Ilarions Girss triumvirāta fasādē 0
18. februāra referendums atklāja jaunus prokrieviskus aktīvistus. Diemžēl ar visām uzskatu īpatnībām. Pirmoreiz par krievu valodas aizstāvēšanas aktīvistu Ilarionu Girsu uzzināju, kad devos uz kādu krievu valodas ieviešanas referendumam veltītu diskusiju, kurā viņš no zāles dedzīgi runāja par to, kā krievi Latvijā tiekot apspiesti un kā notiks cīņa par kādām viņu tiesībām.
Bārda, velveta žakete un vēl tauriņš. To visu izdaiļojošā dedzīgā runas maniere radīja iespaidu par viņu kā ceļotāju laikā no 19. gadsimta. Referendums iepriekš sabiedriski mazpazīstamajam aktīvistam devis iespēju krievvalodīgajos medijos iegūt “cilvēktiesību aizstāvja” titulu un iesaistīties politikā kā biedram partijā “Par dzimto valodu”, ko radījis nepilsoņu Vladimira Lindermana, Aleksandra Gapoņenko un Jevgeņija Osipova triumvirāts.
Slāviska tautastērpa kreklā
Jautāts par savu izcelsmi trīsdesmitgadnieks un viens no partijas “Par dzimto valodu” līderiem I. Girss stāsta, ka dzimis Rīgā un viņa senči Latvijā mājojuši jau 300 gadus. “Daļa no maniem senčiem bija vecticībnieki, daļa bija pareizticīgie, ir arī katoļi. Tur ir arī poļi, bet, ja papēta dziļāk, tad tie īstenībā bijuši zviedri, kas devušies caur Dāniju uz Poliju. Man raduraksti ir interesanti kultūras ziņā, taču tas nenosaka manu identitāti. Ja es, mani senči būtu ieradušies Latvijā pēc PSRS “ienākšanas”, mani uzskati būtu tādi paši,” skaidro I. Girss. Viņš mācījies Rīgas 15. un 44. vidusskolā.
Pēc tam studējis tiesību zinātnes Baltijas Krievu institūtā (tagad Baltijas Starptautiskā akadēmija), kur jau, iespējams, promaskaviski noskaņoto pasniedzēju iespaidā veidojās viņa uzskati. “Man vecāki varēja samaksāt tikai par pirmo semestri, bet vairāk nespēja palīdzēt. Vasaras un ziemas brīvdienās braucu uz Zviedriju strādāt fermās un pelnīju naudu studijām. To darīju, būdams viens no labākajiem studentiem kursā,” atceras Ilarions. Jautāju, kādēļ gan cilvēkam, kurš sevi sauc par spējīgu un labu studentu, būtu jāizvēlas studēt par maksu privātā augstskolā, nevis valsts augstskolā budžeta grupā. “Esmu priecīgs, ka augstāko izglītību varēju iegūt dzimtajā krievu valodā. Valodas zināšanas un mācības svešvalodā ir divas atšķirīgas lietas,” skaidro I. Girss. Pēc tam viņš devies studēt maģistrantūrā starptautiskās tiesības Sorosa fonda un Latvijas Universitātes finansētajā Rīgas Juridiskajā augstskolā, kur mācības notika angļu valodā. Kursā mācījušies aptuveni 60 jauniešu no Baltijas valstīm. Kursabiedri atceras, ka Ilarions diskusijās par dažādiem juridiskiem gadījumiem, kas skar cilvēktiesības, vienmēr mēģinājis uzsvērt Latvijas stāvokli ar nacionālajām minoritātēm. Viņa kursabiedrs, advokāts Artūrs Spīgulis atceras: “Jau tolaik viņš iezīmējās kā atšķirīga viedokļa paudējs. Viņš bija ļoti pievērsies krievu valodas tiesību jautājumam.” Taču epizode, kas palikusi studiju biedru atmiņā, notikusi juridiskās sacensībās ASV, kur augstskolas komandā līdzās A. Spīgulim Latvijas komandu pārstāvējis arī Ilarions. “Pēdējā vakarā komandām bija jāprezentē sava valsts. Bijām nolēmuši, ka visi vilksim Latvijas hokeja izlases kreklus. Arī lietuviešu studenti solidāri ietērpās kreklos, jo visi bijām Latvijas komandā. Bet I. Girss atnāca slāviska izskata nacionāla tautastērpa kreklā,” atceras A. Spīgulis. “Tas bija vairāk šoks un pārsteigums mums nekā apkārt esošajiem. Tā varbūt viņš vēlējās izcelties, ka pieder etniskai minoritātei.” Viņš arī atminas, ka ap 2004. gadu, kad viņi kopā mācījušies, I. Girss jau bijis atšķirīgs un strīdīgs.
