtā dzīvojuši ilgi arī tad, kad medicīna nebija attīstīta.
Ja ar gēniem nav paveicies, vai tos var kaut kā mainīt?
Dzīvā organismā nekas nav dots nemainīgs un uz mūžīgiem laikiem. Ģenētiķi fantāzijas līmenī (kas var īstenoties tuvāko piecu, desmit gadu laikā) pieļauj, ka cilvēkam pusmūža gados varētu dot vielu, kas gēnu inženierijas ietvaros ietekmētu gēnu kombinācijas un sakārtotu vēlamajā veidā.
Viņi arī pieļauj, ka bērnam pirms ieņemšanas varēs kārtot gēnus, lai ar noteiktu varbūtību dotu ilgdzīvošanas iespēju. Protams, jautājums – cik tas ir ētiski un vai drīkstam lemt, cik ilgi un kā otram būs dzīvot. Tomēr nav ilgi jāgaida brīdis, kad varēs vērsties ģenētiskajā laboratorijā, noskaidrot, cik ilgi lemts dzīvot un kā pagarināt mūžu. Tas, kas pašlaik ir nosacīti zinātniskās fantastikas līmenī, drīzā nākotnē materializēsies. Cits jautājums – vai šādu piedāvājumu kāds vēlēsies izmantot?
Senioru auditorijai esmu uzdevis jautājumu: kurš no jums gribētu zināt, cik ilgi dzīvos? No 400 klausītājiem tikai divi pacēla roku.
Kad prasīju viņiem, kāpēc grib zināt, cik ilgi dzīvos, sekoja standarta atbilde: “Tad gan es no dzīves ņemšu…” Bet kas jums liedz baudīt dzīvi? Kas šeit un tagad traucē pieņemt lēmumu darīt to, kas šķiet svarīgs.
Cilvēkam jādzīvo tik ilgi, kamēr viņam ir prieks, kamēr uzrunā dzīve, kamēr pats vēlas kaut ko īstenot un būt.
Ja nerunā par gēnu inženieriju, bet vienkāršiem veselības saglabāšanas pamatprincipiem, ko iesaka ievērot ārsts, cik ilgu mūžu cilvēks var nodzīvot?
Cilvēks var nodzīvot aptuveni simt gadu. Jebkurš ārsts apliecinās, cik būtiska ir attieksme pret sevi, dzīvi un notikumiem. Nereti par kādu sakām – tas ir gaišs cilvēks. Tādam slimība norit pavisam citādi nekā tam, kas pozicionē sevi kā nelaimes čupiņu.
Arī gadu skaitīšana. Kāpēc jāskaita gadi? Ja tuvojas jubileja, var sanākt kopā un nosvinēt dzīvi. Bet ir ļaudis, kas atšķir avīzi un uzreiz apskatās, kurš nomiris. Salīdzina savus un mirēja dzimšanas datus un domā: uz ko tad es varu cerēt?
Tomēr sakāt, ka simt gadu ir maksimums, uz ko varam cerēt, pat ja ēdam sabalansēti, kustamies, ievērojam režīmu, esam harmonijā…
Tāpat kā tehnikā nolietojas rezerves daļas, arī cilvēkam nav ieprogrammēts mūžīgais dzinējs. Jāsaprot, ka novecošana nav degradācija. Tas ir trešais dzīves posms, kad cilvēku skar izmaiņas, kas nav bijušas ne attīstības, ne stabilizācijas periodā. Novecošanas periods ietver risku saslimt ar kaiti, kas 20 vai 40 gadu vecumā gājusi secen.
Ja noveco veselības versijā, viss ir brīnišķīgi. Bet, ja pēkšņi kaut kas notiek, tas var izraisīt ķēdes reakciju. Līdzīgi kā māmiņa tamborē, un pēkšņi nobrūk valdziņš, tad otrs un trešais. Jaunam cilvēkam atklāj divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, to sadziedē, viņš maina dzīvesveidu, un viss atkal ir labi. Savukārt senioram ar veselības problēmām diagnožu virknējums var aizņemt pusi no A4 formāta lapas. Tādēļ ļoti svarīga ir stabilitāte, harmonija, spēja stāvēt ar abām kājām uz zemes.
Kad sāk pūst vēji, jāzina paņēmieni, kas sarežģītos brīžos spēj stabilizēt. Tā nekādā gadījumā nav apaļa, balta vai citas krāsas tablete. Nepalīdzēs arī tas, kas palīdz Jānim vai Pēterim. Katram pašam jānoskaidro savi stabilizācijas avoti. Jāzina, kā pie tiem tikt un ieviest savā ikdienā. Harmonija ir ļoti būtiska, jo no tās atkarīga mūsu pašsajūta un imūnsistēma.
