Piebalgs uzskata, ka Krievija, izraisot karu Ukrainā, pati par 25 gadiem saīsinājusi tās dabasgāzes izmantošanas periodu ES 45
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Plāns līdz 2020. gadam Eiropas Savienības enerģijas portfelī izmantot vismaz 20% atjaunojamo resursu ir izpildīts. Līdz 2030. gadam likmes jādubulto, bet līdz 2050. gadam AER īpatsvaram jātuvojas 100%.
Pēdējo pāris gadu notikumi un Eiropas Savienības (ES) līderu lēmumi samazināt fosilo resursu lomu bloka enerģētikas portfelī, tā vietā vairāk izmantojot atjaunojamos energoresursus, liek secināt, ka zaļā domāšana Eiropas Savienības darbakārtībā ir jau gadu desmitiem.
Realitātē šī domāšanas maiņa un pāreja no fosilajiem resursiem uz atjaunojamiem energoresursiem (AER) ir varbūt 15 gadu sena. Turklāt lielāko sitienu pa fosilo resursu izmantošanu beigās būs devuši nevis politiķu pieņemti lēmumi, bet karš Ukrainā – dati rāda, ka pirms kara dabasgāzes patēriņš Eiropas Savienībā pat palielinājās.
Tomēr arī pirms kara ES līderu lēmumi ļāva cerēt uz izmaiņām enerģētikā. Kā līdz tam nonācām?
Ja ielūkojamies Eiropas Savienības vēsturē, redzam, ka energoresursi iekļauti pat savienību nosaukumos – ES priekštece bija Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), kuru dibināja 1951. gadā.
Tas, ka nosaukumā bija ogles, gan nenozīmēja, ka šis resurss bija visa panaceja. Tolaik kopienu radīja, lai novērstu turpmākus karus starp Franciju un Vāciju. Tomēr jebkurā gadījumā oglēm tolaik bija ļoti liela loma Eiropas enerģētikā.
Šobrīd ogles aktīvi izmanto vairs tikai Polijā un Čehijā. Kopš 1990. gada iegūto ogļu apjoms ES samazinājies par 80%, bet izlietoto par 63%.
Enerģētikas politikai – 35 gadi
Kaut gan pa vidu bija “Euratom” līgums 1957. gadā un naftas krīze 1973. gadā, uzrunātais enerģētikas eksperts, bijušais ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs kā pirmo un nozīmīgāko notikumu ES enerģētikas vēsturē nosauc 1987. gada ES kopējo enerģētikas tirgu, jo beidzot dalībvalstis resursu pārdalē izgāja ārpus nacionālajiem līmeņiem.
Cik liela loma enerģētiskā tirgus atvēršanai bijis pārejai uz AER? Grūti izmērāma, bet noteikti būtiska, jo kaut gan katra valsts savu enerģētisko grozu joprojām nosaka pati, tirgus ir atvērts, un, jo vairāk dalībvalstu pāriet uz AER izmantošanu energobilancē, jo vairāk zaļas enerģijas plūst pa ES savienojumiem un tīkliem.
“Stingri ņemot, enerģijas tirgus nosaka, kāda ir Eiropas enerģētiskā politika. Otra sastāvdaļa – katra valsts var ietekmēt kādu no enerģijas veidiem, ko var izmantot attiecīgās valsts teritorijā. Tas gan noved pie absurda rezultāta.
Austrija, piemēram, ir pret kodolenerģiju, bet Čehija to izmanto, un skaidrs, ka pa brīvo tirgu kodolenerģija ienāk arī Austrijā. Un ogles – Vācija var atteikties no tām, bet no blakus esošās Polijas ogļu elektrība ienāk tāpat,” norāda Andris Piebalgs.
Drošība un neatkarība pārspēj draudus klimatam
Piebalgs uzskata, ka tā īsti atjaunojamo resursu ceļu ES mērogā sāka brist tikai ap 2005.–2010. gadu, kad enerģētikas komisāra krēslā atradās tieši viņš.
Tolaik tika pieņemta ES Klimata un enerģijas pakete, kas paredzēja līdz 2020. gadam panākt, ka visas ES līmenī atjaunojamie resursi enerģijas patēriņā aizņem 20%, par 20% tiek samazinātas emisijas un par 20% palielinās energoefektivitāte.
“Tas bija pirmais lielais solis, kam bija liela opozīcija pat no tām valstīm, kur bija liels AER īpatsvars, piemēram, Dānijas. Bet apstiprinājām, jo daudziem tas saistījās arī ar energoneatkarību un klimata izmaiņām.
Pretarguments bija, ka AER ir ļoti dārgs resurss un subsīdijas neatmaksājas. Bet 2020. gadā AER blokā aizņēma 22,3%,” par sasniegto priecīgs ir Piebalgs.
Pat ja klimata izmaiņas likumdevējiem lika AER virzienā skatīties arī agrāk, lēmumi tam nesekoja.
1997. gadā notika Kioto protokola parakstīšana, taču tā mērķis bija tikai viens un ne visai ambiciozs – par 8% līdz 2012. gadam samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas.
Vai varēja uz atjaunojamiem resursiem virzīties agrāk? Piebalgs uzskata, ka diez vai, jo liela apmēra AER izmantošana saistīta ar tehnoloģiju attīstību, kuru agrāk vienkārši nebija.
Vēl 80. gados galvenie energoresursi bija ogles un kodolenerģija. Viņaprāt, alternatīva būtu bijusi izvērstāka atomelektrostaciju (AES) būvniecība, bet daudzas valstis bija pret šādu plānu, tāpēc jaunas kodolenerģijas jaudas Eiropā ir liels retums. “Neuzskatu kodolenerģiju par zaļu, bet tā ir laba, jo palīdz pret klimata izmaiņām.