Pilsoņa pase kā braukšanas biļete
Vēlāk I. Girss nodibina savu juridisko firmu “Nota Juridicum”, kura, viņa raksturojumā, nodarbojoties ar sarežģītām juridiskām lietām. Tajā viņš esot vienīgais jurists, bet pārējie darbinieki – palīgi. Kad tiekamies, lai aprunātos, mana stāsta varonis ārēji izskatās labi un apgalvo, ka nevar sūdzēties par dzīvi. Jautāju, kādēļ viņš nolēmis aktīvi pievērsties krievu valodas tiesību jautājumam. “Nauda dzīvē nav galvenais. Parakstu vākšanas brīdī sapratu, ka nevaru veidot veiksmīgu karjeru neveiksmīgā valstī. Nevaru dzīvot uz labklājības salas, kamēr apkārt daudziem cilvēkiem ir bažas, kā nopirkt pārtiku un samaksāt par dzīvokli. Visam saknes ir nacionālais jautājums. Kamēr nesaliedēsimies, airēsim katrs uz savu pusi,” skaidro sarunas biedrs. Savu iepriekšējo attieksmi pret etniskajiem jautājumiem viņš min kā mērenu. “Man šķita, ka jauno paaudzi vecie stāsti neietekmēs. Parakstu vākšanas laikā pārliecinājos, ka būs sliktāk. Iepriekšējā paaudze atceras, kas bija tautu draudzība, bet jaunā gan ne,” piebilst I. Girss.
Par stāsta varoņa darbību referendumā I. Girsu krievvalodīgā mediju vide titulējusi par “tiesību aizstāvi”. Interneta meklētājos ļoti maz atradu viņa vārdu latviešu valodā, bet krievu valodā gan. Viens no skandalozākajiem izteikumiem bija, ka
viņš sadedzināšot savu Latvijas pilsoņa pasi, ja Saeima nepieņems grozījumus Pilsonības likumā un neatcels nepilsonību Latvijā. “Es to izdarītu solidaritātes pēc. Kamēr lielu manas kopienas daļu diskriminē, man šīs pases morālā vērtība ir kā braukšanas biļetei. Ja iznīcināšu, sodu samaksāšu,” saka I. Girss.
Par pases dedzināšanas iniciatīvu viņš atsaucas uz Mahatmu Gandiju, kurš aicinājis dedzināt “diskriminācijas dokumentus”. I. Girsam Indija ir valsts, uz kuru viņš bieži devies ceļojumos, bet fiziskā formā viņš sevi uztur, nodarbojoties ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina iemīļoto sporta veidu džudo, taču nekad nav bijis profesionāls sportists.
Jāpiebilst, ka I. Girsa profils bija samērā grūti atrodams sociālajā tīklā “Facebook”, kur viņš kā savu portretu ievietojis 19. gadsimta stilā zīmētu grafiku, bet publiski pieejamajās fotogrāfijās I. Girss lielākoties izvietojis starptautiski zināmus cilvēktiesību aizstāvjus ar viņu citātiem. Šajā plejādē ir slavenais nevardarbīgās pretošanās idejas autors, indietis Mahatma Gandijs, viņam pretējais Britānijas premjers Vinstons Čērčils, Abrahams Linkolns un Martins Luters Kings. Uz šiem politiskās un sabiedriskās dzīves dižgariem sarunas laikā I. Girss atsaucas vairākkārt, pamatojot savu viedokli.
“Deportācijas nebija genocīds”
Girss uzskata, ka latvieši un krievi var vienoties uz nākotnes pamata, bet ne par pagātnes notikumiem, un piesauc Vinstona Čērčila citātu: “Ja mēs atveram ķildas starp pagātni un tagadni, mēs sapratīsim, ka esam zaudējuši nākotni.” 1940. gada okupācija īstenībā esot bijusi inkorporācija PSRS sastāvā. Kāda? “Vērtēju to kā drīzāk labvēlīgu, jo tā atbilda lielai daļai iedzīvotāju interešu,” skaidro I. Girss. “Atbalstītāji bija strādājošo šķira, kas bija absolūts vairākums un bija par labāku dzīves līmeni nekā iepriekšējā režīma laikā. Pilsoņu kara jau nebija.” Viņš neliekas zinām, ka jau 1939. gadā Latvijā iekārtoja padomju karabāzes un 1940. gada 17. jūnijā Latvijā pēc ultimāta un faktiskas okupācijas ceļā ienāca papildu padomju karaspēka kontingents.
