Ilgās atvadas no PSRS 0
Autori: Zigfrīds Dzedulis, Olafs Zvejnieks
Ar šo publikāciju “Latvijas Bizness” sāk rakstu sēriju par Latvijas ekonomikas transformāciju no PSRS sastāvdaļas uz patstāvīgu un modernu saimniecību.
Rakstu sērijas mērķis ir saprast, no kurienes nākam, kādas kļūdas šajā ceļā tika pieļautas un kādas ir mūsu ekonomikas nākotnes iespējas un perspektīvas.
Kļūstot par neatkarīgu valsti 90. gadu sākumā, Latvija un bijušās PSRS teritorija bija cieši saistīta ar vairākām saitēm.
Pirmkārt, būtiska Latvijas ekonomikas daļa bija tranzīts, un Latvijas neatkarības gados tas veidoja ļoti lielu daļu no Latvijas valūtas ieņēmumiem. Otrkārt, Latvijas banku sistēma līdz pat 2018.gadam turpināja lielā mērā apkalpot bijušās PSRS sastāvdaļu vajadzības, nodrošinot tās kapitālu aizplūšanu no valsts un naudas atmazgāšanu. Visbeidzot, treškārt, PSRS teritorija bija praktiski visa Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības saražotā galvenais noieta tirgus.
Saišu saraušana noritēja pakāpeniski. Tranzīta jomā līdz pat 90. gadu beigām valdīja pārliecība, ka Latvija spēs būt tilts starp Austrumiem un Rietumiem, kuru veicināja Latvijas un Baltijas ostu praktiski monopola pozīcija Baltijas jūrā.
1991. gadā astoņu PSRS Baltijas jūras ostu – Viborgas, Ļeņingradas, Visockas, Tallinas, Rīgas, Ventspils, Klaipēdas, Kaļiņingradas – kopējā kravu caurlaides spēja bija 87 miljoni tonnu gadā un tās nodrošināja aptuveni 35–40% no PSRS eksporta.
Pēc PSRS republiku neatkarības pasludināšanas 1991. gadā Krievijai pie Baltijas jūras palika tikai četras ostas, kuras spēja nodrošināt tikai aptuveni 20% no Krievijai nepieciešamā tā laika eksporta apjoma.
Turklāt Krievija palika bez tādu stratēģiski svarīgu kravu eksporta caur savām ostām kā nafta, naftas produkti, naftas ķīmijas produkti, minerālmēsli. Būtiski samazinājās arī citu kravu veidu kā ogles, metāli, konteineri, automašīnas u. c. jaudas. Līdzīga situācija bija arī dienvidu jūrās un ar tirdzniecības floti.
Tranzīta likteni izšķīra 90. gados
Jau 1992. gadā Krievijā pēc B. Jeļcina pieprasījuma tika izstrādāta Krievijas tirdzniecības flotes atdzimšanas programma 1993.–2000. gadam, kuras mērķis bija pārorientēt visas kravas Baltijas, Melnajā un Kaspijas jūrās no citu valstu ostām uz savām, kā arī nodrošināt to pārvadājumus ar Krievijas floti.
Programma ietvēra flotes, ostu, dzelzceļa, cauruļvadu un citas nepieciešamās infrastruktūras būvniecību. Ņemot vērā 90. gadu krīzi un juku laikus Krievijā, kaut kāda nopietna darbība šīs programmas realizācijai sākās tikai XX gadsimta 90. gadu beigās un par prioritāti dzīvē, ne tikai uz papīra, kļuva kopš V. Putina nākšanas pie varas 2000. gadā.
Jāatzīst, ka Latvijas tranzīta pakāpeniskais noriets tika izlemts jau toreiz. Klīst dažādas baumas par Ventspils mēra Aivara Lemberga un šīs pilsētas uzņēmēju grupas attiecību ar Krieviju it kā ietekmi uz šīs nozares likteņiem, taču vairāki toreiz notikumos iesaistītie uzņēmēji neko tādu neapstiprina un neuzskata, ka personiskajām attiecībām bijusi īpaša nozīme.
Gluži otrādi, bijuši dažādi piedāvājumi no Krievijas par brīvu vai par vienu dolāru atdot Krievijai naftas un naftas produktu cauruļvadus un toreiz galveno naftas un naftas produktu pārkraušanas uzņēmumu “Ventspils nafta”, pretī solot nodrošināt kravu pārkraušanas apjomus, taču pilnīgi skaidrs, ka pat ja Ventspils uzņēmēji kaut kam tādam piekristu, valdība un Saeima to nepieļautu.
Šobrīd kravu apjoms Latvijas ostās ir nostabilizējies samērā zemā līmenī, salīdzinot ar 90. gadu sākumu, turklāt nākotne ir neskaidra. “Ir pilnīgi skaidrs, ka brīvas konkurences apstākļos Baltijas ostas spētu konkurēt ar Pēterburgu.
