Ilgais ceļš uz darbu. Ko darīt, ja ieildzis bezdarba periods? Kā cilvēku atbalstīt? 0
Izrādās, iet uz darbu – tas ir dzīves gaitā izkopts paradums, teju vai reflekss. Gluži kā mazgāt rokas pēc tualetes apmeklējuma, rītos un vakaros tīrīt zobus, teikt lūdzu un paldies. Ja cilvēks paliek bez darba, no šā refleksa pamazām atradinās. Jo garāks bezdarba posms, jo grūtāk sevi iekustināt, lai atgrieztos aktīvā apritē, – ne velti darba devēji negribīgi pieņem darbā cilvēkus, kuri ilgāku laiku nav strādājuši: šādam darbiniekam būs garāks ieskriešanās posms, pirms varēs strādāt ar pilniem apgriezieniem.
Ilgstošs bezdarbnieks ir cilvēks, kuram vairāk nekā gadu nav darba.
Ir daudz un dažādu iemeslu, kāpēc cilvēks iestrēgst bezdarbā. Sociālā situācija, stāvoklis darba tirgū – šie vārdi patiesos cēloņus neatklāj. Lielākoties tie ir individuāli, slēpjas apziņas dzīlēs un saistīti ar katra bezdarbnieka personības iezīmēm un spēju pārvarēt personiskās dzīves krīzes situācijas, novērojusi psiholoģe Ilze Dreifelde, trīs gadus konsultējot bezdarbniekus Nodarbinātības valsts aģentūrā. “Par to var pārliecināties gadījumos, kad traumas dēļ kāds gluži fiziski zaudē darbaspējas. Ja cilvēks radis būt aktīvs, arī pēc šāda notikuma viņš spēj it kā piedzimt no jauna, iededzot sevī interesi par to, kas agrāk nešķita saistošs.”
Nomāktībā un bezpalīdzībā
Bieži vien darbu ilgi nespēj atrast tie, kuri nespēj koncentrēties uz mērķi un tā vietā uzmanību pievērš dažādiem šķēršļiem sava ceļā. “Šiem cilvēkiem vienmēr atrodas kāds bet: es neprotu valodu, es ceļā iztērēšu vairāk, nekā nopelnīšu,” ilustrē speciāliste. Citi iekšēji it kā apstājušies pie kāda liela, nepatīkama notikuma savā dzīvē, kas var arī nebūt tieši saistīts ar nodarbinātību, – tuva cilvēka zaudējuma, dzīvesvietas maiņas, šķiršanās. “Dažs līdzīgā situācijā izdzīvo emocijas, tiek ar krīzi galā un dzīvo mierīgi tālāk, vēl kāds tieši ierokas darbos, lai nebūtu jādomā par sāpīgo pārdzīvojumu. Daudzi iestrēgst vieglai depresijai līdzīgā stāvoklī, kas traucē it visā, arī darba meklējumos. Tad nevar teikt – vai, kā tad tā, tev nav darba! Psihologa uzdevums ir palīdzēt cilvēkam apzināties sevi, izdzīvot apspiestās izjūtas un tikt ar tām galā.”
Ilgi darbu nevar sameklēt arī tie, kas tuvāko cilvēku labo nodomu dēļ kļuvuši par bezpalīdzīgām personībām. “Ne velti ir teiciens – ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Ikreiz, kad vecāki izdara bērna vietā to, ko viņš pats spēj, izdara lāča pakalpojumu, padarot bezpalīdzīgāku, tādu, kurš nespēj noticēt, ka arī pats kaut ko var, nespējīgu pieņemt dzīves izaicinājumus, izvirzīt mērķus un tos sasniegt,” saka psiholoģe. Diemžēl netrūkst stāstu par mammām un tētiem, kuri turpina vairot sava dēla vai meitas bezpalīdzību arī pieaugušā vecumā.
Strādāju mājās par mammu un sievu
Darbs – tā ir iespēja nopelnīt, bet vienlaikus arī socializācija. Tie, kuriem ilgāku laiku šādas iespējas trūcis, palēnām kļūst asociāli: vairs neinteresē iepriekšējās attiecības, saziņa ar citiem cilvēkiem. “Bieži tas piemeklē jaunās māmiņas. Viņas ir izdarījušas labu, svētīgu darbu – laidušas pasaulē bērnu, audzinājušas. Vienlaikus daudzas ir atstājušas novārtā savas intereses, jo sevi simtprocentīgi velta ģimenei. Kad bērni paaugušies un kļuvuši patstāvīgāki, mātes loma vairs nav tik aktuāla. Laika kļūst vairāk un rodas jautājums, ko ar to iesākt,” samērā tipisku situāciju raksturo Ilze Dreifelde. Runa nav par mammu, kuras mazulim ir gadiņš un kura vēlas atsākt strādāt, – visticamāk, tad darbs atradīsies! Bet, ja vecākajam bērnam 13 gadu, jaunākajam – septiņi, sieviete algotu darbu nav darījusi gandrīz 14 gadu. Šajā laikā viņa zaudējusi darba refleksu un lielā mērā arī specialitāti, jo stāvoklis darba tirgū strauji mainās un tas, kas vakar bija noderīga prasme, šodien var izrādīties nevienam nevajadzīgs.
