Ilgais ceļš pie sevis. Sanita Grīna vērtē filmu “Meklējot Mr. Kauliņu” 0
Pacietīgi atsedzot neviennozīmīgas personības un sarežģītas pieredzes šķautnes, Kaspara Rogas debija dokumentālā kino režijā – filma “Meklējot Mr. Kauliņu” (producenti Undīne Buka, Sandijs Semjonovs, studijas “SKUBA Films” un “ZORGE Cinema”) – liek mums iemīlēt un sākt izprast galveno varoni, pret kuru sākumā pamatoti esam noskaņoti skeptiski.
Par riskantajiem un morāli šaubīgajiem dimantu ieguves ceļiem Āfrikā pēdējos gadu desmitos vēstījis gan Holivudas trilleris “Asiņainais dimants” (Blood Diamond, 2006) ar Leonardo di Kaprio kontrabandista lomā, gan pārgalvīgā dāņa Madsa Brūgera provokatīvā dokumentālā filma “Vēstnieks” (The Ambassador, 2011).
Par to, ka arī latviešu dvēselēs mīt piedzīvojumu gars un kāre pēc spožajiem akmentiņiem, nav jāšaubās – 20. gs. pirmās puses latviešu dēkainis Aleksandrs Laime savulaik pat saukts par “dimantu karali”. Viņš gan dārgakmeņus meklēja citā kontinentā, un drošu apstiprinājumu tam, vai viņa meklējumiem bijuši panākumi, nav.
Kaspara Rogas filmas varonis Guntars Kļaviņš jeb Mr. Kauliņš dimantus atrod.
Taču, kā to rāda jau filmas nosaukums, lai arī dimantu biznesa aizkulisēm veltīta liela sižeta daļa, “Meklējot Mr. Kauliņu” patiesībā lūko atminēt tās režisoram personīgi tuvu mīklu – kas tad īsti ir viņa labākais draugs – sapņotājs vai krāpnieks, melis vai tikai avantūrists, kam neveicas?
Šis aspekts mudina iezīmēt filmai vēl vienu atsauces punktu Latvijas nesenajā kino ainavā – Ievas Ozoliņas 2015. gada dokumentālo filmu “Mans tēvs baņķieris”. Abām filmām kopīga arī eksotiska lokācija (Ozoliņas filmā – Malaizija, Rogas – Sjerraleone) un fakts, ka tās šķetina Latvijā 90. gados uzliesmojušā mežonīgā kapitālisma un banku kraha sekas. Taču par visu pēc kārtas.
Varoņa dekonstrukcija
Jau filmas pirmajās ainās tiek prasmīgi uzburts tēls, kas filmas gaitā tiek dekonstruēts un izvērsts, rādot, ka dzīves patiesība un mūsu rīcības iemesli reti kad ir vienkārši.
Aerokadros redzam Frītaunu – Sjerraleones galvaspilsētu, bet pēc tam kameras acs pievēršas Kļaviņam, kurš vingro savas mājas pagalmā, piesakot viņu kā (ne tikai fiziski) spēcīgu, disciplinētu personāžu; Kaspara Rogas balss aizkadrā paskaidro, ka savulaik no baņķiera Kļaviņa daudzi baidījušies, tomēr daudzus arī vilinājusi viņa harisma, un dažos teikumos ieskicē abu draudzības pagātni, “rokenrola” deviņdesmitos.
Apstākļu sakritības vai veiksmīgas plānošanas ietekmē Roga ar Kļaviņu filmā pirmo reizi satiekas tropu lietusgāzes un negaisa laikā – zibens izgaismotā tumsā, kas spilgtina Mr. Kauliņa enigmātisko tēlu, piešķirot teju vai mistisku “Tumsas sirds” Kurca auru.
Pēc neilga laika, kas pavadīts Frītaunā, iepazīstot Kļaviņa ikdienu, draudzeni Zani un draugu Hari, uzzinot par viņa agrākajām dēkām dimantu tirdzniecībā, iepazīstot ikdienas darba gaitas – elektrības ģeneratoru apkalpošanu (par kuru pats vaļsirdīgi saka – “es neko daudz no šitā visa nesaprotu”, atklājot savu trikstera šķautni – talantu riskēt un pielāgoties apstākļiem),
filma uzņem apgriezienus, kad Roga pievienojas Kļaviņam ceļojumā uz viņam piederošo dimantu ieguves lauku Sevas upes krastos,
apvidū, kas pazīstams kā “white man’s grave” – “balto cilvēku kaps”.
