Skujiņa: Nevarat iedomāties, cik ļoti gaidīju šīs medaļas 1
“Pirms gada par šādiem rezultātiem varēju tikai sapņot,” Latvijas brīvās cīņas sportiste Laura Skujiņa (27) ir gandarīta, ka beidzot izdevies sevi pa īstam apliecināt pieaugušo konkurencē. Kādreizējā Eiropas U-18 un U-20 čempione pavasarī izcīnīja bronzas medaļu Eiropas čempionātā, bet septembrī bija trešā arī pasaules čempionātā.
Smags posms
Cik smaga ir medaļa?
Pārnestā nozīmē – ļoti smaga. Abas medaļas nāca ļoti grūti. Sportā tik daudz gadi pavadīti, iziets cauri traumām. Mājās šogad tikpat kā neesmu bijusi – no vienas nometnes uz otru, jo Latvijā nav, ar ko sparingot. Fiziski smagi, psiholoģisks stress. Bet tagad ir liels gandarījums. Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti es gaidīju medaļu. Pirmo izcīnīju Eiropā, līdz ar to tā man sagādāja daudz vairāk prieka. Pasaules bronzu šķiet, īsti vēl neesmu aptvērusi.
Treneris Visvaldis Freidenfelds teica, ka rezultāts varēja būt vēl labāks, jo vācieti Alīnu Fokenu, kurai zaudēji pusfinālā, iepriekš esi uzvarējusi un nometnē Polijā sparingos pret viņu klājās ļoti labi.
Zinu, ka varēju labāk, tādēļ ir neliels rūgtums. Taču būtu neprāts teikt, ka neesmu apmierināta. Pirms gada par šādiem rezultātiem varēju tikai sapņot. Varbūt psiholoģiski vēl neesmu nobriedusi tik lielām uzvarām. Fiziski biju gatava, bet pietrūka ticība, ka varu iekļūt pasaules čempionāta finālā.
Esi uzvarējusi Eiropas U-18 un Eiropas U-20 čempionātā, bet medaļas pieaugušo konkurencē atnāca pēc daudziem gadiem.
Vienam tas izdodas ātrāk, citam jāsakož zobi un jāpaciešas. Pēc junioriem bija grūts posms, kad ilgstoši nesanāca. Jauniešu vecumā pietiek ar to to, kas ielikts šūpulī, ar talantu. Tālāk sākas smags darbs – pagāja laiks, kamēr to sapratu. Paņēmu treniņprocesu savās rokās un atkal parādījās rezultāti, 2011. gadā Eiropas čempionātā ieguvu piekto vietu. Daudzos turnīros biju trijniekā, pasaules čempionātā pietrūka viena uzvara, lai kvalificētos Londonas olimpiskajām spēlēm. Bet tad viss aizgāja tintē, 2012. gads bija briesmīgs.
Kas notika?
Janvāra sākumā guvu labās kājas traumu, kas mani izsita uz diviem mēnešiem. Aprīlī notika olimpisko spēļu atlases turnīrs, negribēju sevi norakstīt, tāpēc ļoti cītīgi trenējos, vien cīnīties nevarēju. Trīs dienas pirms turnīra otras kājas pēdai bija stresa lūzums, respektīvi – no pārslodzes. Saudzējot labo kāju laikam pārāk noslogoju kreiso. Tas pārvilka krustu cerībām startēt Londonā. Tā kā visas svara kategorijas nebija olimpiskajās spēlēs, tad septembrī notika arī pasaules čempionāts. Pēc traumas sadziedēšanas tam kārtīgi gatavojos, uzvarēju “Grand Prix” turnīrā Baltkrievijā. Uz nometnēm visu laiku braukāju viena, bet dažkārt vajag kādu, kas piebremzē. Parasti pēc sacensībām vajag pāris dienas atpūsties, bet es jau nākamajā aizgāju uz treniņu un smagi satraumēju plecu. Trenēties varēju atsākt tikai pēc astoņiem mēnešiem.
Trenē bērnus un sevi
Biji pārliecināta, ka atgriezīsies lielajā sportā?
Nē, bija grūti noticēt, ka viss būs labi. Ar līdzcilvēki atbalstu tomēr izdevās pārvarēt grūtības, Latvijas Olimpiskās vienības daktere Valda Kuģe bija pārliecināta, ka es varēšu sagatavoties pagājušā gada pasaules čempionātam. Arī te (Krišjāņa Kundziņa cīņas sporta skolā) bija pāris cilvēki, kas vienmēr uzmundrina – trenerim Ivaram Drupam lielākais paldies, arī Armands Zvirbulis nav ļāvis nolaist rokas. Protams, vecāki.
Izteicies, ka paņēmi treniņprocesu savās rokās. Ko tas nozīmē?
Es, Armands Zvirbulis un Imants Lagodskis gatavojamies paši pēc saviem ieskatiem. Esmu beigusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, trenēju gan bērnu grupas, gan arī pati sevi. Tā man ir milzīga pieredze, kas palīdz pašai attīstīties. Man ir ļoti labas attiecības ar citu valstu speciālistiem – trenējos ar baltkrieviem, lietuviešiem, igauņiem, Kaļiņingradā. Visi treneri, lai arī esmu konkurente, ļoti nāk pretī.
Cik daudz laika pavadi ārpus Latvijas?
No pagājušā gada novembra – aptuveni 80 procentus laika esmu prom. Mums cīņas līmenis nav tik augsts, trūkst sparingu. Varu sparingot ar Anastasiju Grigorjevu, bet viņa dzīvo Daugavpilī, un ar vienu partneri ir par maz. Esot Latvijā, trenējamies ar puišiem, bet sievietēm tomēr ir savas nianses.
Anastasija ir citā svara kategorijā.
Mēs pagājušajā ziemā Latvijas čempionātā sadalījām – es zaudēju un nācās pāriet (uz 69 kg), jo abas nevaram startēt vienā kategorijā. Mans svars ir 66, 67 kg, agrāk pirms sacensībām metu nost un cīnījos 63 kg. Pavasarī nevarēju saprast, ko varēšu izdarīt šajā kategorijā, bet visās sacensībās esmu bijusi trijniekā. Fiziskā spēka man pietiek, esmu izturīga un mazliet ātrāka. Pretinieces ir smagākas, gausākas un ātrāk piekūst. Esmu apmierināta, ka viss tā izvērtās.
Un tev tagad nav jādzen svars nost.
Jā, tas process atņem ļoti daudz spēka. Mēs sakam, ka divi, trīs kilogrami ir tikai svara pieturēšana, bet dzīšana ir seši un pat septiņi kilogrami. Es tagad varu ēst līdz pēdējam, kārtīgi trenēties un uz čempionātu iziet maksimālā sportiskā formā. Saka, ka uz starta dienu jānoķer superkompensācija, bet, dzenot svaru, tas, manuprāt, nav iespējams.
Kāds ir tavs lielais mērķis?
Protams, Rio olimpiskās spēles. Ne tikai startēt, bet darīt to labi. Ja reiz man jaunajā svara kategorijā viss tik veiksmīgi sācies, gribētos, lai tā arī turpinātos. Tagad nāk klāt milzu atbildība, bet tas man būs stimuls strādāt vēl vairāk un smagāk.
