“Ikvienam ir kas slēpjams!” Saruna ar zviedru detektīvromānu autori Mariju Ērnestamu 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Viņa dzīvo Stokholmā. Katru dienu visu cauru gadu rītu sāk ar īsu peldi jūrā tieši pretī mājai, pateicības lūgšanu un kafijas krūzi. Un pēc tam sēžas rakstīt. Viņa ir pazīstamā zviedru rakstniece Marija Ērnestama, kurai tagad latviešu valodā iznākušas jau piecas grāmatas.
Pirmā Marijas Ērnestamas grāmata “Kaipirinha ar nāvi” iznāca 2005. gadā, līdz tam viņa daudzus gadus bija nostrādājusi kā žurnāliste dažādos izdevumos. Romāns izrādījās veiksmīgs, tam sekoja citi.
Marijas Ērnestamas stilam raksturīgi tas, ka pagātnei sižeta virzībā ir gandrīz lielāka loma nekā tagadnei, jo ikvienam no mums ir kas slēpjams, ikvienam no mums ir kāda neremdināma un nedziedināma brūce, par kuras esamību cenšamies aizmirst un neatklāt pat pašiem tuvākajiem. “Marionešu meitas”, “Bustera ausis”, “Viens no mums” – visi šie romāni apvieno tumšu cilvēcisku drāmu un melno humoru, savukārt “Mīlestībai nav brīvdienu” un “Mīlestības pavasaris” ir pavisam atšķirīgi, tajos dzirkstī ikdienas mazie prieki un drāmas.
Kā rakstniecei izdodas turpināt darbu tagad, kad ikvienu, kaut netieši, ietekmē Ukrainā notiekošais karš? Un kā viņa šajos apstākļos saglabā dzīvesprieku un spēju rakstīt? To jautāju pašai Marijai Ērnestamai – tiesa, ne pie kafijas tases, tā kā Latviju, viņai šeit ciemojoties, jau bija pārņēmis karstuma vilnis, bet gan citronūdens glāzes.
Esat savā mūžā piedzīvojusi dažādas grūtības. Kas jums palīdz saglabāt līdzsvaru dzīvē?
Šis ir bijis tiešām smags pavasaris, pastardienas sajūta. Karam sākoties, sabruka tās naivās domas, priekšstati, ar kuriem ilgus gadus dzīvojām, par to, kāda ir pasaule, kā mēs esam dzīvojuši.
To pieņemt ir bijis tiešām smagi. Jums noteikti smagāk, taču arī man, dzīvojot mierīgu dzīvi Zviedrijā, visu laiku nedod miera jautājums, ko lai daru, kā es varu iesaistīties, palīdzēt. Es, protams, nevaru izvairīties no pasaules, joprojām esmu iekšā visās šajās sajūtās.
Taču cenšos atrast nelielus taimauta brītiņus, pateikt sev: šo vienu laika sprīdi es jutīšu kaut ko citu, darīšu kaut ko citu. Es cenšos darīt labas lietas cilvēkiem savā apkārtnē. Man patīk domāt, ka to daru arī ikdienā, bet tagad cenšos piedomāt īpaši – lieku reizi piezvanīt smagi slimai draudzenei, piedomāt par tuviniekiem – tādi nieki, kas padara pasauli, iespējams, par kripatiņu labāku.
No rīta pati sev saku, ka man jādzīvo tā, lai, vakarā gulēt ejot, varu apstiprināt, ka esmu bijusi labākā iespējamā sevis versija.
Lasīju intervijā, ka laikā, kad jūsu meita bērnībā smagi slimoja, apsolījāt, ka tad, ja viņa izveseļosies, pieņemsiet Dievu un lūgsieties. Tā arī darāt?
Jā, es lūdzos. Jāsaka gan, manā dzimtā no tēva puses ir ļoti spēcīgs baptistu zars – viņi visi bijuši ļoti spēcīgi, drosmīgi, līdzcietīgi cilvēki, sākot jau ar manu vecvectēvu. Tā ka kristīgā ticība man vienmēr bijusi līdzās, es tiešām cenšos apzināti norunāt savas lūgšanas.
