Ik pa laikam iestājas spēku izsīkums – florbolisti par savu ikdienu 1
Grafiks ir ļoti grūts, taču pie visa pierod – līdzīgas domas pauž teju visi Latvijas izlases florbolisti. Iemīļoto nodarbi, kas sniedz uzvaras un adrenalīnu, viņi apvieno ar ikdienas algotu darbu un/vai studijām.
Darba devējs
Sestdien Rīgā sāksies pasaules čempionāts. Lai arī ļoti dinamisks un interesants, florbols joprojām ir amatieru sporta veids ne tikai pie mums, bet arī visā pasaulē, tiesa, lielvalstīs vērojama tendence parādīties vairāk pusprofesionāļiem un arī pa kādam tīram profesionālim.
Latvijas izlases galvenais treneris Normunds Grunckis komandē parādi ne tikai sportā, bet arī biznesā – viņam Bauskā pieder autoserviss un auto rezerves daļu tirdzniecības veikals “Divupe 2”, kas dod darbu 16 cilvēkiem: “Esmu beidzis Saulaines tehnikumu, darba gaitas sāku kā automehāniķis, bet vēlāk pats iemēģināju roku tirdzniecībā un lēnām nonācu līdz savam uzņēmumam, kuram nākamgad būs 20 gadu.” Katru darba dienu līdz aptuveni 14.00 viņš ir pamatdarbā, bet stundu vēlāk auj kājās sporta apavus un trenē bērnu grupas. Ar padomu palīdzot arī Bauskas virslīgas komandai.
Liela daļa Latvijas izlases spēlētāju paralēli strādā arī par treneriem. “Puišiem ir savs redzējums, kā būtu jāspēlē, bet diskusijās nevar ātri nonākt pie kopsaucēja. Mums ir vienošanās, ka izlasē šīs lietas nodalīsim,” Grunckis skaidro, ka hierarhija tiek ievērota.
Latvijas izlases kapteinis Atis Blinds, kuram šis būs astotais pasaules čempionāts, nu jau deviņus gadus naudu pelna maizes ceptuvē “Lāči”, arvien kāpjot augšup pa karjeras kāpnēm – sāka kā marketinga vadītājs, tad bija tirdzniecības un marketinga daļas vadītājs, bet tagad ir izpilddirektors. “Oficiāli darba diena ir no 8.30 līdz 17.00, bet patiesībā domas pa galvu rosās visas 24 stundas. Reizēm labas idejas rodas skrienot pa florbola laukumu vai braucot mašīnā. Ja gribi būt veiksmīgs privātajā biznesā, brīvdienu nav,” uzskata Atis, kurš ir Latvijas čempionvienības “Lielvārde/FatPipe” spēlējošais treneris. “Laika visam nepietiek, ik pa laikam iestājas spēku izsīkums. Viss norāda uz to, ka jāsāk domāt par florbola beigšanu. Man ir arī deviņus mēnešus veca meita,” teic 33 gadus vecais vecais uzbrucējs, kurš pasaules čempionātu gaida ar liels optimists – visi gatavojas kā nekad, komanda rāda labu sniegumu un grib pirmo reizi tikt līdz medaļu mačiem.
Ata dīņu brālis, izlases ilggadējais vārtsargs Andis Blinds ir beidzis politologus, bija ekspremjeres Laimdotas Straujumas preses sekretārs, bet šobrīd attīsta savu sporta ekipējuma ražošanas uzņēmumu “Blindsave”.
Aizsargs Aivis Kusiņš ir Nacionālo bruņoto spēku karavīrs. “Pēc vidusskolas gribēju kļūt patstāvīgs, bet civilajās studiju programmās nekas īsti neinteresēja. Iestājos Latvijas Nacionālajā Aizsardzības Akadēmijā. Sākumā bija grūti gan morāli, gan fiziski, taču pieņēmu šo dzīvesveidu. Patriotisma dēļ. Pēc pakāpes esmu leitnants, dienēju Lielvārdē un ikdienā manos pienākumos ietilpst Baltijas gaisa telpas aizsardzība.” Studiju laikā iegūts liels rūdījums, piemēram, ar vairāk kā 30 kilogramu smagu ekipējumu bija jādodas 20 km garā pārgājienā/skrējienā vai ziemā nedēļu jādzīvo mežā. Kusiņam šis būs pirmais pasaules čempionāts: “Gandrīz katru dienu iedomājos par pirmo spēli pret Zviedriju, ir neliels uztraukums, taču ar pirmo precīzo piespēli tas pāries. Atbildība, daudz līdzjutēju – centīsimies parādīt labāko.”
Zviedru kafija
Aizsargs Ingus Laiviņš Cēsīs ir autobusu parka “CATA” ražošanas inženieris, pēc darba dodas trenēt bērnus, bet vakarā – trenējas pats. Savulaik trīs gadus florbolu un darbu viņš apvienoja Somijā: “Strādāju celtniecības kompānijā, kas bija komandas sponsors. Līdz 15.30 biju darbā un veicu visus darbus – sākot ar pamatiem un līdz pat mājas nodošanai ekspluatācijā, pēc profesijas esmu celtnieks. Darbs fizisks, taču arī aprīkojums augstā līmenī un daudzas lietas var izdarīt ar mazāku piepūli nekā Latvijā. Pirms svarīgām spēlēm ļāva ātrāk iet prom vai ņemt brīvdienu.” Pirms diviem gadiem Ingus atgriezās Latvijā un darbu atrast palīdzējis komandas biedrs “Pārgaujā” un izlasē Mārtiņš Rajeckis, kurš ir “CATA” pasažieru pārvadājumu daļas vadītājs.
22 gadus vecais uzbrucējs Toms Akmeņlauks arī paspējis izbaudīt vairāku darbu garozas – mazgājis mašīnas, bijis “Lielvārdes” spēlējošais treneris, bet tagad ir “Tenisa veikals” pārdevējs un stīgotājs, kur strādā arī sestdienās, bet spēļu dienās skrienot prom ātrāk. Paralēli arī studē, jo mērķis ir strādāt par treneri. Toms ir stīgojis raketi vienam no mūsu labākajiem tenisistiem Miķelim Lībietim, diezgan biežs viesis esot arī mūziķis Guntars Račs, kuram meita spēlē tenisu.
Četri Latvijas izlases florbolisti spēlē ārzemēs. Toms Bitmanis ir Zviedrijas kluba “Granlo” uzbrucējs, kurš iztiku pelna apkalpojot kafijas un uzkodu automātus uzņēmumā “Selecta”. “Šajā pašā firmā arī Latvijā strādāju divus gadus un Zviedrijas klubs, meklējot man darbu, sazinājās ar viņiem un paveicās, ka tieši tobrīd vajadzēja darbinieku. Savienot ar florbolu nav viegli. Katru darba dienu ceļos sešos un strādāju no septiņiem līdz četriem, nedēļā kopā ir seši treniņi un vēl divas spēles. Tomēr darbs apmierina, jo apzinos, ka esmu ārzemnieks, kas nezina valsts valodu. Liels pluss ir tas, ka praktiski visi cilvēki Zviedrijā perfekti runā angliski. Laiks atpūtai, miegam un citām lietām ir ļoti maz. Domāju, ka ir par traku, bet pagaidām tāds man tas grafiks ir. Fiziski jūtos labi.” Klubs algu nemaksā, bet nodrošina automašīnu un dzīvokli.
