“Ikviens latviešu panākums pasaulē ir vērtīgs arī mums pārējiem.” Saruna ar Aigaru Graubu 0
Latvijas popkultūras laukā Aigars Grauba ir ļoti spilgta personība, jo guvis panākumus gan kā grupas “Jumprava” mūziķis, gan kā kinofilmu režisors un producents. “Jumprava” ir laidusi klajā jaunu albumu, bet 28. novembrī aicina fanus uz vērienīgu koncertu “Arēnā Rīga”.
Nesen iznākušā albuma nosaukums ir “Bezmiegs”, tādēļ pa jokam vaicāju, vai “Jumpravas” mūziķi tiešām jau cīnās ar vecuma bezmiegu. Grauba, kurš pēc pāris mēnešiem svinēs 55 gadu jubileju, gan stāsta, ka nemaz nejūtas vecs un šobrīd, kā vienmēr, ir aizņemts ar dažādiem darbiem. “Jumprava” šogad svin 35 gadu jubileju, un koncertam “Arēnā Rīga” dots nosaukums “XO”, salīdzinot to ar apzīmējumu, kas tiek piešķirts īpaši vecam un labam konjakam.
Pat ja Grauba savā mūziķa karjerā būtu sarakstījis vienu vienīgu dziesmu “Ziemeļmeita”, viņa veikums neapšaubāmi būtu ierakstīts Latvijas mūzikas zelta fondā. Par laimi, “Jumpravai” ir daudz vairāk labu dziesmu, tādēļ mūziķiem pat ir grūti tās visas satilpināt vienā koncertā. Ne velti “Jumprava” šogad kļuva par pirmo latviešu grupu, kurai veltīta teātra izrāde: Nacionālajā teātrī iestudētā “Zem diviem karogiem”.
Graubam tuvāks ir kino lauciņš, un kopā ar Andreju Ēķi viņš veidojis virkni filmu par Latvijas vēstures notikumiem: “Baiga vasara”, “Rīgas sargi”, “Sapņu komanda 1935” un “Nameja gredzens”. Var strīdēties par šo filmu māksliniecisko kvalitāti un atbilstību vēstures faktiem, taču Grauba ar kolēģiem ir pelnījis uzslavu par to, ka vispār uzņēmies attēlot mūsu vēsturi kino valodā: ja latvieši netaisīs filmas par savu vēsturi, to nedarīs neviens cits.
Bet viņa darbu kritiķiem Grauba atbild īsi un skaidri: “Ja zini, kā izdarīt labāk, tad ej un dari!”.
Ar ko “Jumpravas” fanus iepriecinās jaunais albums?
Albumā ir iekļautas gan jaunas dziesmas, gan divi vecāki gabali jaunā versijā, kam atradām jaunu skanējumu. Piemēram, dziesmu “Lietus” jaunā aranžējumā jau esam spēlējuši koncertos, un publika to uzņēma ar lielu atsaucību. “Jumpravas” fani mums rakstīja un vaicāja, vai mēs iekļausim albumā arī šīs dziesmas, kas ir jaunā aranžējumā un iepatikušās klausītājiem. Koncertā dziesma vienreiz izskan, un tas ir arī viss, bet albuma formātā cilvēkam ir iespēja noklausīties iecienīto dziesmu jebkurā brīdī, kad ir attiecīgs noskaņojums.
Vai koncertā “Arēnā Rīga” spēlēsiet galvenokārt “Jumpravas” slavenākos hitus, vai arī būs vairāk dziesmu no jaunā albuma?
Būs gan mūsu labākie hiti, gan dziesmas no jaunā albuma. Mums ir paveicies, ka “Jumpravai” ir diezgan daudz populāru dziesmu, tādēļ pirms koncerta mums lielākā problēma ir atlasīt pašas labākās un koncerta programmai piemērotākās. Sanāk veidot tādu kā “izlasi no izlases”.