Par harmoniju runā aizvien biežāk, jo pieaug stress.
Runā arī par izdegšanu. Īpaši man nepatīk, ja ārsti lieto šo vārdu. Tad jāņem nost diploms! Kā tu vari palīdzēt citam, ja pats dedz!? Kādās liesmās tad tu dedz?
Ja nopietni, ir jājūt savs stresa slieksnis. Ja jūti, ka tuvojies tam, ievies korekcijas, maini kaut ko!
Svarīgi, lai ir labs padomdevējs, un viens no tiem var būt ģimenes ārsts. Būtu ļoti labi, ja pirmais padoms būtu nevis palietot kādu universālu tableti vai smēri, bet padomāt, kas ir tas, ko var darīt pats pacients.
XXI gadsimta informācijas plūsmas piedāvā iespēju pārdomāti izvērtēt savu situāciju un pieņemt lēmumus. Tomēr ar izpratni vien nepietiek – ir jādara! Visbiežāk pašam ar sevi strādāt negribas. Parasti ļaudis taisnojas, ka darbam ar sevi nav laika, bet patiesībā norij otru teikumu: “Paldies Dievam, ka man tam nav laika.”
Pēc internetā atrodamās informācijas, ilgdzīvotāju valstis ir Japāna, Šveice, Singapūra, Austrālija, Spānija. Ko mēs varam mācīties no šo valstu iedzīvotājiem?
Ir svarīgi saprast, ka esam dabas sastāvdaļa, un ir jānovērtē, jāizmanto tas, ko tā piedāvā. Ir jādzīvo vienkārši! Japāņiem ir mierīga dzīves filozofija, viņi pieņem esošo, praktizē kustību filozofiju – kustību kopā ar domu. Tagad arī pie mums ienākusi biodeja, kas ļauj aizskalot zemes putekļus un turpināt ceļu.
Protams, svarīgas ir ēšanas tradīcijas. Japānā ir daudz jūras velšu. Latviešus sauc par reņģēdājiem, bet tirgū nopirkt svaigu reņģi kurš katrs nevar atļauties.
Japānā attīstīta smieklu terapija, ko viņi praktizē pat birojos. Arī mums jādomā, kā vairot laimes hormonus sevī.
Liela loma ir arī ģenētikai. Dzimstot un dzīvojot noteiktos Zemes platuma grādos, ir kas specifisks, kas atšķir no iedzīvotājiem zemeslodes otrā pusē.
Kāpēc latvieša vidējais dzīves ilgums atpaliek no Eiropas rādītājiem?
Cilvēka dzīves kvalitāte balstās uz trim vaļiem: veselība, sociālie kontakti un ekonomiskā situācija. Cik lielā mērā varam ietekmēt katru no balstiem?
Prātā ir nesens gadījums par divām sievietēm, kurām bija insults 50 gadu vecumā. Abas kundzes pēc šā gadījuma saprata, ka bijušas vieglprātīgas pret savu veselību, jo jau iepriekš konstatēta arteriāla hipertensija – paaugstināts spiediens, bet neko veselības labā nav darījušas. Apziņa par to, ka veselība ir vērtība, latviešu sabiedrībā ir jauna. Par vērtību tiek uzskatīta māja, mašīna vai briljantu kaklarota.
Ārkārtīgi svarīga senioriem ir vajadzība pēc socializēšanās. Esot darba ierindā, neatkarīgi no radu vai draugu loka sociālie kontakti parasti ir pietiekami. Dodoties pelnītā atpūtā, sociālo kontaktu tīkls reducējas.
Būtiska loma ir arī finansēm. Lai arī veselības labā ļoti daudz var darīt bez naudas, tomēr ir nozīme tam, vai var atļauties ēst, ko gribas, vai var nopirkt teātra biļeti vai aiziet uz baseinu.
Vai tas, ka sievietes dzīvo ilgāk, saistīts ar to, ka viņas vairāk rūpējas par savu veselību?
Ja Dievs lēmis, ka sieviete iznēsā un rada dzīvību, tad viņai jābūt stiprai. Kurš nevarīgs vīrelis tiražējis domu, ka vīrieši ir stiprais dzimums? Sieviete kā Brehta Kuražas māte iejūdzas ratos un neprāto, vai var tos pavilkt vai nevar.
Sieviešu vidējais dzīves ilgums visā pasaulē ir par trim četriem gadiem ilgāks. Uzskatu, ka tas ir Dieva lēmums.
