“Ilgais ceļš kāpās”. Padomju māksla pirms rādīšanas TV prasa komentārus 76
Smeldzīga Raimonda Paula melodija, aizkustinošs Martas Ozolas, Artūra Bangas un Riharda Losberga mīlas trijstūris – un jau atkal skatītājiem līst asaras, kā lija pirms trīsdesmit pieciem gadiem sievietēm visā savienībā, skatoties filmu “Ilgais ceļš kāpās”. Kinolenti, kas Rīgas kinostudijā uzņemta 1981. gadā – Brežņeva ēras kulminācijas gados. Trešdienas vakarā Latvijas Televīzija rādīja 3. sēriju. Vēl četras trešdienas savu iemīļoto varoņu gaitām varēs sekot Latvijas sabiedriskās televīzijas skatītāji, no kuriem liela daļa neizprot to cilvēku nostāju, kuri sašutuši par filmas rādīšanu.
Ekrānā rāmi sniegotas ainavas, mierīga mūzika. Sākas filmas 6. sērija. “Uzmanīgi, kāpnes ir stāvas. Galā esam. Labdien, saimnieki. Nu tad pieņemiet. Paši iepazīsities. Man vēl jāpagūst pārējie izvietot. Kas attiecas uz darbu un pārtikas devām, rīt nokārtosim. Tur varat apmesties, tā būs jūsu istaba,” tā latvieti Martu un viņas dēlu Edgaru sagaida Sibīrijas sādžā. “Mums jāpieņem neaicināti viesi – astoņas ģimenes vajadzēs izvietot. Tie mazliet sasmērējušies pie vāciešiem, ne jau nu sevišķi… Vārdu sakot atsūtīja, lai paelpo mūsu gaisu, kaut kas līdzīgs pāraudzināšanai. Kolhoza vārdā, saproti, tev māja tāda liela, varbūt pieņemsiet kādu,” iepriekš filmā sprieda Sibīrijas sādžas vecākais.
Izsūtīšanas kā ciemošanās, nacionālie partizāni kā bandīti – šo un citu ainu dēļ filmas rādīšana LTV dažam raisa sašutumu. Piemēram, “Latvijas Avīzes” lasītājs, politiski represētais Ilmārs Knaģis uzsver, ka filmā “Ilgais ceļš kāpās” ir Latvijas vēstures nepatiesa interpretācija, apmeloti aizsargi, leģionāri, partizāni (publikācija “Filma, kas pilna ar meliem” “LA” 8. jūlija numurā). Viņaprāt, tagad, kad Latvija jau 25 gadus atkal ir neatkarīga valsts, sabiedriskā televīzija šādu filmu nevar rādīt.
“LA” aptaujātie eksperti neuzskata, ka filma būtu aizliedzama, taču min – kā minimums būtu vajadzīgi titri, kas izskaidrotu filmas tapšanas laiku. Vai cits variants – komentārs pirms filmas. Vienlaikus speciālisti uzsver, ka tajos laikos, kad filma uzņemta, tā bijusi liela uzdrīkstēšanās – parādīt izsūtīšanas, kas līdz tam Padomju Latvijas filmās bija apiets temats.
Izsūtītos sagaidīja sals un bads
Diskusijas par “Ilgo ceļu kāpās” bijušas arī iepriekš. Projekta “Sibīrijas bērni” vadītāja un režisore Dzintra Geka teic, ka ir gatava šo jautājumu no jauna pārrunāt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes Sabiedriskajā konsultatīvajā padomē, kurā viņa darbojas. “Ir viens iemesls filmas rādīšanai – mūsu brīnišķīgie aktieri, bet dodiet pamatotus uzrakstus, lai būtu izpratne. Aizkustinošajam mīlas stāstam “Ilgais ceļš kāpās” kā minimums būtu vajadzīgi titri, kas izskaidrotu filmas vēsturisko nepareizību. Tie cilvēki, kam pāri 50 gadiem, jau zina vēsturi. Ko darīt jaunākiem? Cerēt uz “Melānijas hronikas” un filmas “Ausma” izrādīšanu.”
Jāpiebilst, ka novembrī gaidāma pirmizrāde režisora Viestura Kairiša spēlfilmai “Melānijas hronika”, kuras pamatā ir Melānijas Vanagas autobiogrāfija. Viņas ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju 1941. gadā. Starp citu, vienā no izsūtīto sieviešu lomām ir arī Lilita Ozoliņa, “Ilgā ceļa kāpās” Marta.