Tā jau ir tāda patīkama problēma, jo ir diezgan daudz mūziķu, kam ir tikai viena populāra dziesma, un tad jādomā, kā aizpildīt pārējo koncerta laiku.
Protams, labāk ir izvēlēties no daudzām foršām dziesmām, bet tāpat mums katru reizi ir lielas cīņas un spriešana par koncerta repertuāru. Vienmēr ir žēl par katru dziesmu, kas paliek aiz borta. Par laimi, mēs esam koncertējoša grupa un vienmēr ir nākamais koncerts, kur to varēs nospēlēt.
Jaunais albums saucas “Insomnia”, kas latīņu valodā nozīmē “bezmiegs”. Vai tas nozīmē, ka jumpravieši jau cīnās ar vecuma bezmiegu?
Viens brīdis bija tāds, kad mēs patiešām viens pēc otra cīnījāmies ar bezmiegu. Grāvis (Aigars Grāvers. – Red.) stāstīja, ka nav gulējis pat septiņas dienas pēc kārtas. Mēs jau sākām domāt, vai tik bezmiegs nav lipīgs, jo arī citiem bija šī problēma. Bet nedomāju, ka bezmiegs ir saistīts ar vecumu, drīzāk tā ir radošā procesa sastāvdaļa.
Atceros, ka arī jaunībā, kad tapa kādi lielāki darbi, bezmiega naktis nebija retums.
Piemēram, dziesmu “Ziemeļmeita” es sarakstīju tādā kā pusmiegā. Patiesībā bezmiegs ir tāds interesants starpstāvoklis starp miegu un nomodu. Manuprāt, ja cilvēks vienkārši neguļ, sēž dīvānā un skatās televizoru, tas nav bezmiegs. Kad tevi piemeklē īsts bezmiegs, sajūta drīzāk ir kā liftā, kas iestrēdzis starp stāviem.
“Jumprava” šogad svin 35 gadu jubileju. Vai jūs gribētu gluži kā “The Rolling Stones” nosvinēt arī pusgadsimtu uz skatuves, vai tomēr labāk ir laikus sajust, ka pienācis īstais brīdis pielikt punktu?
Mēs par to neesam īpaši domājuši, jo darboties mūzikā un spēlēt koncertos ir mūsu dabiskais agregātstāvoklis. Esam gatavi spēlēt tik ilgi, kamēr mums būs, ko teikt, kamēr mūsu mūzika sagādās prieku gan pašiem, gan citiem.
Labi, ka esam neatkarīgi un nevienam nav jāprasa atļauja, vai drīkstam kāpt uz skatuves.
Padomju laikā “Jumpravai” un citām grupām bija jāiziet tā sauktās tarifikācijas skates, kad žūrija vērtēja, vai grupu vispār drīkst pielaist pie koncertēšanas. Mūsdienās uz skatuves var kāpt ikviens, kurš iedomājies, ka ir liels dziedātājs. Jūsuprāt, kurš modelis ir labāks: stingra atlase vai neierobežota brīvība?
Man šķiet, ka mūsdienās tomēr ir labāk. Katram mūziķim ir sava ideja un savs priekšstats par to, kā izpaust sevi mūzikā. Pirmkārt, jāsaprot, ko tu pats vēlies pateikt, bet pēc tam jāskatās, vai tas kādam būs vajadzīgs. Jūs pieminējāt “vienas dziesmas grupas”, bet es nekādā gadījumā nedomāju, ka pret tām jāizturas augstprātīgi un nievājoši.
Pat ja mūziķis dāvājis pasaulei tikai vienu populāru dziesmu, kas iepatikusies tūkstošiem un miljoniem cilvēku, manuprāt, tas ir lieliski, viņa darbs ir bijis tā vērts. Jo daudziem nav izdevies sacerēt pat to vienu hitu. Es arī neuzskatu, ka par katru cenu ir jātiecas pēc masveidības, jo dažkārt mūzika var būt ļoti specifiska, domāta šauram klausītāju lokam.