Lai kaut ko mainītu, uzmanība no ģimenes jāpavērš savā virzienā un sev jājautā: ko es vēlos? Ar ko gribu nodarboties? Kas mani interesē un iepriecina? Tas nav viegli, jo ģimenei ir ļoti ērti, ja mamma pastāvīgi ir mājās un visus apčubina. Dažkārt līdzīgā lomā var būt vīrietis – viņš pastāvīgi ir mājās, apdara sīkus darbiņus, jo viņam ir zelta rokas un viņu var aizsūtīt izdarīt šo vai nokārtot to. Visiem citiem ļoti ērti, bet mājās palicēja pašapziņai – graujoši. Ja rodas vēlme mainīt dzīvi un atrast darbu, var sastapties ar pašpārmetumiem par egoismu un patmīlību. “Ir divas atšķirīgas lietas: patmīlība un egoisms ir viena, bet otra – sevis mīlēšana, uzmanības veltīšana sev. Sevi ir jāmīl, jābūt pie labas veselības, jābūt enerģiskam, lai spētu dot citiem. Sevis mīlēšana ir veids, kā rūpēties par sevi, un tad var labāk rūpēties par citiem,” iedrošina psiholoģe. Cilvēkiem, kuri ilgi bijuši bez darba, Nodarbinātības valsts aģentūrā psihologa un psihoterapeita apmeklējumi pieejami par velti – tā iespējams izrunāt jautājumus, ko dažkārt nevar apspriest pat ar vistuvākajiem cilvēkiem, un paaugstināt pašapziņu.
Par to, ka trūkst pārliecības par saviem spēkiem un izaugsmes iespējām, zināmā mērā liecina tas, ka vīriešu bezdarbnieku vidū ļoti pieprasītas ir dežuranta un apsarga vietas, sievietēm – apkopējas un kopējas darbs.
Cilvēki izvēlas darbu, kur nav vajadzīga nekāda kvalifikācija, jo nespēj sadūšoties un savos gados atsākt mācības, lai apgūtu jaunu profesiju, paaugstinātu kvalifikāciju vai celtu savu vērtību darba tirgū, iemācoties valodu, autovadīšanas prasmi vai iemaņas darbā ar datoru. “Vienkāršāk ir aiziet strādāt celtniecībā, sak, ko man liks, to darīšu!” vieglākās pretestības ceļu iezīmē psiholoģe.
Šķērslis mutē
Neiedomājami liela ir bezdarbnieku – gan vīriešu, gan sieviešu – daļa, kuri nespēj atrast darbu, jo viņiem trūkst… zobu, novērojusi psiholoģe Ilze Dreifelde. Defekts izskatā ļoti traucē saziņā, izraisa kompleksus, galu galā rada nevēlēšanos doties pie potenciālā darba devēja un būt cilvēkos vispār, pat sarunāties. Šī problēma tikai šķietami ir vienkārši atrisināma, jo mutes dobuma sakopšana nav lēta. Daudzi pie šā šķēršļa apstājas un pat necenšas kaut ko darīt tālāk, lai darbu dabūtu. Varbūt nepieciešama valsts programma zobu protezēšanai bezdarbniekiem?
Pārlēkt aizai
“Tā būs izdevīgāk, tā būs pareizāk, tā vajag, paskaties, kā citi dara.” Bieži vien bezdarbnieku rindas papildina tie, kuri uzklausījuši tamlīdzīgus padomus: sekojuši nevis savam aicinājumam, bet kādam ārējam spiedienam vai vienkārši ļāvuši, lai straume nes. “Tā notika ar kādu puisi, kurš aizgāja studēt informācijas tehnoloģijas, jo tur devās draugs. Viņam ir diploms kabatā, bet puisis sēž mājās mammai uz kakla un palīdz pavairot šķirnes kaķus, jo darbs ar programmām galīgi neinteresē!” stāsta Ilze Dreifelde. Ja šāda situācija neapmierina, var pamēģināt atcerēties, ko rakstīja sacerējumā par tematu – par ko es gribētu kļūt. Atgriezties pie bērnības un jaunības ideāliem un mērķiem, atsaukt atmiņā, ko patika darīt, kas aizrāva. Tā var nonākt līdz atbildei, kurā virzienā meklēt darbu. Ja pie šādām pārdomām jānonāk pusmūžā, sevī jāpārvar dziļa aiza, lai atzītu, ka vecā izglītība nevienu neinteresē un varbūt jālūkojas uz citu pusi. Par īpaši sarežģītu bezdarbnieku grupu uzskata sievietes pirmspensijas vecumā. “Bieži nākas dzirdēt – man ir tāda un tāda kvalifikācija un es meklēju darbu savā specialitātē. Bet šī kvalifikācija bija aktuāla pirms daudziem gadiem, izglītība tika iegūta pirms 30 gadiem vai vairāk, citā sistēmā! Tad sākam runāt par darba tirgu, par mārketingu, par to, kā un ko rakstīt CV. Nākas konfrontēties ar sevi – ko tad īsti es varu, ko spēju piedāvāt potenciālajam darba devējam. Šī konfrontācija bieži vien ir sāpīga.” Taču, ja ļaujas noskaņojumam – ko tad es, es jau neko vairs nevaru… –, cilvēks kļūst pats sev ienaidnieks, galvenais šķērslis ceļā uz mērķi – pastāvīgu darbu.
Vai jāpieņem jebkurš piedāvājums?
Kā rīkoties bezdarbniekam – pieņemt jebkuru darba piedāvājumu vai tomēr nogaidīt, līdz uzrodas kaut kas atbilstīgāks kvalifikācijai un interesēm? Ilze Dreifelde atbild: katrs gadījums ir individuāls. Ja materiālā situācija spiež, ilgi gaidīt nevar. Ja finansiālie apstākļi nav tik šauri, ir vērts ieturēt pauzi un novērtēt visas iespējas. Norakt talantu tikai tāpēc, ka kaut kāds darbs pieejams blakus mājām, nav vēlams – mazinās pašapziņa, zūd apmierinātība ar paveikto.
36,6°C konsultante ILZE DREIFELDE, psiholoģe, konsultante Nodarbinātības valsts aģentūrā
