Juris Lorencs: Mēs sākam pierast pie kara, gluži nemanāmi tas kļuvis par ikdienu. Bet ko tad mums darīt? 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažreiz cilvēkam izdodas piedzīvot neparastas, dīvainas sakritības, savdabīgas zīmes “no augšas”. Kādā maija pēcpusdienā lielveikalā, kas atrodas Rīgā uz Ģertrūdes un Barona ielas stūra, es nopirku jaunāko žurnāla “Rīgas Laiks” numuru.
Spīdēja saule, kas šajā pavasarī mūs lutina tik reti, un es iegriezos netālajā francūzim Bernāram piederošajā kafejnīcā. Paņēmis tasi melnas kafijas, iekārtojos kādā no ielas galdiņiem. Garām nesteidzīgi plūda cilvēki, dāmas ar sunīšiem, apkārt skanēja vismaz piecas valodas. Rīga mainās. Ar divriteņiem šurpu turpu šaudījās indiešu un uzbeku studenti, kurjeri, kuri brīvajā laikā izvadā ēdienu un nez kāpēc tik ļoti ir iecienījuši tieši šo pilsētas apkārtni.
Pāršķirstot žurnālu, manu uzmanību piesaistīja Kirila Kobrina raksts “Epikrīze”, eseja par karu Ukrainā. Es lasu: “Karš izmainīja visu. 24. februāra rītā es aizgāju uz veikalu. Viss bija tāpat kā iepriekš: Rīga, platā, tēraudpelēkā Daugava, Nacionālās bibliotēkas ēkas naivais postmodernisms, garāmgājēji, milzīgais Latvijas karogs uz AB dambja…
Pasaule bija tā pati, taču vienlaikus pilnīgi cita…
Tantes veikalos kaut ko burkšķ, dāmas un kundzes pie francūža Ģertrūdes ielā atbildīgi bauda bulciņas un kafiju. Kā var kaut ko tādu darīt, kad ir noticis, kad notiek – un notiks – tas? Var, protams. Tas pat ir vajadzīgs, jo krievi grib iznīcināt pašu dzīvi; tātad dzīve ir jāturpina, un šī ir pretošanās, ja nav iespējams ņemt automātu un iznīcināt tos, kuri iznīcina dzīvi.”
Loks noslēdzies. Es sēžu Ģertrūdes ielā “pie francūža” un lasu par cilvēkiem, kuri arī sēž “pie francūža”, – it kā nekas nebūtu noticis. It kā nebūtu kara. Brīdī, kad rakstu šīs rindas, kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā apritējušas gandrīz simt dienas. Ukraina šo pārbaudījumu izturējusi godam. Rietumu alianse, kas atbalsta Ukrainu – jau mazāk. Bet kas notiek ar mums? Mēs sākam pierast pie kara, gluži nemanāmi tas kļuvis par ikdienu. Bet ko tad mums darīt? Kobrins saka: dzīve ir jāturpina, un šī ir pretošanās.
Tātad mūsu uzdevums ir turpināt darīt ikdienas lietas, vienlaikus neaizmirstot par Ukrainu. Mēs varam ziedot naudu, mantas un savu laiku Ukrainai. Varam balsot ar maku, nepirkt agresoru un to atbalstošo valstu preces un pakalpojumus, ja vien tas ir iespējams.
Nosiltināta māja un saules baterijas uz jumta – tā jau ir atbilde. Nopirkt kādu Ukrainas ražojumu – ja tas mums ir noderīgs. Censties iegādāties vietējās Latvijas preces. Mēs varam palīdzēt bēgļiem, kuri dzīvo mūsu tuvumā. Paēduši jau viņi ir. Bet neaizmirsīsim, ka cilvēkiem varbūt pietrūkst lietu, pie kurām viņi bija pieraduši, bet šodien pēkšņi vairs nevar atļauties.
