– Ko jūsu izpratnē nozīmē sievietes spēks un brīvība? 0
– Allaž esmu jutusies brīva gan dzīvē, gan no visu mākslas virzienu ietekmēm. Arī pēc abstraktā ekspresionisma, kad modē nāca Endrjū Vorhols, turpināju attīstīt personisko stilu un tēmas. Bet spēks slēpjas cilvēkā pašā, spējā iet uz mērķi, stāvēt stingri un darīt to, kam esi radīts. No visa dzīvē man vislabāk patīk darīt savu darbu – gleznot. Gleznās parādās daudz no mana mūža un izjūtām. Uz audekliem manas vīzijas, atmiņas, emocijas.
… Kad viena audzināju divus dēlus un naudas trūkuma dēļ nevarēju gleznot, kas bija ļoti sāpīgi, pēc tam manas izjūtas atklājās melnbaltā gleznā “Sieviete un govs”, kas turpināja iesākto ciklu par to, kā atdzimst sieviete, kā cilvēks – savai sūtībai. Māksliniekam patiesībā jābūt tādam, kas dzīvot bez gleznošanas nemaz nevar.
– Jūsu gleznas ir tik krāsu pilnasinīgas, ka gribas vaicāt, vai tādēļ, ka spilgtiem notikumiem pilna bijusi arī jūsu dzīve?
– Mana dzīve nav bijusi tik spilgta, cik sarežģīta. Taču, jā, jau kopš mazotnes esmu mīlējusi krāsas.
Tēvatēva mājas Rūjienā sauca par čigānu Lungām. Teica – dulli kā no Lungām. Ir pļaujas laiks, lungieši uzvelk koka gultas ābelēs un lasa grāmatas. Vectēvs bija traks uz zirgiem. Mijies tik ilgi, kamēr tumsā pārnācis mājās ar vecu kleperi. Bet ziemā jūdzis bērnu kamanās – ģimenē bijis divpadsmit bērnu –, lai zirgam vieglāk.
Mātesmātei, emancipētai Zemgales saimniecei, bija seši bērni, kad viņa nopirka Numurmuižu, kas atradās tagadējā Ziepniekkalnā. Kara laika vasarās mēs ar māsu dzīvojāmies tur kopā ar mammas brāļa bērniem. Mans tēvs Rūdolfs Jēkabsons piedalījās Brīvības cīņās, uzdienējās par virsnieku, bija nosūtīts uz Varšavas kara akadēmiju. Mamma Irma Jēkabsone studēja agronomiju, audzēja gladiolas. Tango dāma baltām kurpēm – puikas skolā sauca. Viņa dziedāja “Madame Butterfly”, valkāja karakula kažoku un oranžu tango kleitu ar pērlītēm izšūtu apakšmalu. Mūsu ģimene dzīvoja Mežaparkā. Atceros slaidās, zaļās priedes un sēnes…
1940. gadā, ienākot krieviem, sāka pazust virsnieki. Tēvs, kā nelabu jauzdams, ar visu ģimeni pārcēlās uz Bauskas ielu. Jau nākamajā dienā īpašniecei Mežaparka mājā prasīts: kur pulkvežleitnants Jēkabsons? Pēc tam Litene. Pateicoties Dievam un laimīgai apstākļu sakritībai, tētim izdevās izglābties. 1944. gada oktobrī mēs tikām uz kuģa, kas devās uz Dancigu. Bērniem deva miegazāles, lai viņu raudas nepiesaistītu krievu un vāciešu uzmanību. Manam mazajam brālītim divpadsmit mēneši…