Parasti no rīta. Man ir īpašs rīta rituāls – katru rītu, visu gadu, pēc piecelšanās es pāreju pāri ielai un ielecu ūdenī.
Taču ne Stokholmā?
Jā, jā, Stokholmā. Tā ir mana rīta rutīna. Pamostos, aizeju pie ūdens, ielecu iekšā, tad pasaku savu rīta lūgšanu – tas ir ļoti labs sākums dienai. Un pēc tam rīta kafija. Un tad atlikušajai dienai, kad rakstu, – liela kanna ar tēju.
Esat intervijās teikusi, ka jūs ļoti ietekmējis tēvs, arī jūsu romānu sižetus.
Ja runājam par “Marionešu meitām”, kas bija pirmā latviski tulkotā mana grāmata, – tā faktiski ir mana vectēva iedvesmota sižeta līnija. Viņš jau ļoti agri, 1933. gadā, bija izlasījis Hitlera “Mein Kampf” un sāka brīdināt cilvēkus par to, kas ir gaidāms.
Viņš strādāja arī kā žurnālists, bija iesaistījies vietējā politikā. Viņš centās pastāstīt pārējiem, cik tā ir briesmīga ideoloģija, ko tā atnesīs. Tad sākās karš, Zviedrijā ieradās ebreju tautības bēgļi, līdz ar to daļa stāsta nāk no viņa pieredzētā.
Vai arī citos romānos ievijušās no ģimenes pieredzētā ņemtas līnijas?
Jā, noteikti. Es biju ļoti laimīga – man ļoti ilgi bija dzīvi visi četri vecvecāki. Pirmais no viņiem, tieši mans tēvatēvs, nomira, kad man bija jau 16 gadi.
Viņi dzīvoja Upsalā netālu no mums, un mēs pavadījām ar viņiem kopā daudz laika, klausoties stāstus. Taisnība, tie atkal un atkal ievijas šur un tur manos stāstos.
Un, kā secināju, rūpīgi apskatījusi Zviedrijas karti, ir arī vieta, vārdā Frillesosa, ko izmantojat savos romānos. Tā taču arī saistīta ar jūsu ģimeni, es pareizi saprotu?
Jā, tā pilsētiņa Zviedrijas rietumkrastā, kurā mans vectēvs nopirka vasaras māju. Tad to pārņēma mans tēvs, tagad tur pastāvīgi dzīvo mana māte, kurai nu jau ir 90 gadu. Esmu tur pavadījusi visas vasaras, tāpat mani bērni.
Kāda ir Frillesosa, kādēļ jums tā tik īpaša? Varbūt – nu es minu – tā ir vieta, kur visvairāk jūtat savas saknes?
Noteikti, jā. Patiešām: ja man būtu jāatbild uz jautājumu, kur ir manas saknes, vai arī kur es jūtos visvairāk mājās, tad tā noteikti būtu Frillesosa.
Upsala ir mana dzimtā pilsēta un brīnišķīga vieta, un Stokholma, kur dzīvoju tagad, ir skaista, taču es nedomāju par Upsalu kā vietu, kur atgriezties. Jā, Frillesosa noteikti ir mans enkurs. Ja man nebūtu nevienas citas vietas pasaulē, kur palikt, es noteikti dotos turp.
Kas tajā tik īpašs?
Frillesosa ir ļoti neievērojama pilsēta. Zviedrijas rietumu piekrastē, netālu no Gēteborgas, noteikti ir daudz pilsētu, kas ir nesalīdzināmi greznākas, tādas, uz kurām atvaļinājumos dodas turīgie stokholmieši, kur viņi tur savas jahtas un tamlīdzīgi. Dažādas krāšņas un ainaviskas pilsētas. Frillesosa noteikti nav tik ainaviska, tās centrs ir visnotaļ neievērojams. Bet salas netālu no pilsētas ir ļoti skaistas. Man ļoti patīk, ka tā ir tik neievērojama.
Frillesosa reiz bija centrs zviedru baptistu kustībai, faktiski tieši tur sākās Zviedrijas baptistu draudžu dzīve. Viņi tur iegādājās īpašumus, organizēja dažādus notikumus. Tas noteikti ir atstājis savu iespaidu, Frillesosā joprojām ir ļoti laipna un draudzīga gaisotne.
