Ilgas pēc mīlestības ir mūžīgas … Par attiecībām stāsta operdziedātāja Inga Šļubovska 0
8. septembrī Nacionālās operas izrādē “Lucija di Lammermoor” Lučijas lomā debitēs operdziedātāja Inga Šļubovska.
Šī viņai ir desmitā sezona uz Baltā nama skatuves. Inga stāsta, ka tā būs ļoti piepildīta un jaunām, skaistām lomām apveltīta. “Mīla uz trim apelsīniem”, “Figaro kāzas”, “Rožu kavalieris” – pirmizrādes sekos viena otrai. Taču patlaban Ingas domas ir pie Lučijas tēla. Trīs stundās viņai jāizdzīvo Lučijas mūžs no varones dzirkstošā mīlestības piepildītā laika līdz traģiskajām beigām. Ieminos Ingai, ka senāk laikam bija kaislīgākas jūtas – ja mīlēja, tad līdz neprātam, ja ienīda, tad līdz galam.
– Domāju, ka šaislaikos ir tādas pašas kaislības. Mīlestība un alkas pēc tās paliek nemainīgas. Tāpat arī nesaskaņas, kas rodas naudas un varas dēļ. Tas viss kāpj pāri laikmetu robežām, – uzskata Lučijas lomas atveidotāja.
Parasti jau operu varones nespēj dzīvot bez mīlestības. Bet kas par šīm visskaistākajām jūtām sakāms operdziedātājai?
– Man ir svarīgi, ka savā dzīvē sajūtu labestību un gaišumu, kas plūst no apkārtējiem cilvēkiem, un tā jau arī ir mīlestība. Dot vai sastapt mīlestību var katru dienu, jo tai ir dažādas krāsas un formas. Mīlestība ir dalīšanās vienam ar otru. Es patlaban dzīvoju viena, taču man ir draugi, kas atbalsta, saka: es tevi mīlu. Ja otrs man dāvā savu laiku, uzklausa, arī tā ir dalīšanās jūtās. Taču, dzīvojot vienai, daudz ko sevī nepamani, jo sevi var iepazīt, ja līdzās ir otrs. Tā ir liela māksla – dzīvot kopā, veidot attiecības un ģimeni. Apbrīnoju laulātos pārus, kuriem ir trīs un vairāk bērnu un kuri spējuši izveidot arī savu karjeru. Viņiem ir liels spēks, daudz mīlestības un pacietības. Mīlestība pārvar visu. Man nav trauksmes sajūtas par to, ka dzīvoju viena, esmu pateicīga par to, kas ir. Neieslīgstu pagātnes saldsērīgās atmiņās, svarīgākais ir, ko redzu un piedzīvoju tagad. Agrākos laikos, ja sieviete nebija precējusies, sabiedrība uz viņu raudzījās ar neizpratni. Mūsdienās sieviete var mierīgi dzīvot viena, pati sevi nodrošināt, un tādēļ neviens neskatās greizi, – teic Inga.
Ieminos, ka par sievietēm, kas dzīvo vienas, nereti spriež: laikam jau ļoti izvēlīga, nevar vien atrast īsto.
– Nevar jau tā – pasist gaisā knipi – es šodien iemīlēšos! Svarīgi, kā es jūtos kā sieviete, vai esmu ar sevi apmierināta, vai cienu vīriešus un cilvēkus vispār. Pasaulē esam nākuši, lai mācītos mīlēt. Viens šajā skolā ticis tālāk, cits vēl ne tik tālu. Jāatzīst, ka man līdz šim nav bijis neviens tuvs draugs latviešu vīrietis. Tie ir ārzemju vīrieši, kas man pievērsuši uzmanību, un nevaru izskaidrot, kāpēc tā noticis. Varbūt arī latviešu vīrieši ir vērsuši uzmanību, taču es to neesmu sajutusi vai saskatījusi.
Ārzemnieki atklāti pasaka un izrāda patikšanu. Jau pa gabalu pamani, ka tuvojas atvērts, starojošs cilvēks. Un daudz ko pasaka acis, tās runā visvairāk. Pēc acīm var noprast – esmu apbūrusi un raisījusi interesi.
Tālāk jau sarunas gaitā var uzzināt par cilvēku ko vairāk. Daudz ceļojot, kļūsti atvērtāks, vieglāk sākt sarunas ar svešiniekiem. Nesen atgriezos no Amsterdamas, kur mierīgi varēju uzrunāt parkā uz soliņa līdzās sēdošo, patērzējot par laiku, dabu, mākslu. Tā ir vienkārša parunāšanās, kas neko nenozīmē, es viņu uzrunāju tikai kā līdzās sēdošo, nevis kā vīrieti. Un viņš mani uztvēra tāpat. Neuzskatu, ka iepazīšanās ziņā problēmas meklējamas latviešu vīriešos. Iespējams, ka mēs, stiprās latviešu sievietes, šķietam pārāk neaizsniedzamas, viņi baidās no atteikuma, tāpēc neriskē uzrunāt. Viņi izjūt bijību pret mūsu sievišķīgo spēku. Ja vīrietī mostas patiesa interese un jūtas pret sievieti, tad baidās pieiet un uzrunāt, taču, ja ir tikai virspusēja seksuāla interese, tad gan uzvedas kā droši donžuāni. Pie mums netrūkst uzņēmīgu sieviešu, kas pašas sper pirmo soli, ņem iniciatīvu savās rokās un mēģina vīrietī raisīt interesi par sevi. Tomēr mēs, latvieši, pēc savas būtības esam rezervētāki. Neesam tik atvērti, vismaz sākumā. Mums piemīt tāds kā skarbums, jo gribam sevi aizsargāt. Taču patiesībā esam laipni, labsirdīgi, tikai to uzreiz citiem nedāļājam. Par sevi varu teikt – ja nejūtu mīlestību, tad aizveros, taču, ja ar otru ir nodibināts kontakts, varu būt atvērta, atklāta un brīva, – sevi raksturo Inga.
