“Melānijas hronika”: Sajūta, ka liels, ilgi vilkts vezums beidzot ir kalnā! 14
Šonedēļ uz ekrāniem iznākusi jaunā latviešu filma “Melānijas hronika”. Kādi ir jūsu iespaidi pēc filmas “Melānijas hronika” noskatīšanās?
Pēteris Krilovs, režisors: “Ļoti spēcīga, interesanta filma, formas ziņā ļoti neparasta. Raisa gan tiešās emocijas, kas sižetiski izriet no pašas literatūras, Melānijas Vanagas darba un dzīvesstāsta, un vēl ir kino paņēmieni, kas ir interesantākais. “Melānijas hronika” ir kā etīžu filma, kas sastāv no ļoti daudzām atsevišķām epizodēm. Kā filma filmā. Kā etīžu virkne iet kopā vienotā vēstījumā, man vēl būtu jāpārdomā. Spilgtākās ainas jeb etīdes ir tās, kur spēcīgi kontrasti, cilvēka iekšējā darbība, pretestība apstākļiem. Esmu uzaudzis ģimenē, kur ļoti daudzi pamazām atgriezušies no Sibīrijas. Pats neesmu to pieredzējis, taču zinu sibīriešu atmiņas. Mani pārsteidz, ka vienmēr atklājas divas attieksmes: vieni atceras visu pašu šausmīgāko un uzreiz sāk ar asarām, bet citi vienmēr smejas – redz, kā mēs toreiz un tajā situācijā izgrozījāmies, kā izdzīvojām, izturējām… Bērnībā neesmu redzējis lustīgākus cilvēkus par tiem, kas atgriezās no Sibīrijas, viņi bija priecīgi, ka izdzīvoja. Varbūt arī tāpēc man veiksmīgas šķiet ainas ar Melāniju stiprinošām vīzijām. Jo fiziskā izturība, spēja neiegrimt apātijā bija izsūtītajiem visnepieciešamākā. No vecmammas – viņa bija izsūtīta Krasnojarskā – stāstītā atceros, ka kāds no mājām paņemtās mantas bija salicis fabrikas “Latvijas cukurs” maisos. Dāmas izmisuma brīžos bija sašuvušas garos svārkus, kam uz dibena bija rakstīts – Latvijas cukurs… Traģikomiski. Varbūt šīs puses man filmā kaut kā pietrūkst, jo izdzīvošana jau balstās uz paradoksāliem spēkiem.”
Māris Gailis, uzņēmējs: “Esmu gandarīts, ka filmu redzēju. Izdevies mākslas darbs, lai gan pēcgarša skumīga. No manas ģimenes neviens nav izsūtīts, par tur piedzīvoto varu mēģināt spriest tikai pēc dzirdētā, bet uz mani Kairiša darbs atstāja spēcīgu iespaidu. Padomju laikā neviens par deportācijām nerunāja, bērniem nestāstīja… Arī no šī aspekta tā ir ļoti vajadzīga. Derētu to parādīt arī Krievijā.”
Sandra Krastiņa, gleznotāja: “Smaga, skumīga sajūta… Galvenās lomas tēlotāja fantastiska. Uz ekrāna it kā nedarot neko, Sabīne Timoteo izdarīja fantastiski daudz. Gandrīz vai jāraud. Filma veikusi savu misiju – dziļi aizsniegusi skatītāju emocijas… Filma ir arī atmiņā paliekošs mākslas tēls ar vairākiem ārkārtīgi krāšņiem režisoriskiem atradumiem.”
Edgars Vērpe, mākslinieks: “Visu cieņu Viesturam Kairišam par atrastu fantastiski labu aktrisi. Tas, ka šveiciete spējusi pati latviski arī ierunāt, ir lieliski! Tēma ārkārtīgi smaga, tādēļ šurp nācu, domādams, kā tā būs atklāta uz ekrāna. Kopumā pirmais iespaids ļoti spēcīgs. Un jā, mākslas darbam nav jābūt viscaur rafinētam, tas var atļauties arī naivumu kā varbūt vietumis šajā filmā, ir arī simboli, ko prasa filmas formāts. Kaut kur tikai filmas vidū vienā mirklī piefiksēju – bet tā taču ir melnbalta…”
Vaira Vīķe-Freiberga, eksprezidente: “Ceru, ka Sibīrijas stāsts, kas pasaulē jau izgājis ar Sandras Kalnietes grāmatu, arī ar šo filmu izies pa visu Eiropu. Lai kur es arī ceļotu, gandrīz vienmēr visdažādākās situācijās man nākas par šo Latvijas traģisko vēstures lappusi atgādināt. Ir ļoti svarīgi parādīt pasaulei, kas bija jāpārdzīvo Sibīrijā izsūtītajiem. Kā izdevies mākslas darbs filma skar cilvēku dvēseles. Kā jebkuru filmu no profesionālā aspekta var vērtēt dažādi, taču dziļāko patiesību tai nevar atņemt.”
Dzintra Geka, kinoproducente un režisore: “Filma mani ārkārtīgi aizkustināja, tā ir Viestura Kairiša un Sabīnes Timoteo kopdarbs, jo ar citu aktrisi droši vien būtu pavisam cita filma. Režisors parādījis visšausmīgākās Sibīrijas šķautnes, un tas ir labi. Man prieks, ka par šo mākslas darbu interesējās arī mūsu valstsvīri, man, veidojot dokumentālās filmas par Sibīrijas bērniem, līdzās cilvēku atsaucībai nācies saskarties arī ar noraidošu attieksmi. Noskatoties šo mākslas darbu, ir sajūta, ka liels, ilgi vilkts vezums beidzot ir kalnā.”