Ja aizbraucat tagad uz Frillesosu, vai jūs tur joprojām pazīst kā Mariju, kas te ir uzaugusi un pavadījusi bērnības vasaras?
Jā, ne visi, protams, bet daļa turieniešu noteikti. No šāda viedokļa tā ir ļoti sabiedriska vieta – ja izej uz ielas, tad var gadīties, ka tur pavadīsi visu dienu, jo garām iet viens paziņa, tad atkal nākamais, visu laiku sveicinies un sarunājies.
Turklāt, kas man ļoti patīk Frillesosā, – tur ir labs kontakts starp paaudzēm. Mūsdienās saites starp paaudzēm pavājinās – jaunie cilvēki dara savas lietas, gados vecākie – savas, pavisam mazie – savas. Taču Frillesosā joprojām saglabājies kopības gars, bērni iet viens pie otra ciemos. Baidos, ka jau tuvākajā nākotnē tas mainīsies, jo gēteborgieši tur arvien vairāk un vairāk pērk mājas ne tikai vasarām, bet pastāvīgai dzīvei.
To jau labi var redzēt arī jūsu jaunākajā latviešu valodā izdotajā grāmatā “Mīlestības pavasaris”, kā mainās Frillesosas iedzīvotāju sastāvs. Bet grāmatā ir vēl kāda interesanta lieta: es lasīju un domāju, tad arī pārbaudīju, un patiešām – arī “Marionešu meitās” bija Elenas kafejnīca un Līsbeta, un Marjamas rotaļlietu veikaliņš. Vai speciāli rakstījāt par šiem pašiem tēliem?
Divas grāmatas (“Mīlestībai nav brīvdienu” un “Mīlestības pavasaris”. – L. K.-Š.) tapa, jo izdevēja, kas nebija mana parastā izdevēja, gribēja izdot kādu manu grāmatu.
Man tas nešķita pareizi, bet viņa atrada labu veidu: nolēma, ka ik gadu izdos Ziemassvētku romānu, kuru ik gadus rakstīs cits autors, un pirmo rakstīs Marija Ērnestama. Man tas šķita interesanti, jo šādā veidā nekad nebiju rakstījusi – Ziemassvētku romānam tomēr ir sava īpaša noskaņa, tajā ļoti svarīgs ēdiens, kopības sajūta, omulība, dzimtas izjūta, laimīgas beigas. Nolēmu, ka būtu gluži jauki pārmaiņas pēc uzrakstīt kaut ko tādu. Tieši izdevēja ieteica, ka varu Ziemassvētku romānam paņemt kādu no savu agrāko grāmatu tēliem. Tad iedomājos par Līsbetu, jo “Marionešu meitās” ir šīs trīs spilgtās māsas. Lielākā daļa lasītāju slavēja abas pārējās māsas, bet viena paziņa teica, ka viņa visvairāk identificējoties ar garlaicīgo un pelēko skolotāju Līsbetu. Un, tā kā arī man pašai Līsbeta ļoti tuva, nolēmu – tad noteikti būs vēl kāds, kas jutīs ar viņu līdzību. (Smejas.)
Tagad beidzot saprotu, kādēļ jūsu romāni ir tik atšķirīgi.
Jā, tas bija tādēļ, ka man palūdza uzrakstīt šo Ziemassvētku romānu, un tas visiem patika, un vācieši to gribēja, franči to gribēja, jūs to gribējāt, un Inga (izdevniecības “Latvijas Mediji” galvenā redaktore Inga Ābelīte – L. K.-Š.) tagad saka – viņa grib arī trešo, vasaras saulstāvju romānu. Es neesmu īsti feel well (justies labi – tulk. no angļu val.) rakstniece, taču tā ir bijusi ļoti interesanta pieredze.
Ja nu pieminējām Līsbetu, lasot šo romānu, domāju, kas tikai ir jāzina rakstniekam! Vispirms jau viņa strādā skolā, tātad jāpārzina skolas dzīve šodien, tāpat labi jāorientējas instagrama ierakstu etiķetē, bet vissvarīgāk – jāpārzina vistu psiholoģija.