Kafija, saldumi un, es atvainojos, arī cigaretes. Latvijas politiķiem un diplomātiem jācīnās ar dažu Eiropas valstu vienaldzību. Bet mums pašiem rudenī jāaiziet uz Saeimas vēlēšanām. Un jānobalso par tiem, kuri grib un spēj iestāties par Latvijas un arī Ukrainas interesēm. Jo Ukraina šodien ir Latvijas turpinājums.
Žurnālistiem nemitīgi jāatgādina par okupantu pastrādātajiem noziegumiem.
Ja ir iespēja, jāpavaicā Francijas prezidentam Makronam, kāpēc viņš turpina zvanīt Putinam. Un pie katras izdevības jājautā Vācijas vadošajiem politiķiem – vai jūsu nogaidošā pozīcija, nevēlēšanās atbalstīt Ukrainu nozīmē, ka slepenībā top jauns Molotova-Ribentropa pakts? Varbūt tāds jau ir noslēgts un saucas Merkeles-Putina vai Šolca-Putina pakts? Vai atkal esat gatavi dedzināt poļu, ukraiņu un baltkrievu ciematus? Iekārtot jaunas iznīcināšanas nometnes un gāzes kameras? 1936. gadā, kad Berlīne uzņēma olimpiskās spēles, neviens neticēja, ka jau pēc dažiem gadiem ar pilnu jaudu strādās Aušvicas krematorijas.
Kāda ir garantija, ka nekas tāds netiek plānots šodien?
Savā esejā Kobrins piemin filoloģes Lidijas Ginzburgas (1902–1990) grāmatiņu “Blokādes cilvēka piezīmes”. Viņš raksta: “Kādreiz es šo grāmatu pārlasīju reizi gadā, it kā gaidīdams kaut ko līdzīgu.” Kā rāda nosaukums, tās ir autores atmiņas par Ļeņingradas blokādē piedzīvoto laiku. Pat ne atmiņas, drīzāk vērojumi, kā karš un nāves tuvums izmaina cilvēka dzīvi.
Pašas Ginzburgas māte nomira aplenktajā pilsētā 1942. gadā bada nāvē. Pārnācis mājās, es grāmatplauktā uzmeklēju “Blokādes cilvēka piezīmes”. Un tikai tagad atcerējos, ka reiz jau esmu to lasījis. Gadiem ritot, ar atmiņu ir kā ir… Spriežot pēc krietni apdilušajiem vākiem, tā man bijusi līdzi kādā ceļojumā. Es pat biju atzīmējis, kā man toreiz licies, īpašas vietas tekstā, “gudras domas”, vietām salicis izsaukuma zīmes. Skatoties ar šodienas acīm, tās vairs nešķita svarīgas.
Tagad sapratu, ka galvenais grāmatas vēstījums – pat visbriesmīgākajos, visneiespējamākajos apstākļos censties dzīvot ikdienas dzīvi.
Un pamanīju šo vietu: “Cilvēki skrien pa apli un nespēj nokļūt līdz realitātei. Viņiem šķiet, ka viņi karo, bet tā nav taisnība. Karo tie, kuri ir frontē. Viņiem liekas, ka nekaro, bet arī tā nav taisnība. Jo viņi dara to, ko pienākas darīt šajā karojošajā pilsētā – uztur to pie dzīvības.”
Aizvēris pēdējo lappusi, es ievēroju nelielu uzlīmi uz grāmatas ceturtā vāka: “84 grivnas. Veikals “Grāmatu Lauva”, Ļviva.” Tātad šis apdilušais sējumiņš kopā ar mani ceļojis pa Ukrainu! Un es sāku atcerēties – tas bija 2015. gads, kad es no Ļvivas devos uz Odesu, Mikolajivu un tālāk uz Hersonu. Uz vietu, kas šodien atgriezta no pasaules. Bet kas zina, varbūt kaut kur tur, aiz frontes līnijas, krievu ieņemtajā Hersonā kafejnīcā tieši patlaban sēž kāds cilvēks un lasa “Blokādes cilvēka piezīmes”. Izturēt! Slava Ukrainai un tās varoņiem!