Dz. Geka, vairāku dokumentālu filmu autore par deportācijām, norāda, ka ne Ilmārs Knaģis, ne tie 1941. un 1949. gadā uz Sibīriju aizvestie tūkstošiem bērnu neko no filmā “Ilgais ceļš kāpās” redzētā nav piedzīvojuši. Sals, bads un nāve sagaidīja izsūtītos, ne jau pankūku šķīvji no sādžas iedzīvotājiem. “Sabiedriskā televīzija pilda sabiedrības izglītošanas un izklaidēšanas misiju. Vai tā atbild par skatītāju maldināšanu? Protams, ka ne,” viņa komentē.
Paļaujas uz gudru skatītāju
Šobrīd pirms filmas nekādu komentāru un īpašu titru nav. Kad Latvijas Televīzijai vaicāju, kāds ir filmu atlases kritērijs, saņēmu atbildi – kritērijs ir demonstrēt kvalitatīvas un pārdomas rosinošas filmas. LTV paļaujoties uz gudru skatītāju.
“Marta ir viena no izcilākajām Lilitas Ozoliņas lomām, filmas vēsturiskās atklātības pakāpe ir vienīgā iespējamā tās tapšanas laikā. Pirmo reizi tajā runāts par deportācijām uz Sibīriju. Bez visa tā – mūsu skatītāji ar prieku redz mūsu izcilo aktieru buķeti, bet vēstures interpretāciju gudrs skatītājs vērtē individuāli. Aicinām šo filmu skatīties kā skaistu mīlas stāstu vēstures griežos,” atbild Latvijas Televīzijas pārstāvis Klāvs Radziņš. Pēc viņa vārdiem, ar nepacietību tiek gaidīta jaunā filma “Melānijas hronika”, kas sniegs cerēto vēstures patiesību par izsūtīšanām. Arī Lailas Pakalniņas filma “Ausma” parāda padomjlaiku realitāti. “Līdz šim latviešu kinematogrāfisti šajā ziņā nav mūs lutinājuši, tāpēc esam rādījuši gan igauņu, gan vācu, gan čehu un lietuviešu filmas, kas sniedz vēsturisko patiesību, kas mums ilgi bijusi liegta,” Radziņš skaidro sabiedriskās televīzijas pozīciju.
Vajadzētu priekšvārdu
Kinozinātnieks un kritiķis Agris Redovičs uzskata, ka padomju laika māksla bieži prasa komentārus: “Protams, priekšvārds diezgan bieži būtu vajadzīgs. Kas piedzimuši pēcpadomju laikā, tiem vispār nekas nav skaidrs, kas tie pionieri un kas kolhozi. Šķiet, ka vienīgie apsvērumi, par ko baidās televīzija, ka par to būs jāmaksā.”
Viņš atceras, ka tikai “Ilgā ceļa kāpās” scenārista Oļega Rudņeva labās attiecības ar augsta līmeņa padomju funkcionāriem ļāvušas par filmā skartajiem vēsturiskajiem notikumiem vispār runāt. Ja to būtu darījis kāds cits, tas varētu neizdoties. “Filmu tēmas bija jāapstiprina Maskavā, īpaši šī, kas bija televīzijas produkcija. Bija jāuzklausa priekšnieku domas, vai padomju skatītājam tas ir pieņemami. Tā šādu režīmu normāla cenzūra. Turklāt toreiz cilvēkiem bija arī liela pašcenzūra. Ja gribēja taisīt filmu, zināja, ko var un ko nevar atļauties. Tāpēc latviešiem reta filma bija “plauktā” atšķirībā no Krievijas, kur 1986. gadā atklājās, ka daudzas filmas vienkārši nav rādītas. Režisors Aloizs Brenčs jau bija gudrs, viņš taisīja un domāja, vai tas izies cauri,” stāsta kinozinātnieks.
Režisoram Brenčam ticis pārmests Latvijas neatkarības atgūšanas sākuma gados, ka nepareizi parādītas tautas ciešanas. “Bet viņš teica – vai kāds vispār par to bija runājis? Neviens nebija pat pieminējis. No šāda viedokļa, tā bija zināma uzdrīkstēšanās, tie tomēr vēl bija dziļi padomju laiki. Ja kādam tagad ienāk prātā, ka filmu nevajadzētu rādīt, tas ir nekulturāls skatījums. Pirmkārt, ir izcili aktieri un, ja salīdzina ar tiem seriāliem, ko rāda televīzijās pašlaik, tā ir pilnīgi cita svara kategorija,” akcentē Redovičs.