Galvenais, lai mūziķim būtu pa spēkam uzrunāt savu publiku,
un, ja tas ir noticis, tad jebkurā gadījumā tas jau ir panākums. Talants ir kā īlens, ko nevar paslēpt maisā, agri vai vēlu tas izlauzīsies uz āru. Tāpat bija arī padomju laikā, kad spēcīgākie mūziķi pamanījās apiet cenzūru un nogādāt savas idejas līdz tautai. Protams, bija arī kāds, kam pietrūka spēka, kurš salūza sistēmas priekšā.
Bet par sevi un “Jumpravu” varu teikt, ka mums izdevās: totalitārā režīma kontroles apstākļos tomēr tikt pie iespējas uzstāties ar koncertiem un uzrunāt klausītājus.
Gaidāmā koncerta reklāmā izskan, ka grupas priekšnesums būs “baudāms kā labs konjaks”. Kādas ir jūsu attiecības ar alkoholu? Daudziem mūziķiem ar to ir problēmas, un dažs labs jūsu kolēģis no mūzikas aprindām tādēļ jau ir pārcēlies uz citiem medību laukiem.
Dzīvē daudz kas ir pieredzēts. Neesam nekādi atturībnieki, cilvēciskas vājības mums nav svešas. Taču lielu problēmu ar alkoholu mums, par laimi, nav bijis.
Jā, ir bijusi bohēma, jautrība un uzdzīve, kā jau kārtīgai rokgrupai pienākas.
Taču alkohols un uzdzīve noteikti nav mūsu identitātes galvenā sastāvdaļa. Ja vēlies tikai baudīt bohēmu, nav vērts nodarboties ar mūziku, diennaktīm un nedēļām ilgi darboties ierakstu studijā. Līksmībai ir jābūt, bet galvenais, lai tas netraucētu darbam. Nedrīkst būt tā, ka nevari pastrādāt, ja neesi kaut ko lietojis.
Manuprāt, arī priekšstats par mūziķiem kā par neprātīgas uzdzīves karaļiem ir krietni pārspīlēts, jo šajā profesijā jārēķinās ar to, ka esi publiska persona un katram tavam solim būs pievērsta lielāka uzmanība. Arī parasti cilvēki mēdz iedzert un uzdzīvot, bet par viņu izgājieniem netiek rakstīts dzeltenās preses slejās.
Jebkurā gadījumā mūziķa reputāciju pirmkārt veido viņa mūzika. Tu nevari kļūt slavens tikai ar ballītēm un orģijām, vispirms ir jāpaveic kaut kas, lai tev kāds vispār pievērstu uzmanību.
Vairākām jaunā albuma dziesmām vārdus ir sarakstījis Ainars Mielavs. Kā sākās jūsu sadarbība?
Mūziķi ir viena liela brālība: pat neraugoties uz to, ka darbojamies dažādos žanros, vienmēr būs iespēja atrast kopīgu valodu. Dažkārt ir brīži, kad esi gatavs izteikt savas sajūtas mūzikā, bet nerodas īstie vārdi. Un tad ir lieliski, ja vari lūgt palīdzību kādam kolēģim, kurš mācēs uztvert tavu ideju un izpaust to vārdos.
Mēs ar Ainaru Mielavu esam pazīstami jau ļoti sen, vēl pirms “Jumpravas” laikiem. 80. gados ierakstīju savu pirmo dziesmu “Tukšums”, un Mielavs to spēlēja savās diskotēkās. Atceros, ka reiz viņš pienāca man klāt uz ielas un teica: “Vecīt, tu esi radījis baigo hitu, publika katru reizi prasa to atkārtot!”
Šoreiz bija tā, ka Stīvais (Aigars Krēsla. – Red.) bija sacerējis mūziku. Lielākoties vārdus viņa dziesmām rakstīju es, bet šoreiz tas pavediens nekādi neraisījās. Tad nu izlēmām uzrunāt Mielavu, un domāju, ka mūsu sadarbība ir novedusi pie lieliska rezultāta.
