– Daudzi latvieši ārzemēs stāsta par neizmaksātām mājām, par bērniem un mazbērniem, kas iedzīvojušies svešumā. Bet jūs tomēr pārcēlāties uz Latviju? 0
– 1995. gadā izstāžu zālē “Arsenāls” Rīgā man sarīkoja pirmo personālizstādi Latvijā, sadraudzējos ar Tatjanu Sutu, kuru jau biju iepazinusi Amerikā, šeit uzradās vēl citi draugi, mani darbi likās interesanti arī citās Latvijas pilsētās…
– Apjomīga izstāde nesen bija arī, piemēram, Amerikā dzīvojošai latviešu gleznotājai Vijai Celmiņai, taču nav dzirdēts, ka viņa grasītos pārcelties uz Latviju.
– Nu ja, īstais iemesls jau cits… Atbrauc deviņdesmitajos mans Latvijas brālēns ciemos uz Ameriku, stāvā sajūsmā saka: o, Amerika ir sapņu zeme! Mums, tur Amerikā dzīvojošajiem, sapņu zeme vienmēr bijusi Latvija. Atgriezties dzimtenē bija manu vecāku mūža sapnis, kas tā arī nepiepildījās. Viņi nomira Amerikā. Savas dzīves pēdējā laikā mans tēvs, dziļi sāpināts, kļuva nerunīgs. Pirms aiziešanas arvien biežāk atcerējās Rūju un vēžošanu. Taču man vajadzēja ekstralielu ienākumu, lai brauktu uz Latviju. Tāda nauda nenāca un nenāca. Bet es gleznoju, tapa cikli “Kritušie” un “Senču ezeri”, kur manas domas par Latviju. Paralēli veidoju arī tekstilkolāžas, jo man vienmēr patikuši audumi. 2000. gadā kāda ķīniešu izcelsmes galeriste uzaicināja Sanfrancisko veidot izstādi. Tur viena miljonāre par lielu naudu nopirka manu dārgāko kolāžu! Pārdeva arī vēl dažas citas. Varēju pārcelties uz dzimteni. Mani dēli jau lieli, viens dzīvo Kolorādo, otrs – Jaunmeksikā. Domāju, varēsim tikties tikpat labi, man dzīvojot Latvijā, kā pie Ņujorkas… Taču nekad neiedomājos, ka Latvijā aizvadīšu jau četrpadsmit gadus. Esmu mainījusi diezgan daudz dzīvesvietu, arī māksla man mainās vairāk nekā citiem, jo nāk jauni piedzīvojumi un pārdzīvojumi, bet nekad, nekad, nekad visā savā mūžā neesmu dzīvojusi tik ilgi vienā vietā. Tik ilgi, ka jau sāk apnikt (iesmejas). Patiesībā dzīvošana šeit, arvien vairāk iepazīstot Latviju, ir kā ilgs, ilgs ceļojums pa šo zemi …
– Ko tas sniedzis?
– Gan prieku, gan zināmu vilšanos. Latvieši nestāv pietiekami stingri. Kad te atbraucu 2001. gadā, daudz mazāk ielās dzirdēju krievu valodu. Man nepatīk latviešu iztapīgums televīzijā, kur katrs krievs, jauns vai vecs, dzīvojis te ilgi vai nesen atbraucis, tiek iztapīgi tulkots. Nepatīk, ka, tuvējā “Maximā” iepērkoties, vairāk dzirdu krievu valodu. Deviņdesmitajos pēc neatkarības atjaunošanas iedomājos, ka valsts veidosies kā tāda ideālā Latvija. Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas atbraucu uz Dziesmu svētkiem, mana paziņa fotogrāfe Māra Brašmane sūkstās par politiķiem, es, vēl īsti nezinot visus apstākļus, viņus aizstāvot, saku – Amerikā arī politiķi ir visādi. Un tikai vēlāk dzirdu un redzu, kādi te tipi bijuši pie teikšanas. Visās valstīs “čekas maisiem” līdzīgi arhīvi ir atklāti, bet latvieši laikam jūtas tik nospiesti, ka netiek ar šo lietu galā.
Apdāvināta tauta, apbrīnojama mūzikā, fantastiski redzēt Dziesmu svētkus, kā cilvēki tam visam līdzdzīvo… Aizkustinoši. Bet politiski latvieši, vismaz man tā šķiet, vēl nav pietiekami attīstīti vai attīstījušies. Es nekad nevarētu ticēt, ka vienā zemē, kurā okupanti iznīcinājuši vai trešdaļu cilvēku, kā tas noticis Latvijā, šo okupantu pēctečiem uzturētu skolas. Nesaku, ka viņiem nevarētu būt privātskolas vai par mecenātu līdzekļiem, bet valsts uzturētas – nekad!
Tagad runā par bēgļiem. Ja Latvijā nebūtu tik liels procents cittautiešu, kas te grib uzturēt citu garu un valodu, varētu dot pajumti arī bēgļiem, bet šajā situācijā par to jāšaubās. Kaut gan es, protams, negribu būt šajā lietā tā spriedēja. Diemžēl arī mākslā ir daudz nedrošības.