Pavaicāju, vai viņa sev līdzās noteikti vēlētos redzēt vīrieti, kura nodarbošanās būtu saistīta ar mūziku?
– Man nav svarīgi, lai līdzās būtu mūziķis, taču viņam vajadzētu saprast mana darba specifiku un būtu vismaz jāmīl mūzika. Viņam būtu jābūt viņam pašam, neizliekoties un neizdabājot man, – uzskata Inga.
Viņa uz mūsu tikšanos ieradusies, tērpusies garā sarkanā lina auduma kleitā. Izsaku komplimentu viņas daiļumam un sievišķībai, piebilstot, ka kleitām noteikti ir stabila vieta viņas garderobē.
– Pirms trīsarpus gadiem, kad man bija vācu draugs, mainīju garderobi. Viņš pārliecināja, ka man vislabāk piestāv pieguloši džinsi, jo tie izceļ auguma līnijas. Tālab manā skapī ir daudz bikšu, blūžu, džemperu. Taču pirms pusotra gada atklāju, ka kleitas padara mani sievišķīgāku, gaisīgāku un brīvāku, – paskaidro Inga.
Pēc viņas sacītā apjaušu, ka pusotru gadu Inga ir brīva no šīm attiecībām.
– Ar vācu draugu baudīju skaistas attiecības. Mēs dzīvojām katrs savā zemē, un ikreiz skumu, kad bija jāšķiras. Ja ļoti mīli, tad katra šķiršanās ir sāpīga. Man gribas, lai mīļotais vīrietis vienmēr ir blakus, lai ir ar ko padalīties, sajust līdzās otra plecu. Pēc mūsu šķiršanās man ir ilgas pēc mīlestības, attiecībām. Manī tas viss ir, un es varu dot. Šobrīd enerģiju ieguldu darbā, mūzikā, savas emocijas izšauju uz skatuves. Ja man nebūtu bijušas tādas attiecības, kas negaidīti beigušās, es varbūt nevarētu tik izjusti nodziedāt Lučiju. Saka, mīlestība uz zemes nav pilnīga, mēs to neesam sasnieguši, tāpēc ilgojamies, jo dziļi dvēselē jau tā mīt. Ticu, ka dzīvē iespējamas ļoti labas, saskanīgas un ilgas attiecības. Kad ik rītu mosties kopā ar mīļoto un pateicies par brīnumu, ka viņš tev ir līdzās.
Man toties kā brīnums vienmēr šķitis tas, kā operdziedātāji spēj iemācīties un atcerēties garos tekstus, piedevām vēl svešā valodā un to visu nodziedāt.
– Sākumā jau sevi nedaudz jāpiespiež, kad esi mājās viena ar klavieru izvilkumu, kad jāmācās vārdi, jāiepazīst mūzika. Tas ir operdziedātāja melnais darbs. Bet, kad esi materiālam pieslēdzies, kļūst aizraujoši. Sava garoziņa ir katram darbam. Skatītāji jau tikai redz sūrā darba saldos augļus. Uz skatuves jāprot sabalansēt savus spēkus, lai neizšautu visu pulveri jau izrādes sākumā, jādomā par saspēli ar partneri, jādzīvo tēlā, jo tad nav laika prātot, kā ieelpošu, vai mans ķermenis ir brīvs. Dzīves režīms jāpakļauj darbam, no kaut kā nākas atteikties, – noteic Inga.
Pirmais, kas man ienāk prātā, ka operdziedātājiem jāatsakās no saldējuma.
– No saldējuma neatsakos, ja uznāk vēlēšanās, tad lēnā garā to apēdu. Mums ir svarīgs ciešs miegs un labs uzturs. Nevar lietot alkoholu, taču, ja man būtu jāizvēlas – alkohols vai glāze ūdens, es pat nedomājot izvēlētos pēdējo, jo mans organisms pieprasa tīru ūdeni. Mums ir jāsaudzē kakls, jo tas ir darba instruments. Balss saites ir tik sīciņas un smalkas. No rītiem, kad balss saites vēl nav pamodušās, es cenšos nerunāt. Tās man atmostas tikai pēc brokastīm, – pastāsta Inga.
Pavaicāju, kā viņai vislabāk tīk sevi iepriecināt?
– Man patīk spa procedūras, burbuļvanna, sauna, masāžas. Sapņoju par izjādi ar zirgu, tas ir tik skaisti, ka cēls dzīvnieks tevi nes mugurā. Patīk vadīt auto, tikai man vēl nav savas mašīnas, – teic Inga.