Kad atgādinu viņam, ka Rietumu vēsturnieki jau sen pierādījuši, ka Baltijas valstis 1940. gadā okupēja PSRS, I. Girss sāk aizstāvēties: “Kādreiz arī bija cilvēki, kas autoritatīvi pierādīja, ka Zeme ir plakana, taču pēc tam izrādījās, ka tā ir apaļa.” Pēc pievienošanas PSRS uz Latviju kā uz Padomju Savienības Eiropas daļu pārcēlās daudzi cilvēki no pārējās PSRS, tādējādi būtiski izmainot Latvijas etnisko sastāvu. “Tā bija kopīga valsts, Latvijā bija koncentrētas lielās ražotnes. Toreiz pietrūka speciālistu, tādēļ cilvēki uz šejieni brauca. Cilvēki migrēja vienas kopīgas lielas valsts iekšienē. Manam patēvam, kad viņš iebrauca šeit 70. gadu beigās, nebija domas, ka būtu nokļuvis citā valstī. Tā bija padomju republika, taču ar atšķirīgu kultūru,” stāsta I. Girss. Tā viņš šo lietu saprot, viņa “Facebook” profilā atrodami padomisma slavinājumi – tur ir uz svariem nolikta mūsdienu Latvija un LPSR, kurā, pēc Girsa domām, dzīve bijusi labāka.
Apspriežam arī 1941. gada un 1949. gada deportācijas, kuras, I. Girsa morālajā vērtējumā, bijušas nožēlojamas un nepamatotas, taču juridiski viņš tās nevar saukt par genocīdu.
“Deportēja buržuāzijas klases pārstāvjus, kas bija ideoloģiskie ienaidnieki toreiz valdošajam režīmam. Ne jau krievi izsūtīja vien, bet arī latvieši. Uz vēsturi jāskatās no laika paražām,” teica I. Girss. Viņš uzskata, ka tikpat labi viņš latviešiem varētu piestādīt rēķinu par latviešu sarkano strēlnieku noziegumu pret cara ģimeni.
Kā zināms gan, visi četri šāvēji, kas izrēķinājās ar Romanoviem, nebija no latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Viņu iespējamā dalība iznīcināšanā ir izdomājums un veci meli.
Tiksimies uz “Gertrudinskaja”
Tagad I. Girss iecerējis kandidēt no nepilsoņu Lindermana, Gapoņenko un Osipova vadītās partijas “Par dzimto valodu” saraksta pašvaldību vēlēšanās kādā no Latgales pašvaldībām. “Ja mums būtu absolūta vara, Latvija kļūtu par internacionālu valsti, kurā valsts tiktu atzīta kā tautību kopums un nebūtu diskriminācijas,” sola Ilarions. Tālāk viņš uzskaita vairākas lietas, ko partija vēlas panākt: nepilsonības atcelšanu, vidējo izglītību krievu valodā, atceļot 2004. gada reformu, krievu valodas plūsmu ieviešanu valsts augstskolās, krievu valodai reģionālās valodas statusu Latgalē un oficiālās valodas statusu Rīgā, Liepājā un Ventspilī. I. Girss skaidro, ka tad dokumentiem attiecīgajās teritorijās jābūt divās valodās, arī ielu uzraksti būtu abās valodās. “Ielu zīmes netiktu tieši atreferētas. Ģertrūdes iela būtu – “Gertrudinskaja”, bet Brīvības iela – “Buļvar svobodi”,” teic I. Girss. Latvijas nākotni viņš redz kā finanšu centru un nodokļu paradīzi – šeit varētu glabāt kapitālu gan no Rietumiem, gan Austrumiem. Īpaši krievu valodas aktīvists kvēli aizstāv ideju, ka latviešiem jāvienojas ar krieviem par “tālāko” nākotni. Tomēr I. Girsa piedāvātā nākotne nav sevišķi jauna ideja un nāk no viņa ciešāko sabiedroto pozīcijām. “Mēs, krievi, apzināmies, ka latviešu valoda ir apdraudēta, tādēļ krievu kopiena piekristu, ja latviešu valodai būtu noteiktas privilēģijas kultūras jomā. Cienu latviešus un valodu, un tā ir lieta, kas mums jāpadara par kopīgu vērtību,” apgalvo I. Girss. Lindermaniešu triumvirātam tātad piebiedrojies jauns kareivis – inteliģents un ļoti dedzīgs savos uzskatos. I. Girss iederas pieklājīgā fasādē, jo politisko uzskatu ziņā viņš no sabiedrotajiem būtiski neatšķiras. Visas iepriekš minētās viņa vīzijas ir ļoti līdzīgas A. Gapoņenko, V. Lindermana un J. Osipova paustajām.