Par skolu runājot – abi mani vecāki bija skolotāji, un es, protams, pati esmu gājusi skolā. Bet tas bija pirms kāda laika, tādēļ, šo romānu rakstot, diezgan daudz aptaujāju paziņas. Taču, tā kā Līsbeta ir jaunāko klašu skolotāja, apmācībā nekas nav īpaši mainījies.
Runājot par instagramu, pati tajā darbojos, lai gan pēdējā laikā arvien retāk un retāk, taču man patīk skatīties, ko cilvēki raksta, šis sociālo tīklu fenomens. Par vistām gan es lasīju visu, ko vien varēju atrast, gāju ciemos pie cilvēkiem, kam ir vistas, runājos par tām.
Vai romānā aprakstītajam gailim ir prototips? Tam nudien ir spilgta personība!
(Smejas.) Nē, ne īsti. Protams, ir filmas par Francijas gaili, un, ja iegūglēsiet “gaiļi un kaimiņu problēmas”, internetā atradīsiet īstus brīnumus. Mums arī Frillesosā bija kaimiņi, kas turēja gaili, kuru viņiem nācās atdot prom, jo kaimiņi ļoti iebilda pret dziedāšanu.
Kopumā es savu romānu vajadzībām vienmēr veicu diezgan dziļu izpēti. Tas ir ļoti aizraujoši un mēdz novest pie pavisam jaunām idejām, tad ir ļoti svarīgi pārāk neaizrauties. Hemingvejam bija aisberga teorija – nedrīkst ielikt grāmatā pārāk daudz no tā, ko autors zina, tad tā vairs nav interesanta. Tieksme visu izpētīt, noskaidrot faktus – tas man saglabājies no žurnālistikas gadiem, jo rakstos ļoti svarīgi, lai viss būtu precīzi un pareizi. Un tas ir svarīgi arī grāmatām, jo, ja tu lasi un kādā sīkumā, kuru pārzini, pamani kļūdu – tas nosit no sižeta un liek neuzticēties rakstniekam. Jo, ja nevari ticēt sīkumos, kurus zini, kā tu vari paļauties, ka pārējais, ko nezini, būs patiess?
Kad sākāt rakstīt, vai varējāt iztēloties, ka jūsu romāni kļūs tik populāri?
Nē. Man šķiet, kad raksti pirmo grāmatu, vienīgais, ko vēlies, ir, lai tā tiktu publicēta. Tu ļoti daudz ko nezini – un tieši šīs radošās nevainības man reizēm pietrūkst. Tās sajūtas, ka šī ir tikai mana grāmata, mans romāns un es to gribu uzrakstīt tieši tā, kā gribu.
Rakstot pirmo grāmatu, tu īsti nedomā ne par žanra nosacījumiem, ne par to, vai tā patiks lasītājiem. Un doma par to, ka mana grāmata varētu tikt publicēta citās valstīs – tas nāca kā pārsteigums. Taču tas ir noticis, un es jūtos ļoti pateicīga, ka tā ir noticis. Protams, vienmēr var gribēties vairāk – bet es vienmēr atceros, ka var būt arī daudz, daudz mazāk.
Vai jūsu lasītāji jums raksta, kaut ko jautā par romāniem?
Jā, diezgan bieži, pārsvarā, protams, e-pastā, visi, kas uzraksta vēstuli, saka par manām grāmatām labas lietas, kas ir tiešām brīnišķīgi.
Nav rakstījis neviens, kam manas grāmatas nepatiktu – tādi lasītāji droši vien ir, taču viņi, par laimi, nejūt nepieciešamību man to pateikt (smejas). Un gandrīz visi, kas raksta, vēstules sākumā atvainojas par to, ka mani traucē un ka tas jau man neko daudz nenozīmē.
Bet es vienmēr atbildu un pasaku paldies, jo man tas tiešām šķiet ļoti svarīgi, jo tas attaisno, kāpēc šajā trakajā pasaulē turpinu rakstīt. Pavisam nesen es biju ietagota instagramā – kāds cilvēks Taivānā bija izlasījis “Bustera ausis” un uzrakstījis atsauksmi par šo romānu. Padomā tikai, tā grāmata iznāca Taivānā pirms, šķiet, 15 gadiem, un kāds to tagad ir izlasījis, un viņam tas šķiet svarīgi!