Latvijā un Krievijā šī starpība ir izteiktāka – aptuveni desmit gadu. Pie vainas ir vīrieša skarbais dzīvesveids, kā arī alkohols. Vīrieši visādā ziņā ir nesaudzīgāki pret savu veselību. Ja ir kāda kaite, viņi nereti par to noklusē, kavējas un vairās vērsties pie ārsta.
Vai cilvēks var novecot jau trīsdesmit vai pat divdesmit gadu vecumā?
Vecums ir stāvoklis, kad zūd interese par visu jauno un ir grūtības orientēties tagadnē. Ne velti kādreiz saka: tas ir gados jauns, bet savā domāšanā un attieksmē vecs cilvēks. Savukārt kāds seniors ir skrejošs, darošs, viņam nekas nav par grūtu, galva ir īstajā vietā, un viņa gadi tad nav nosakāmi. Par tādu saka – ļoti labi saglabājies. Vairs nemaz nelieto apzīmējumu “vecs cilvēks”. Dažkārt saka – “vecāka gadagājuma”, bet visbiežāk lieto vārdu “seniors”.
Novecošana nenotiek lineāri. Katram ir savs konkrēts, individuāls raksts. Tomēr kādā brīdī ikviens jūt, ka fiziskā slodze un ikdienas darbi sāk prasīt vairāk laika, prāts vairs nespēj tik ātri uztvert informāciju. Vairs nevar uzskriet piektajā stāvā kā atsperīte, bet jākāpj nesteidzīgi. Fiziskā un mentālā varēšana kādā brīdī vājinās. Ja izmaiņas ir krasas un traucējošas, tad, protams, jāvēršas pie ārsta.
Kas jāievēro, lai vecumdienas būtu patīkamākas?
Tautā ir teiciens: ja aizies pensijā, tad sabruks. Kamēr cilvēks ir darba ierindā, viņam nākas strukturēt un plānot savu dzīvi. Esot pensijā, cilvēks bieži sāk tīt atpakaļ savu dzīvi kā filmā un prāto: ak, cik man agrāk bija grūti, kā esmu cietis un cik smagi gājis darbā! Kurš cits tagad mani žēlos, ja ne es pats? Sevis žēlošanu parasti saprot ar nekā nedarīšanu. Tas ir beigu sākums! Nesabruks tas, kurš turpinās strukturēt savu dzīvi, iekļaus fiziskas nodarbes, mājas uzkopšanu, ēst gatavošanu, iešanu uz veikalu, tikšanos ar draugu vai draudzeni, nūjošanu mežā. Ir svarīgi turpināt attīstīt tās prasmes, kas apgūtas dzīves laikā. Ja mehānismu nedarbina, tas ar laiku kļūst slinks un pat nelietojams.
Jebkuram senioram jāaizdomājas, ko var darīt viņš pats, neiesaistot citus, nepadarot citus par kalpiem, – neatkarīgi no tā, vai maciņā ir nauda vai caurvējš.
Vairākumam novecošanas gaitā gribas saglabāt savu neatkarību, bet ir daļa, kas savas nevarēšanas dēļ kļūst atkarīgi no citiem. Atkarības loma var arī iepatikties – pat ja rokas, galva, kājas ir savā vietā.
Senioram līdzīgi kā mazam bērnam 79. dzīves gadā var parādīties nedrošība par darbībām, kas veiktas 78 gadus. Oma var pasūdzēties mazmeitiņai, ka par kaut ko nav droša, un mazmeita mierina: “Oma, nevajag, mēs izdarīsim!” Šodien omai nav jāuzkopj dzīvoklis, rīt vairs nav jāgatavo ēst… Cilvēkam no rokām izņem instrumentus, ko viņš attīstījis visu mūžu. Tā vietā mazmeita varētu asistēt darbos, bet, protams, tas prasa vairāk laika.
Kā pats uzturat jaunības garu sevī?
Esmu ar sevi ļoti daudz un ilgi strādājis, sakārtojis mentālā līmenī. Esmu harmonisks, cenšos domāt labas domas un dzīvot vienkārši. Man ir ļoti zema negāciju tolerance. Pasaulē bija, ir un būs slikti cilvēki, bet neiesaistos tajā, kas man šķiet nepareizi un slikti.
Man ļoti patīk dārzs, tā ir mana meditācija. Patīk māksla, teātris, opera, ceļošana.
Esmu gribas cilvēks. Novecojot gribas instinkti var vājināties, un to nevar pārmest. Tā nav tava vaina, ja tev kaut kas ir dots, un tas nav tavs nopelns, ja tev ir kas tāds, kā nav citam.
Mums visiem jāmācās identificēt, kas ir tas, kas mums traucē, un pārvarēt to, nelaist sev klāt. Ne viena, ne septiņas tabletes nedos to, ko dod darbs ar sevi.