Tas, ka pirms filmas nav nekādu komentāru par laiku, kad tā tapusi, viņaprāt, gan nav īsti godīgi, jo ir izaugusi jauna paaudze. “Brenčs uzņēmis arī pirmo filmu par mežabrāļiem “Kad lietus un vēji sitas logā”, kas arī ir izcils mākslas darbs. Viņš pieskārās mežabrāļiem ļoti kinematogrāfiskā līmenī, nevis izsmejot, bet parādot, ka cilvēks tomēr cieš no šīs situācijas. Šai filmai komentārus uztaisīja Pēteris Krilovs.
Jā, Brenča nopelns ir idealizētas izsūtīšanas parādīšana. Bet, ja mēs tā padomājam, starp tiem daudzajiem tūkstošiem, kas gāja bojā, strādāja raktuvēs un cieta, varbūt arī bija kāds līdzīgs gadījums, tāda situācija, kāda ir aprakstīta filmā. Par meliem tas kļūst, kad to parāda miljoniem televīzijā un tā sāk šķist īstā patiesība. Scenāristam ir vienmēr jāizturas pret vēsturi ar cieņu un interesi, bet nevajadzētu baidīties interpretēt un nevajadzētu aizliegt,” uzskata eksperts, piebilstot, “Ilgais ceļš kāpās” ir augsta līmeņa, spožs aktieru darbs. Ne jau velti cilvēki visā Latvijā toreiz gaidīja filmas seansus, pārdzīvoja, raudāja un priecājās.
Savam laikam pat drosmīga filma
Latvijas Nacionālā kinocentra vadītāja Dita Rietuma atgādina, ka padomju laikā tapušās filmas veido Latvijas kino zelta laikmetu. Lai arī cik paradoksāli un politnekorekti tas mūsdienās izklausītos, tieši padomju okupācijas laikā Latvijas filmu nozare patiešām bijusi industrija, centralizēti un plānveidīgi finansēta, ideoloģiski ļoti skrupulozi uzraudzīta. Tā intensīvi ražoja filmas, to skaitā filmas pēc Maskavas Centrālās televīzijas pasūtījuma, arī “Teātri” un “Mirāžu”. Šāds Maskavas Centrālās televīzijas pasūtījums bija arī “Ilgais ceļš kāpās”, kas PSRS ieguva fenomenālu popularitāti. Kā viss padomju kino tas maksā ideoloģiskas nodevas konkrētam politiskajam režīmam, interpretējot vēsturiskos faktus atbilstoši tā laika ideoloģijai.
Taču Rietuma vērtē, ka “Ilgais ceļš kāpās” ir kas vairāk nekā ideoloģiskais pasūtījums – tā savam laikam ir pat drosmīga filma, kurā ļoti plašai auditorijai izskanēja tēmas, kas tika uzskatītas par tabu. “Nedomāju, ka “Ilgo ceļu kāpās” nevajadzētu rādīt, tomēr korekti būtu pirms filmas ievietot kādu speciālista komentāru. Diemžēl Latvijas Televīzijas kanāli ļoti reti izmanto šādu formu – komentāri pirms filmas. Domāju, ka līdzīgu sašutumu varētu piedzīvot ne tikai konkrētais “LA” lasītāju vēstules autors, bet arī kāds jaunietis vai ārzemnieks, kas neko nezina ne par režisoru Aloizu Brenču, ne “Ilgo ceļu kāpās”.”
Filmu vērtē vēsturnieks Juris Ciganovs:
Pēc Maskavas pasūtījuma tapušais seriāls “Ilgais ceļš kāpās” nav tikai skaista melodrāma, šī filma ir tipisks sava laika (neaizmirsīsim, 1981. gadā bija Brežņeva ēras pati kulminācija) izstrādājums, kura mērķis bija noniecināt neatkarīgās Latvijas vēstures posmu un slavināt Padomju Savienību. Mīlas stāsts bija tam visam pakārtots.
Neiedziļināšos mākslinieciskajās niansēs, nav mans “dārziņš”. No vēstures parādīšanas viedokļa filmā ir ārkārtīgi daudz, negribētu teikt – melu, bet neprecizitāšu. Neieslīgšu sīkumu ķidāšanā, kaut to varētu darīt daudz un ilgi – gandrīz katrā epizodē ir kas pieminēšanas vērts. Bet galvenie, kā akadēmiskās aprindās teiktu, “problēmjautājumi” būtu šādi.