Ja Eiropā nebūtu lietotas kodoltehnoloģijas, tā būtu viena lieta, bet tagad atteikšanās no AES neko nemaina, jo mums tāpat ir esošie AES energobloki, kas jādemontē, jāglabā kodolatkritumi – proti, problēmas saglabājas, lai gan atsakāmies no tehnoloģijas, kuru labi mākam izmantot.
Bet diemžēl Itālijā referendumā teica “nē” kodolenerģijai, arī Vācijā un Austrijā teikušas “nē”. Nevaram rēķināties ar to, ka kodolenerģijai būs liela loma vēl 2040.–2050. gadā.
Kodolenerģija ir skaists bezoglekļa enerģijas avots, bet šīs sistēmas uzturēšana ir sarežģīts un nopietns process,” uzskata Piebalgs, kurš domā, ka Latvijā kodolenerģija ir pārāk sarežģīta ideja, turklāt sabiedrība lielākoties ir pret to.
Tā vietā vairāk būtu jādomā par vēja potenciāla izmantošanu un saules enerģiju. “Labi, vējš ne vienmēr pūš, bet, kad pūš, tad cena ir ļoti patīkama. Paralēli jādomā par ūdeņradi, kas varētu darboties kā balanss, un, protams, jāskatās un jāiegulda industriāla apjoma baterijās. Šobrīd tā ir dārga tehnoloģija, bet tā ir nākotne.”
Kopumā bijušais enerģētikas ministrs uzskata, ka virzību uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu Eiropā pat vairāk noteica dalībvalstu vēlme palielināt enerģētisko drošību un neatkarību, nevis klimata izmaiņas.
Šī brīža situācija gan skaidri pierāda, ka resursu diversifikācija ES līmenī ir cietusi neveiksmi, ja reiz Krievijas gāzes iztrūkums blokā radījis apjomīgu enerģētisko krīzi.
Karš palīdz atteikties
“Manā laikā teorija bija, ka ogles paliks. Manuprāt, ogles palīdz diversificēt resursus. Rēķinājos, ka daudzas ogļu stacijas strādās sajūgā ar CO2 atdalīšanu un noglabāšanu.
Domāju, ka, palielinoties oglekļa izmešu cenām, loģiski būtu nevis slēgt ogļu stacijas, bet gluži otrādi – noglabāt oglekli. Diemžēl politiskais lēmums bija cits – aiztaisīja ogļu stacijas un visu lika uz gāzi, kas, protams, ir tīrāks resurss, un likās, ka gāzes vienmēr visiem pietiks,” stāsta Piebalgs.
Izrādās, ka nepietiks vis. Ir pavisam skaidrs, ka ES nevarēs aizvietot visu Krievijas dabasgāzi, kuras piegādes nodrošina 40% no visas ES teritorijā lietotās dabasgāzes.
Piebalgs rēķina, ka šim gadam jāaizvieto 85 miljoni m3 dabasgāzes. No minētā apjoma Eiropa varētu varbūt “sakasīt” 50 miljonus m3 no citām valstīm, bet, kā aizvietot atlikušos 35 miljonus, Piebalgam ideju nav.
Attiecīgi – nāksies samazināt dabasgāzes patēriņu, par ko nesen paziņoja arī Eiropas Komisija. “Neredzu iespēju, ka atsāksim lietot Krievijas gāzi pat tad, ja Krievija atdod Ukrainai visas teritorijas, jo Krievija nav uzticams partneris.
Gāzes cauruļvadu nākotne uz Eiropu nav spoža,” uzskata Piebalgs. Sarunas laikā spriežam, ka Krievija, izraisot karu, pati par apmēram 25 gadiem būs saīsinājusi plānoto laiku, līdz kuram ES vēlējās atteikties no dabasgāzes izmantošanas savā enerģijas portfelī.
Zaļo resursu ceļā – dabasgāze
A. Piebalgs uzskata, ka viena no ES enerģētikas politikas kļūdām bija tieši Krievijas faktora nenovērtēšana, kā dēļ Eiropa kļuva ļoti atkarīga no Krievijas gāzes.
Otra kļūda bija uzskatīt, ka gāze kalpos par pārejas resursu uz klimatneitralitāti. Tas esot Eiropu ievedis vēl dziļākā atkarībā no Krievijas. Tāpat straujāka varēja būt bijusi ES pāreja uz atjaunojamajiem resursiem.
To daļēji kavēja tieši atkarība no lētās gāzes, taču kopumā aprēķini bijuši kļūdaini, jo redzams, ka vēja un saules parki atmaksājas ļoti ātri.
Skatoties nākotnē, Piebalgs uzskata, ka ap 2035. gadu pusei no visiem blokā izmantotajiem energoresursiem jābūt atjaunojamajiem, bet elektrību no AER jāražo 100% apmērā.
“”Sadales tīkla” paziņojums par reidiem, kas tiks veikti, pārbaudot, vai invertoru iestatījumi saules paneļiem atbilst paredzētajiem, ir pilnīgs absurds! Tehniski viņiem ir taisnība, jo tīklos līdz ar saules paneļu popularitātes pieaugumu arvien vairāk “pumpē” elektrību un tīklam ir jāspēj to visu paņemt pretī.
Tieši tāpēc ir jāprasa valsts un ES atbalsts, lai attīstītu tīklus, nevis sāktu kaut ko aizliegt un ierobežot.
Valstij būtu jābūt ieinteresētai, ka tīklā nonāk pēc iespējas vairāk elektroenerģijas. Tas taču ir lieliski, ka cilvēki iegulda savu naudu paneļos un saražoto atdod tīklā. Par to ir jāpriecājas, nevis jāsoda cilvēki,” uzskata Andris Piebalgs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
