“Ik uz soļa Latvijas politiskajā vidē iztrūkst kompleksas pieejas un konsekvences. Ir vien plakātiski saukļi, kategoriski noliegumi…” uzskata Romāns Meļņiks
0
Apbrīnoju radikālos visa noliedzējus. Ir tāda cilvēku suga, kas iedomājas sevi par vienīgajiem pareizajiem, teju vai pasaules glābējiem un, nerēķinoties ar iespējām un sekām, uzspiež savu gribu citiem. Un ja vēl kā kritizēta vietā piedāvātu ko labāku, bet nē. Vairumā gadījumu vismaz ne ko tādu, kas pašus kā ierobežotu vai būtu acīmredzami labāks par noliegto.
Visspilgtāk to redzam vides aizstāvju darbībās. Un ne tik daudz šīs jomas profesionāļu darbībās, kā ar pasaules glābšanas misiju apmātajos amatieros.
Nevienu vairs nepārsteidz, ka ar iekšdedzes motoriem darbināmus auto uzspiež aizstāt ar elektriskajiem, apzināti izliekoties nemanām to ražošanā nodarīto kaitējumu videi, kā arī īso ekspluatācijas laiku. Nevienu vairs nepārsteidz vēršanās pret vietējiem rūpniecības uzņēmumiem kā vidi piesārņojošiem, vienlaikus neatsakoties no importa patēriņa, pat ja ievestais ražots vidi daudzkārt piesārņojošākā veidā un tāla transportēšana nebūt nav ieguvums vides tīrībai. Tāpat nepārsteidz arī sparīgā vēršanās pret salīdzinoši jaunu koku nozāģēšanu, apelējot pie vides daudzveidības saglabāšanas utml., taču pieļaujot, ka tos pašus kokus pēc gadiem desmit drīkstēs zāģēt it kā tad vairs iepriekšējie argumenti nebūtu būtiski.
Taču pārsteidz, ka šādiem noliegumiem nav robežas. Piemēru? Nupat internetā redzēju kārtējo vēršanos pat ne pret fosilo degvielu, bet tā daļējo altenatīvu elektrības ražošanā – vēja ģeneratoriem. Labi, pieņemu, ka kādam nepatīk vēja turbīnas, bet ko piedāvā vietā? Ražot elektrību, kurinot gāzi? Mazutu? Sabūvējot atkal mazajās upēs hidroelektrostacijas? Laukos rudzu vietā “sastādot” saules paneļus? Neražot vispār? Visu iepirkt, importēt no valstīm, kur ne mūsu problēma, kā ražo? Iet vēl radikālāku ceļu – samazināt patēriņu?
Tad sāciet ar sevi – atslēdziet datoru vai telefonu caur kuru publicējat savus uzsaukumus! Sēdiet vakaros tumsā, nededziet gaismu. Grauziet kāļus vai burkānus, ko nav termiski jāapstrādā! Nelietojiet transportu. Jebkuros laika apstākļos un attālumos! Nekādu motorizēto! Arī ne lidmašīnas, kuru izmešus uzskaita kaut kā dīvaini. Nepērciet preces, ko atved ar kuģiem, kas arī ir fosilās degvielas pamatīgi strēbēji. Esiet konsekventi! Ziemassvētkos nerotājiet eglīti. Arī mākslīgo egli nerotājiet, jo tās ražošana un utilizācija nemaz nav nekaitīga videi.
Ko vēl radikālāku ieteikt tādiem? Lai staigā pliki vai niedru pinumos ietinušies, jo audekla ražošana arī ir energoietilpīga un piesārņojoša?
Tas viss būtu par traku, pārspīlēti? Ja ir tik radikāli, ka vairs neredz kopsakarības, neredz cēloņu un seku sakarības, tad taču jāļauj iet līdz galam. Konsekventi. Strupceļā.
Lai nebūtu iespaids, ka te vēršanās pret kādu konkrētu politisko domu vai organizāciju, apskatīsim arī citu piemēru.
Ar Rail Baltica ir līdzīgi. Vieni radikāli iestājas, ka mums to sliežu ceļu ar visām megastacijām nevajag, mēs tik lielu projektu nespējam saprātīgi pārvaldīt, mums nav naudas, lai pabeigtu iesākto, tāpēc jāpārtrauc, lai paliek viss, kā ir. Bet, ja rosina nebūvēt, kāpēc nerunā par tā sekām? Kā atdosim jau saņemto un tātad nelietderīgi izlietoto naudu? Kur ņemsim naudu jau uzbūvētā uzturēšanai, apsargāšanai (lai bērni pa tām mūsdienu sapņu pils drupām nekāpelē un nelauž kaklu) vai nojaukšanai un utilizācijai? Atbildes nav.
Bet ir arī tādi, kas, pat zinot līdz šim pieļauto izšķērdību, uzstāj, ka jāturpina būvēt. Par kādu naudu? Arī uz to atbildes nav. Tiešām ir vēl bērnu prātā un tic, ka Ziemassvētku vecītis atnāks ar lielu maisu un problēma būs atrisināta?
Diemžēl tālāk par radikāliem saukļiem šajā ziņā netiekam.
Latvijas mūslaiku vēsturē nu jau par klasisku kļuvis piemērs ar vien vārdos pausto cīņu pret ēnu ekonomiku. Plakātisko saukļu skandinātāju reālie darbi daudzkārt bijuši ar pretēju efektu. Kaut vai saistībā ar mazo biznesu. Bija mums mikrouzņēmumu nodokļu režīms, kura viens no efektiem bija iepriekš puslegāli vai nelegāli strādājošo iesaistīšana legālajā tirgū. Jā, šo nodokļu režīmu kāds iemanījās izmantot negodprātīgi, bet vai valsts pret konkrētiem shēmotājiem vērsās? Nē. Tā, paaugstinot nodokli, nolikvidēja visu šo mazajam biznesam labvēlīgo sistēmu. Paziņoja sīkuzņēmējus par visa ļaunuma sakni un atstūma. Aptuveni 60 tūkstošus uzņēmēju. Cik daudzi savu darbošanos turpina nelegāli vai puslegāli varam vien minēt. Skaidrs, ka ne mazums.
Proti, ik uz soļa Latvijas politiskajā vidē iztrūkst kompleksas pieejas un konsekvences. Iztrūkst tālredzības. Ir vien plakātiski saukļi, kategoriski noliegumi… putu kulšana, lai ar tām paslēptu, ka reālu sasniegumu nav.
Atbildība par sekām? Atbilde ir pretjautājumā – vai esat redzējis, ka kāds politikā nestu atbildību par pieļautajām kļūdām? …
