– Kas pamudināja gleznot? 0
– Kopš sevi atceros, vienmēr esmu gleznojusi. To darīju arī bēgļu nometnē Vācijā. Man bija divpadsmit trīspadsmit gadi, kad sāka interesēt filmas. Kino likās visbrīnišķīgākā lieta. Kopēju filmzvaigznes, tā manā mākslā, ja tā var teikt, ienāca “fotoreālisms,” pie kura gan ilgi neturējos (pasmaida). Kad nonācām Detroitā, mani vecāki strādāja fabrikā. Kā mākslā apdāvinātu bērnu no vidusskolas mani sūtīja uz sestdienas gleznošanas klasēm Detroitas mākslas muzejā, kur redzēju pirmo El Greko, citu izcilu mākslinieku darbus. Pēc vidusskolas gribēju braukt mācīties uz Ņujorku. Naudu studijām pelnīju, dekorējot cimdus ar mazām puķītēm. Nākamajā gadā dabūju stipendiju balvu par gleznu “Ukraiņu puika”, tādu pavisam reālistisku darbu…
– Kas jums patīk no Latvijas māksliniekiem?
– Kuru darbi ir oriģināli, neatgādina citus kā, piemēram, Ilmārs Blumbergs, Edīte Paula Vīgnere, Ivars Poikāns… No jaunākajiem – Miķelis Fišers. Turpretim nepatīk, ka par laikmetīgu mākslu sauc stilus un paņēmienus, kas jau sen parādījušies Amerikā un citur.
– Jūs vairākus gadus līdz 2001. gadam bijāt pasniedzēja mākslas skolā Ņūdžersijā. Kas lika atteikties no šīs nodarbes un pārcelties uz Latviju?
– Kļūdaini būtu mani saukt par pasniedzēju, jo mācīju tikai vienu reizi nedēļā. Mācīšana izsūc, paņem laiku, enerģiju. Tāpēc, kā savulaik teica mākslinieks Sigurds Vīdzirkste, labāk staigāju ar nabaga kuli nekā iztikas pelnīšanas dēļ atsakos no radoša darba. Taču, lai savā dzīvē tikai gleznotu, ir jāriskē… Bet riskējuši jau ir visi slavenie – van Gogs, Gogēns…