Vai pats neesat sajutis sevī dzejnieka talantu – gluži kā Guntars Račs, kura dzejas krājumi gozējas populārāko grāmatu topos?
Man nav ambīciju kļūt par dzejnieku, vismaz līdz šim nav bijis, bet “nekad nesaki nekad”. Es sevi vairāk uztveru kā stāstnieku, jo gan manas dziesmas, gan filmas vairāk līdzinās stāstam, nevis dzejai.
Vienmēr esmu teicis, ka kino kā mākslas žanrs ir ļoti tuvs mūzikai, daudz tuvāks nekā, piemēram, teātrim.
Kinofilmas stāsts ir kā paplašināts skaņdarbs, liela dziesma ar ievadu, attīstību un kulmināciju. Tādēļ domāju, ka vismaz tuvākā nākotnē palikšu pie mūzikas un kino, Guntaram Račam kā dzejniekam nebūs jābaidās no konkurences (smejas).
Ainars Mielavs savulaik tika asi kritizēts par to, ka gāja dziedāt publikai pie Uzvaras pieminekļa, lai gan viņš pats uzsvēra, ka gribējis uzlabot latviešu un krievu attiecības. Kā šajā ziņā veicas “Jumpravai”; vai jums ir krievvalodīgie fani?
Jā, mums ir fani arī krievu klausītāju vidū. Pats zinu daudzus fanus, kas saka: “Mums jau ir biļetes uz “Jumpravas” koncertu “Arēnā”, iesim ar visu ģimeni.” Krievi par mums fanoja jau 80. gados, kad starpnacionālās attiecības bija ļoti karsta tēma. No krievu publikas esmu saņēmis atzinīgas atsauksmes arī par tādu filmu kā “Baiga vasara”, kas vēsta par Latvijas vēstures tumšākajām lappusēm.
Tāpat zinu krievvalodīgus cilvēkus, kas pēc filmas “Nameja gredzens” noskatīšanās sāka nēsāt Nameja gredzenu, lai sajustu ciešāku saikni ar Latviju. Man kā radošam cilvēkam tas ir lielākais kompliments, ja ar saviem darbiem esmu spējis kādu tā uzrunāt.
Starp citu, “Jumpravai” ir ļoti daudz fanu arī Lietuvā. Atceros, ka savulaik, kad pabeidzām filmu “Sapņu komanda 1935”, braucu uz Lietuvu, lai runātu par filmas izrādīšanu pie viņiem. Aizgāju pie vietējā “Forum Cinemas” vadītāja un saku: “Labdien, mani sauc Aigars Grauba.” Viņš atbild: “Es zinu, kā tevi sauc. Tu esi “Jumprava”!”
“Jumpravas” daiļradei ir veltīta Nacionālā teātra izrāde “Zem diviem karogiem”, kuras pirmizrāde bija šogad 9. maijā. Tas vedināja domāt, ka izrādei būs politisks konteksts, lai parādītu Atmodas laiku un cīņu pret padomju režīmu. Taču šķiet, ka izrādes saturs vairāk ir koncentrēts uz grupas iekšējo dinamiku.
Izrādē parādās arī tā laika politiskais fons, jo skaidri redzams, kā padomju sistēma centās mūs ierobežot un kontrolēt mūsu darbību. “Zem diviem karogiem” ir stāsts gan par “Jumpravu”, gan par laiku, kurā mēs darbojāmies. Domāju, ka arī mēs ar savu mūziku palīdzējām drupināt totalitārā režīma mūri, līdz tas beidzot sabruka.
Raugoties ar šīs dienas acīm, varu teikt, ka toreiz rīkojāmies bezbailīgi un par sekām īpaši nedomājām.
Droši vien tāpēc, ka bijām jauni un patiesībā neko daudz nesapratām; nebija tā, ka “Jumprava” ar savām dziesmām spēlēja kaut kādu izsmalcinātu “politiskā šaha” spēli. Mums bija sava radošā misija, un mūziķis jau nevar darboties atrauti no sabiedrības, neredzot, kas notiek apkārt.