Sliktā “buržuāziskā dzīve”. Filmā parādītais neatkarīgās Latvijas laiks skatītājam jāsaprot kā sliktākais, kas mūsu tautai ir bijis: masveidīga iedzīvotāju ieslīgšana parādos, politiski nevēlamo personu piespiedu iesaukšana armijā, turīgo pilsoņu iesaistīšanās visādās ekstrēmistiskās provāciskās organizācijās (patiesībā filmā minētais “Pērkoņkrusts” tobrīd bija aizliegta organizācija un savā darbībā tā ieturēja izteikti pretvācisku un arī pretkrievisku pozīciju), aizsargu patvaļa (lauku apvidos aizsargos brīvprātīgi darbojās paši vietējie iedzīvotāji un kautiņa sarīkošana pie kroga formas tērpā ģērbtiem aizsargiem draudētu ar padzīšanu no organizācijas un tiesu) un vēl, un vēl… Rezultātā padomju varas atnākšana parādīta kā atpestīšana no visa šī “buržuāzijas diskrētā šarma”. Kaut gan bērnībā man tieši pirmās sērijas likās tās interesantākās – kaut kas pievilcīgs bija tajā “buržuāziskajā dzīvē”: Latvijas karogs, armijas formas tērpi, runas par savu valsti…
Uz Sibīriju kā ciemos. Jā, filmā pirmo reizi latviešu kinematogrāfa vēsturē tika parādītas izsūtīšanas. Taču ir jāpiekrīt Eduardam Berklavam, kurš savulaik teica, ka filmā brauciens uz Sibīriju parādīts kā iešana ciemos – ne tev čekistu ar kravas mašīnu pie mājas, ne lopu vagonu, ne lēģeru, ne dzeloņstiepļu, ne sardzes torņu… Krievu sādžā Martu ar dēliņu sagaida, ielaiž uz dzīvošanu mājā, pabaro, apģērbj, nu gluži kā kūrortā. Tikai vecais Mitjais drusku paburkšķ par fašistiem… Pēc tam viņš pats iesaka Martai uzrakstīt vēstuli “kur vajag” par nodarītajām pārestībām, un Martu no izsūtījuma atbrīvo. Nu, skaisti taču…
Aizsargi kā bandīti. Mājās palikušie un mežos sabēgušie aizsargi ar bijušo krodzinieku Āboltiņu priekšgalā, protams, ir “bandīši” un prasti veikalu izlaupītāji, kas, pateicoties vecā Ozola nemākulībai un viņa bijušā, visādi abižotā kalpa Pētera nodevībai (atvainojos, vērībai), pelnīti saņem sodu. Tiesa, mani vienmēr ir pārsteidzis, kā padomju cenzūra varēja atļaut parādīt, ka Ārija Geikina atveidotajam “bandītam” Āboltiņam ir kaut kādas cilvēciskuma paliekas – kāpjot laivā, lai mēģinātu aizbēgt uz ārzemēm, viņš noglāsta dzimto zemi un kabatā iebāž sauju liedaga smilšu…
Padomju zvejnieku ceļš uz Zviedriju. Filmā parādīts, ka neilgi pēc kara beigām parasti Padomju Latvijas zvejnieki negadījumā nonāk Zviedrijā, pēc tam atgriežas atpakaļ. Patiesībā “normāli” būtu, ja viņus visus bez liekām runām aizsūtītu labākajā gadījumā uz Sibīriju, sliktākajā – nošautu tepat Centrālcietumā… Bet zvejnieki dzīvo, precas, pat tiek paaugstināti amatos.
Vācietis padomju Irkutskā. Pa padomju Sibīrijas pilsētu, ja nemaldos, Irkutsku, pavisam viens un VDK nepieskatīts staigā Vācijas Federatīvās Republikas pilsonis Rihards Losbergs, ieiet parastā padomju “hruščovkā” un tā vienkārši piezvana pie durvīm, aiz kurām dzīvo Marta ar savu pieaugušo dēlu. Pat nav jābūt vēsturniekam, bet vienkārši padomju sistēmā dzīvojušam, lai saprastu, ka tas nebija iespējams…
Viss šeit pateiktais ir tikai mans personīgais viedoklis. Lai jau šī filma daudziem paliek kā skaists mīlasstāsts, katram pašam ir tiesības izlemt…
https://www.youtube.com/watch?v=QCHdXM5rtZg