Pieminējāt, ka jums nepieciešama pārliecība par to, ka rakstītais kādam ir svarīgs, īpaši šobrīd. Arī no latviešu rakstniekiem esmu dzirdējusi, ka patlaban grūti pievērsties rakstīšanai.
Man bija liels atbalsts, ka tieši tajā brīdī, kad sākās karš Ukrainā, es biju pabeigusi jauno grāmatu, tā ir viena no ļaunā un labā pretstāves grāmatām. Par jauniešiem, kuriem ir brīnišķīga draudzība, un tad viņu draudzē ierodas jauns, harismātisks un ļoti manipulējošs mācītājs, kurš saindē gaisotni, tādējādi viens no jauniešiem iet bojā briesmīgā negadījumā.
Draudzība izjūk, viņi aiziet katrs uz savu pusi, satiekas tikai pēc 40 gadiem, cenšoties noskaidrot, kas īsti toreiz noticis.
Man bija ļoti svarīgi, ka rakstu par manipulatoriem, jo Putins pavisam noteikti ir manipulējoša personība. Taču, jā, nu šī grāmata ir pabeigta un izrediģēta, un es vēl nezinu, ko sākšu rakstīt tagad.
Rakstniekiem vienmēr jautā, kura pašu grāmata viņiem patīk vislabāk, un viņi atbild: vai nu “jaunākā”, vai nevar izvēlēties nemaz. Tādēļ es pajautāšu, kurš jūsu grāmatas vāks jums pašai patīk vislabāk?
Esmu bijusi ļoti veiksmīga ar savu grāmatu vāciņiem. Zinu autorus, kuri jūtas nelaimīgi par citās valstīs izdoto tulkojumu vākiem. Man ļoti patīk vāks romāna “Viens no mums” latviešu izdevumam, bet tiešām īpašs ir Francijā izdotās mīksto vāku grāmatas vāciņš. Franču grāmatu vāki ne vienmēr ataino to, par ko ir grāmata, viņi drīzāk ataino tās sajūtu. Šie divi man šķiet vislabākie. Bet izveidot labu vāku ir patiešām ļoti, ļoti grūti.
Un visbeidzot: vai jūsu tuvinieki lasa jūsu grāmatas?
Mans vīrs vienmēr izlasa manus manuskriptus. Meita arī pēdējām trim grāmatām lasījusi manuskriptu, vēl pāris romānus kad tie tika izdoti, dēls, šķiet, tikai kādas trīs. Es domāju, bērniem ir mazliet grūti lasīt savu vecāku grāmatas, viņi tādā veidā iegūst ieskatu domās un jūtās, par kurām varbūt nemaz negribētu zināt.
Tāpat gadās, ka viņi grāmatā atpazīst kaut kādas dzīves epizodes – tās viņi pamana ļoti labi! – un saprot, ko toreiz esmu patiesībā domājusi. Un tas nav omulīgi.
Vizītkarte
Marija Ērnestama
• Zviedru rakstniece.
• Dzimusi 1959. gadā.
• Dzimusi Upsalā, studējusi žurnālistiku Gēteborgas universitātē, angļu literatūru un matemātiku Upsalas universitātē, politiskās zinātnes Kanzasas universitātē (ASV).
• Frankfurtē pie Mainas strādājusi kā zviedru biznesa nedēļraksta “Veckans affärer” un medicīniskā nedēļraksta “Dagens medicin” ārzemju korespondente.
• Patlaban kopā ar vīru un abu pieaugušajiem bērniem dzīvo Stokholmā.
• Ērnestamas romāni izdoti Dānijā, Norvēģijā, Islandē, Vācijā, Nīderlandē, Francijā, Latvijā, Polijā, Krievijā un Taivānā.
• Saņēmusi grāmatu tirgotāju balvas “Silverpocket” (par romānu “Bustera ausis”, kam izdošanas gadā pārdoti 25 000 ekesmplāru) un “Guldpocket” (par romānu “Vienmēr pie tevis”, kam izdošanas gadā pārdoti 50 000 eksemplāru).