Piemēram, dziesmu “Tukšums” es sarakstīju armijā, un tā uzrunāja daudzus jauniešus, jo acīmredzot viņiem bija līdzīgas sajūtas kā man. Padomju armijā obligātā dienesta ilgums bija divi gadi, un tolaik es tiešām izjutu tādu “slepkavīgu tukšumu”, saskaroties ar šo absurdo sistēmu.
Man vēl paveicās, jo es dienēju armijas ansamblī “Zvaigznīte”, kas bija daudz labāk, nekā ja es būtu aizsūtīts uz Afganistānu, kādu tuksnesi vai raķešu bāzi Sibīrijā.
80. gados ar ansambli “Zvaigznīte” iestudējāt latviešu strēlnieku dziesmu programmu. Vai strēlnieku gars latviešos vēl ir dzīvs?
Gandrīz katram latvietim senčos ir kāds strēlnieks, kas pirms 100 gadiem varonīgi cīnījās par savu valsti. Katrā no mums ir šis cīnītāju gēns, un, ja vajadzēs, mēs mācēsim sevi aizstāvēt.
Ar savām filmām esmu centies parādīt, ka latvieši bija stipra tauta un mēs joprojām esam stipra tauta.
Latviešu karavīri bija gatavi aizstāvēt savu valsti arī 1940. gadā, taču diemžēl valsts vadība pieņēma citu lēmumu. Kārlim Ulmanim bija lieli nopelni pie Latvijas valsts dzimšanas, tādēļ vēl jo vairāk žēl, ka viņš atdeva valsti bez cīņas, liekot latviešiem zaudēt savu pašcieņu.
Šobrīd es strādāju pie filmas par kinorežisoru Vili Lapenieku, kurš savās atmiņās ironizēja, ka Padomju Savienība sevi vienmēr centusies attēlot kā diženu izgudrotāju nāciju, kas izgudrojusi radio un citus sasniegumus. Lapenieks sprieda: “Varbūt krieviem tiešām ir taisnība: 1940. gadā, kad viņi ienāca Latvijā, padomju vara vecajam okupācijas jēdzienam izgudroja jaunu nozīmi un nosauca to par “atbrīvošanu”.”
Tādēļ, kad veidoju filmu “Baiga vasara”, man bija ļoti svarīgi, lai Jura Žagara atveidotais Latvijas armijas virsnieks raidītu vismaz vienu šāvienu kā simbolisku pretestību okupācijai.
Tāpat arī “Rīgas sargos” esmu centies runāt par individuālo atbildību un dziļi personīgu izvēli kritiskā stundā.
Paldies Dievam, mēs tagad dzīvojam brīvā valstī un katram no mums ir tiesības pašam izvērtēt un paust savu viedokli par vēsturi, politiskiem lēmumiem un notikumiem. Ja es taisītu filmu par 1991. gada janvāra barikādēm, tā nebūtu filma par Godmaņa valdību, Latvijas Tautas frontes vadību.
Es taisītu filmu par Grāveru un Krēslu, kas sēdēja pie ugunskuriem un sargāja Latvijas Televīziju, par manu mammu, kas sargāja Augstāko Padomi. Aiz katra liela notikuma stāv nevis lieli priekšnieki, bet gan reāli, īsti cilvēki, un es izvēlos stāstīt par viņiem.
Latvijā pret jūsu filmām nav viennozīmīga attieksme: skatītāju vidū tās ir populāras, bet kinokritiķi pārmet, ka filmās vērojama pārāk liela Holivudas ietekme. Vai jums ir svarīgi, ko par jūsu darbiem domā kritiķi?
“Jumpravai” jau pirms 35 gadiem pārmeta kaitīgo Rietumu ietekmi. Tagad manām filmām pārmet Holivudas ietekmi. Nu ko, vēsture atkārtojas, tulkošu to kā labu zīmi. Ja nopietni – kad dziesma vai filma ir pabeigta un nodota publiskai vērtēšanai, katram klausītājam vai skatītājam (arī kritiķiem) ir tiesības paust savu viedokli.
