Monika Zīle: vēl nesen skaļi piesauktā nākotne bez ierunām atdod prioritāti šodienai 3
“Viss mums patiesi vajadzīgais nav dārgs vai vispār dabūjams bez naudas.” Aksels Munte
Nesen atcerējos, cik nopietni reiz pēc filmas “Cilvēka bērns” kopīgas skatīšanās sastrīdējāmies ar labu draugu. Viņaprāt, kinodarbs būtu bijis vēl spožāks bez epizodes, kurā mazais Boņuks saulrieta stundā saka paldies Pestītājam par nodzīvoto dienu – kāpēc vajadzīgs mākslots reliģiskais patoss caur bērna muti?
Man savukārt šī pateicība likās dzīvesprieka izpausme un pierasto lietu vērtības apliecinājums. Garajā dienā nekas slikts nav noticis, visi mīļie labā saskaņā kopā pie vakariņu galda – kur vēl brīnišķīgāku kopsavilkumu pirms aizmigšanas?
Joprojām paturu viedokli, ka Latgales puisēna uzrunā krucifiksam atspoguļojās ģimenes pieaugušo uzvedībā novērotā veselīgā bijība pret parādībām, kas ierodas neaicinātas, atsakās pakļauties un mēdz satriekt jebkurā laikmetā.
Jā, kaut gan pēc rakstnieka Jāņa Klīdzēja iztēlē tapušā Boņuka iziešanas tautā ar grāmatas starpniecību aizritējis vairāk nekā pusgadsimts, bērna šķīstās pateicības vārdi aktualitāti nav zaudējuši.
Gluži otrādi – nu, sēžot savā ar platjoslas internetu aprīkotajā mājoklī un turot pa rokai vismodernāko tālruni, tveram katru ziņas kriksi, cerēdami kādā nolasīt sērgas rimšanās vēsti.
Turklāt, dažādās izpausmēs būdami absolūti bezdievji, ceram, ka mūsu tuvos kāds pasargās, pieļaujot citkārt apsmaidīto eņģeļu un senču garu klātbūtni.
Jaunie apstākļi, svītrodami izklaides un ceļojumus, spiež citā leņķī uzlūkot un novērtēt ikdienā pierasto. Spožo saullēktu, mājas omulību, brokastu kafiju, dārzā izdīgušos asnus, iespēju iziet pastaigā un atgriezties bez slimības simptomiem.
Skaistas dāvanas spožumā uzmirdz īsziņā saņemta apvaicāšanās par veselību no kāda ilgi nesatikta, un vēl nesen skaļi piesauktā nākotne bez ierunām atdod prioritāti šodienai.
Tā trenē mūsu pacietību, uz nezināmu laiku bremzējot nodomus, un sašaurina dzīves telpu līdz vienas pajumtes sienām, kur ilga kopābūšana dažiem varbūt jau atgādina spaidus. Tiesa, sociālajos tīklos netrūkst optimisma pārpilnu ierakstu, ka piespiedu izolācija dod iespēju veltīt sevi ģimenei un saprast, cik daudz laika un naudas tērēts niekiem.
Ikviena krīze ir medusmaize ekstrasensiem un zīmju tulkiem. Patiesībā šobrīd nav problēmu kļūt reģim: vajag tikai saņemt dūšu pirmajam sprediķim par Visuma sūtīto eksāmenu, cilvēces attīrīšanos, izredzētajiem nosprausto ceļu, kosmiskas mīlestības diedzēšanu dvēselē un tādā garā uz priekšu.
Ja sludinātājam kaut cik laba valoda un tīmekļa tekstu kompilēšanas prasme, popularitāte nodrošināta. Vismaz tik ilgi, kamēr siros pandēmija vai beidzot skaļi un visiem saprotami ierunāsies arī sociālie psihologi, kuru balsis šobrīd nedzird. Klusē arī klimata apokalipses zvanu dimdinātāji.
Šķiet, par mūsu planētu rūpi turošajiem nu būtu iespēja savus centienus apliecināt, organizējoties brīvprātīgo vienībās sabiedrības nespēcīgāko posmu atbalstam. Taču redzam tikai apstiprinājumu patiesībai – vieglāk ir mīlēt cilvēci nekā palīdzēt kaimiņam.
Visbeidzot – mācoties šimbrīdim noderīgo pieticību, turēsim pa rokai nākotnes plānus. Neviena tagadne nav mūžīga. Nākotne piesakās vienmēr. Pat pēc vislielākajām kataklizmām.