Sala pasaules malā
Prasmīgi izmantota ceļa filmas struktūra – jo tālāk dodamies, jo dziļāk iekšā varonī nonākam, pakāpeniski atsedzot viņa pagātnes slāņus. Aizkadra vēstījums, kas pavada skatītāju visu filmas laiku, ir tiešs un lakonisks, nesentimentāls, filmas emocionālā kāpinājuma mirkļos nenovērš uzmanību no kadrā redzamā.
Veiksmīgs ir filmas operatora Jāņa Andrējeva darbs – kamera kavējas pie dīvānā atslīgušā, iereibušā Kļaviņa sejas kluba zilo un sarkano prožektoru zibšņos, kad uzzinām par iespaidu, ko jaunībā uz viņu atstājuši juku laiki pēc Padomju Savienības sabrukuma; nervozi staigā šurp un turp līdz ar Rogu, kad draugi tiek negaidīti aizkavēti kontrolpunktā; rāda mums tieši Rogas seju un reakciju, kad kopā ar viņu atklājam Kļaviņa dzīves spēcīgāko likteņa triecienu.
(Interesanti, ka šī ir otrā Andrējeva uzņemtā un neilgā laikā pirmizrādītā filma, kas izmanto ceļa filmas žanra paņēmienus – pirmā bija Alises Zariņas spēlfilma “Blakus”.)
Filmas montāžas režisore ir pieredzējusī Audinga Kučinskaite, kas bija arī viena no dokumentālās filmas “Prāta vētra: starp krastiem” (2015) režisorēm.
Taču arī Kasparu Rogu pašu par absolūtu iesācēju kino jomā dēvēt nevar – viņš režisējis virkni mūzikas videoklipu un “Prāta vētras” koncertfilmu, kā arī ir scenārija autors animācijas filmai “Dziedošais Hugo un viņa neticamie piedzīvojumi” (2017, rež. Reinis Kalnaellis).
Māka saglabāt ciešu fokusu uz galveno varoni un režisora attiecībām ar viņu ir filmas “Meklējot Mr. Kauliņu” veiksme, jo tematiski paver plašu diskutablu tēmu loku – postpadomju trauma, vīriešu emocionālā nepratība, arvien problemātiskās Rietumpasaules attiecības ar Āfriku u. c. –, kurās viegli apmaldīties.
Turoties pie vienkārša, personiska un skaidra stāsta, skatītājam dota iespēja ieraudzīt vienas dzīves pieskares punktus šiem sarežģītajiem globālajiem tematiem.
Filmas ritms kļūst nedaudz smagnējs, tuvojoties tās beigām, kad cita aiz citas seko ainas, kuras šķiet stāstu pabeidzam, taču galu galā katra atklāj arvien jaunu šķautni Kļaviņa personībā, un, ja sākotnēji esam mēģinājuši būt piesardzīgi, varbūt neesam ļāvušies tikt viņa trikstera personības apburti, tad šajā brīdī Kļaviņa harisma atplaukst pilnībā.
Filmas izskaņā kopā ar Kļaviņu un Rogu sasniedzam pasaules malu – salu, uz kuras Mr. Kauliņš ir sanesis akmeņu kaudzi (gluži vai kā latviešu tautas dziesmā liekot bēdu zem akmeņa), un šajā brīdī ir jau vienalga, vai tā ir patiesa atklāšanās vai kārtējais varoņa triks, – mēs esam notverti emocionālajās lamatās, un mums pret to it nemaz nav iebildumu.
Dokumentālā filma “Meklējot Mr. Kauliņu”
Režisors: Kaspars Roga, operators Jānis Andrējevs, montāžas režisore Audinga Kučinskaite, producenti Undīne Buka un Sandijs Semjonovs, studija ”SKUBA films” un ”ZORGE Cinema”. Filma skatāma Rīgā un kinoteātros visā Latvijā.
