Ilgdzīvotāju noslēpumi: daži simtgadnieku ieradumi varētu radīt patiesas šausmas kardiologiem un uztura speciālistiem 0
No visilgāk dzīvojošā plēsīgā zirnekļa Austrālijā līdz senajai Grenlandes haizivij Arktikā – dabā var novērot neparastas ilgmūžības iezīmes. Šo radību ilgmūžība bieži tiek skaidrota ar viņu nesteidzīgo dzīvesveidu, pastāvīgo dzīves vidi un nemainīgo ikdienas rutīnu. Un runa ir nevis par pāris gadu ilgu šāda režīma ievērošanu, bet gan par gadu desmitiem un pat gadsimtiem. Tomēr dažas no to īpašībām ir raksturīgas arī cilvēkiem, kas, iespējams, ir atslēga uz ilgmūžību, raksta “Forbes”.
Pētnieki Dens Betners un Sems Skemps pētīja tā sauktās “zilās zonas” – piecas vietas pasaulē, kur cilvēki dzīvo visilgāk un ir visveselīgākie.
Viņi atklāja vairākas nozīmīgas kopsakarības. Šo kopienu panākumu pamatā ir ne tikai veselīgs uzturs, bet arī īpaša dzīves filozofija un vides faktori.
Viens no būtiskākajiem ilgdzīvotāju paradumiem ir līdzsvarots uzturs. Viņu ēdienkarte ir bagāta ar augu valsts produktiem – dārzeņiem, pākšaugiem un pilngraudiem. Interesanti, ka gaļa netiek pilnībā izslēgta no uztura, taču to lieto ar mēru.
Tikpat svarīga kā uzturs ir arī fiziskās aktivitātes, kas šajās kopienās ir dabiska ikdienas sastāvdaļa. Cilvēki daudz laika pavada ārpus telpām – strādā dārzā, dodas pastaigās utt.
Īpaši iezīmīga ir sociālā dimensija. Spēcīgas ģimenes saites un aktīva līdzdalība kopienas dzīvē rada dziļu piederības sajūtu.
Cilvēki regulāri tiekas ar radiniekiem un kaimiņiem, kopā svin svētkus un atbalsta viens otru grūtākos brīžos.
Stresa mazināšanai viņi izmanto dažādas tradicionālas metodes – no lūgšanām līdz diendusai. Šīs prakses palīdz uzturēt emocionālo līdzsvaru un garīgo veselību. Būtiski, ka stress tiek mazināts nevis ar modernām tehnoloģijām, bet ar pārbaudītām, vienkāršām metodēm.
Visbeidzot, šie cilvēki dzīvo vidē, kas dabiski veicina veselīgu dzīvesveidu. Tīrs gaiss, zems noziedzības līmenis un droša apkārtne ļauj cilvēkiem brīvi pārvietoties un pavadīt daudz laika ārpus telpām. Vide ir veidota tā, lai veicinātu cilvēku savstarpējo saskarsmi un fiziskās aktivitātes.
Taču ir arī citi ceļi uz simts gadu slieksni. To pierāda Žannas Kalmē, kas nodzīvoja 122 gadus, stāsts. Viņas dienas režīms pansionātā bija stingri noteikts: mosties 6:45, sākt rītu ar lūgšanu, veikt nelielus vingrojumus, sēžot krēslā un klausoties austiņās mūziku. Brokastīs viņa baudīja kafiju ar pienu un sausiņus.
Kalmē mazgājās patstāvīgi, izmantojot flaneļa drānu, nevis gāja dušā. Pēc brokastīm viņa pati nomazgāja savus traukus. Viņai garšoja sautēta liellopu gaļa. Katrā maltītē viņa baudīja arī desertu un labprāt gatavoja augļu salātus no banāniem un apelsīniem. Īpaši viņai garšoja šokolāde. Reizēm viņa apēda pat kilogramu šokolādes nedēļā.
Pēc maltītes viņa mēdza iedzert glāzi portvīna un uzsmēķēt cigareti.
Pēcpusdienās viņa divas stundas snauda savā krēslā, bet pēc tam apciemoja kaimiņus aprūpes namā, lai dalītos ar jaunākajām ziņām, ko bija dzirdējusi pa radio. Vakaros viņa ātri paēda vakariņas, atgriezās savā istabā un klausījās mūziku, jo viņas vājā redze apgrūtināja lasīšanu. Dienu viņa noslēdza ar cigareti un plkst.22.00 devās pie miera.
Savukārt Violeta Brauna, kura nodzīvoja līdz 117 gadiem, savu ilgmūžību saistīja ar ieradumu ēst trīs olas dienā, no kurām divas bija jēlas.
Brauna dzīvoja Jamaikā un bija pirmā zināmā simtgadniece savā valstī. Viņai bija seši bērni, no kuriem četri viņas nāves brīdī vēl bija dzīvi. Viņas uzturs bija daudzveidīgs, bet viņa izvairījās ēst vistas un cūkas gaļu, kā arī atteicās no ruma.
Tikmēr amerikānis Džordžs Džonsons, kurš sasniedza 112 gadu vecumu, ievēroja diētu, kas vairumam uztura speciālistu radītu patiesas šausmas.
Brokastīs un dažkārt arī citās ēdienreizēs viņš baudīja desu un vafeles. Neskatoties uz šķietami neveselīgo uzturu, viņš nomira no pneimonijas, nevis ar uzturu saistītām problēmām.