Taču apstākļos, kad Krievija gatava subsidēt līdz pat 50% no dzelzceļa transporta izmaksām, lai, piemēram, novirzītu Baltkrievijas kravas uz Pēterburgu, konkurēt ir ļoti sarežģīti. Nedomāju, ka situācija šajā jomā varētu mainīties agrāk, nekā mainīsies Krievijas politiskā vadība,” izteicās viens no “LB” informācijas avotiem, kas nevēlējās atklāt savu vārdu.
Pietrūka naudas un modrības
Otra joma, kas Latvijas ekonomiku cieši saistīja ar Krieviju, bija banku bizness un solījums, ka “mēs esam tuvāk nekā Šveice”. Atšķirībā no tranzīta, banku bizness noturējās daudz ilgāk un atvadas no PSRS ilga gandrīz 30 gadus.
Būtiskākie posmi šajā ceļā bija Rīgas Komercbankas sabrukums Krievijas valsts vērtspapīru krīzē 1998. gadā, “Parex bankas” sabrukums 2008. gadā un pēdējo naglu zārkā iedzina “ABLV Bank” darbības pārtraukšana pērn un tai sekojošās nerezidentu naudas padzīšana no Latvijas banku sistēmas.
Bijušais Valsts prezidents un “Unibankas” dibinātājs un vadītājs no 1993. līdz 2004. gadam Andris Bērziņš uzskata, ka šīs idejas sabrukuma pamatā ir Latvijas naudas, zināšanu un modrības trūkums.
“”Parex bankas” sabrukuma iemesls, manuprāt, bija vadītāju pārrēķināšanās. Viņiem kādā brīdī likās, ka bankas darbībai naudas ir pietiekami. Kad atklājās, ka tās tomēr pietrūkst, jau bija par vēlu kaut ko labot. Latvijā dibinātajām komercbankām bija laikus jārēķinās ar pasaules finanšu tirgū notiekošajiem procesiem un stiprāko “spēlētāju” noteicošo lomu.
Diemžēl šīs modrības pietrūka, jo likās, ka naudas pietiks.” Kopumā pati lielākā kļūda, ko pieļāva vairāku pirmo komercbanku akcionāri un vadītāji, – neapdomīga vēlēšanās iespējami ātrāk nopelnīt, turklāt iegūt lielu peļņu, saka A. Bērziņš.
Viss bija jāsāk no baltas lapas
Savukārt Igors Graurs, tagadējais biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas “RISEBA” docents un bijušais “Multibankas” un “Saules bankas” vadītājs, stāsta: “Tolaik man tāpat kā daudziem citiem bija saglabājusies ticība, ka ar Krieviju var izveidot sekmīgu biznesu. Pietika palūkoties ģeogrāfijas kartē un papētīt tranzīta kravu statistiku, lai saprastu, ka Krievija varētu būt mums ekonomiski izdevīgs partneris. Daudzi Latvijas un Krievijas uzņēmēji veiksmīgi sadarbojās.
Deviņdesmito gadu sākumā pirmo izveidoto komercbanku darbību daži ļaudis, kuri tolaik tajās sāka strādāt, atceras ar smaidu. Bet vēl citi ar šausmām un nepatiku. Pirmo izveidoto banku darbību raksturo lielas daļas bijušo tās darbinieku kolosāla nekompetence un zināšanu trūkums praktiski visās jomās.
Katastrofāli trūka, piemēram, labu angļu valodas pratēju. No 1991. līdz 1992. gadam būdams “Rīgas Komercbankas” valdes loceklis, biju teju vai vienīgais, kurš kaut cik pieņemamā līmenī pārvaldīja šo valodu, lai spētu sarunāties ar ārzemju partneriem un klientiem.
1994. gadā mani uzaicināja vadīt komercbanku, kas izveidojās uz bijušās PSRS Ārējās tirdzniecības bankas Latvijas filiāles pamatiem. Viss bija jāsāk no baltas lapas, sākot ar nosaukumu “Multibanka”, kuru mēs nošpikojām Dānijā un ar logotipu, kura ideju mēs nošpikojām no “Deutche Bank”.”
Tālāk, nevis tuvāk
Savulaik populārais sauklis “Latvija ir tuvāk nekā Šveice!” ir rezultējies ar to, ka Latvijas un NVS valstu finanšu sistēmas turpina attālināties viena no otras un šī distance palielinās. Vai varēja būt citādi? Diez vai. Kaut gan dažas finanšu krīzes varbūt varēja paredzēt vai mīkstināt to sekas, objektīvi Krievijas biznesa intereses izvest un “nomazgāt baltu” savu naudu divtūkstošo gadu otrajā pusē sāka nonākt pretrunā ar pasaules finanšu praksi.
Pēc teroristiskā uzbrukuma “Dvīņu torņiem” 2001. gadā un pasaules valdību radikālas attieksmes maiņas pret nodokļu nemaksāšanu divtūkstošo gadu otrajā pusē, šāds bizness arvien vairāk kļuva apgrūtināts un pat neiespējams. Cerēt, ka Latvijas banku sistēma varēs mūžīgi izmantot šo biznesa modeli, būtu naivi. Bija pienācis laiks pārmaiņām un vienīgais, ko varētu pārmest varai, – nepietiekami ātras un radikālas pārmaiņas banku jomā.