Filmas veidošana ir ilgs un sarežģīts process, būtu dīvaini ar to nodarboties, ja filmas ideja tevi pašu neuzrunā.
Bet, ja kāds no kolēģiem, kinoļaudīm publiskā telpā spriedelē, ka “vajadzēja darīt savādāk” (mūziķu sabiedrībā šādas sliktas manieres neesmu novērojis), tad varu tikai atbildēt: “Ņem un dari!”
Vai latviešu filma kādreiz dabūs “Oskaru”?
Vadoties pēc principa, ka viss ir iespējams – noteikti! Un nav tik svarīgi, vai tā būs Graubas vai Dzintara Dreiberga (kura emocionāli jaudīgais “Dvēseļu putenis” nupat iznācis uz ekrāniem) vai kāda cita režisora filma, mēs visi būsim lepni un priecīgi.
Ikviens latviešu panākums pasaulē ir vērtīgs arī mums pārējiem, jo izceļ gaismā Latviju.
Piemēram, šobrīd prožektoru gaismā ir Kristaps Porziņģis: lai gan viņš ir tālu projām Amerikā, tomēr viņa uzvaras ir arī mūsu uzvaras, kas nāk par labu latviešu pašapziņai.
Jūsu sieva Inga Šteimane ir mākslas zinātniece. Vai jūs ar viņu konsultējaties par kino un mūzikas lietām?
Protams, viņas viedoklis man ir svarīgs. Mājās daudz ko pārrunājam, apmaināmies viedokļiem. Tas notiek brīvā gaisotnē, nevis pēc kāda iedomāta grafika (“tagad mums jāparunā par mākslu”). Inga labi saprot, ar ko es nodarbojos, jo mākslas kurators būtībā ir tas pats producents vai režisors, tikai savā jomā.
Inga veido izstādes mākslas stacijā “Dubulti”, kas ir iedvesmojošs projekts, unikāls visas Eiropas mērogā, jo tā ir vienīgā laikmetīgās mākslas telpa, kas iekārtota funkcionējošas dzelzceļa stacijas teritorijā.
Nesen tur satikām “Rimi” darbinieci, ar ko bijām tikušies lielveikalā, bet tagad viņa ar draudzeni bija atbraukusi no Rīgas uz Dubultiem, lai aplūkotu mākslas izstādi. Vai tas nav lieliski?
Ar ko nodarbojas jūsu meitas Marija un Beverīna?
Vecākā meita Marija ir beigusi Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālo nodaļu, tikko atgriezās no dziedāšanas meistarklasēm Vācijā. Mums ir ļoti laba saskaņa, līdzīgs temperaments, un saprotam viens otru no pusvārda. Marija man ļoti daudz palīdzēja “Nameja gredzena” filmēšanas laikā. Beverīnai ir 13 gadu, un šobrīd galvenā prioritāte ir mācības skolā. Es cenšos viņai parādīt dažādas iespējas, lai viņa pati izlemtu, ar ko nākotnē gribētu nodarboties.
Aigars Grauba
Mūziķis, kinorežisors, producents
Dzimis 1965. gada 19. janvārī Rīgā
Mācījies Rīgas 39. vidusskolā
Padomju armijā dienēja karavīru ansamblī “Zvaigznīte”
1986. gadā pievienojās grupai “Jumprava”, sarakstījis dziesmas “Ziemeļmeita”, “Tālu aizgāja” u. c.
Bijis telekanāla LNT galvenais režisors; vadījis filmu producēšanas kompāniju “Platforma Filma” un kinostudiju “Cinevilla”
Kinorežisors filmām “Baiga vasara”, “Rīgas sargi”, “Sapņu komanda 1935” un “Nameja gredzens”
Precējies, sieva mākslas zinātniece, kuratore Inga Šteimane, meitas Marija (29) un Beverīna (13)
