Jāatrod metodes, kā ieaudzināt bērnos pienākuma apziņu. Saruna ar jaunā žurnāla “Skola & Ģimene” redaktori Ilzi Kuzminu 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Akciju sabiedrības “Latvijas Mediji” žurnālu saimei pievienojies jauns izdevums – žurnāls pedagogiem un ģimenēm ar bērniem – “Skola & Ģimene”. Tā redaktore ir žurnāliste Ilze Kuzmina, kura ilgus gadus par izglītības aktualitātēm raksta “Latvijas Avīzē”.
Kam adresēts jaunais žurnāls, un par ko tajā rakstīsit?
I. Kuzmina: Žurnāls “Skola & Ģimene”paredzēts skolotājiem un ģimenēm, kurās aug skolas vecuma bērni. Pedagogiem gan ir dažādi profesionālie žurnāli, taču, pirmkārt, darbā noderīgas informācijas nekad nevar būt par daudz, otrkārt, pedagogiem noteikti ir svarīgi zināt arī vecāku viedokli par izglītības procesu un bērnu audzināšanu.
Savukārt attiecībā uz ģimenēm jāsaka: Latvijas drukātās preses tirgū patiesībā nav neviena izdevuma, kas būtu veltīts vecākiem.
Vai žurnālā sev noderīgu un interesantu lasāmvielu atradīs arī vidusskolēni un studenti? Un vecmāmiņas un vectētiņi?
Es sākšu ar vecvecākiem, jo patiesībā uz viņiem mēs ļoti ceram. Vecākiem ikdienas skrējienā bieži vien nav laika ne meklēt nepieciešamo informāciju, ne lasīt.
Diezgan bieži esmu dzirdējusi, ka, tikai vecvecāku lomā nonākot, cilvēki saprot, kā savulaik skrējuši paši saviem bērniem garām, cik maz laika aizņemtības dēļ viņiem veltījuši.
Tāpēc ceru, ka aizņemto pieaugušo bērnu vecāki arī lasīs mūsu žurnālu un saskarsmē ar mazbērniem ņems vērā psihologu padomus, kā arī uzmanīgi ieteiks saviem bērniem, ko viņiem būtu sevišķi vērts izlasīt.
Vidusskolēniem varētu būt interesanti raksti, kas saistīti ar mācību saturu, kas varētu ļaut labāk saprast, kāpēc skolās māca to vai šo. Psihologu padomus jauniešiem, tostarp studentiem, arī būtu interesanti palasīt, lai kaut vai saprastu, vai vecāki mani audzinājuši pareizi.
Žurnālā būs arī lappuse “Vārds pusaudžiem”, kurā jaunieši varēs izteikties par dažādām tēmām.
Tāpat katrā numurā būs kāds stāsts par notikumu, konfliktu skolā vai ģimenē. Aicināsim lasītājus izteikt savu viedokli par notikušo, un, protams, būtu ļoti interesanti saņemt atsauksmes arī no jauniešiem.
Latvijā savulaik jau iznāca žurnāls “Skola un Ģimene”. Vai jaunajam žurnālam ir kāda saikne ar to?
Atceros šādu žurnālu no savas bērnības: vecāki to pasūtīja, un arī es šo to palasīju, kaut “Dadzis” man patika labāk…
Tagad, ar mūsdienu acīm skatot padomju laika “Skolu un Ģimeni”, secinu, ka tajā ir ļoti daudz mūsdienās aktuālu tematu, piemēram, par to, kā audzināt pusaudžus.
Tolaik žurnālam bija raksturīgi, ka publicējās ne tikai žurnālisti, bet arī pedagoģijas jomas zinātnieki. Kā mūsdienu “Skola & Ģimene” veidotāja arī aicinu uz sadarbību jomas speciālistus: skolotājus, pedagoģijas pasniedzējus un pētniekus, psihologus.
Kam vairāk pievērsīsies žurnālā – skolai vai ģimenei? Un kam, tavuprāt, mūsdienās ir lielāka loma bērna personības veidošanā – skolai vai vecākiem?
Es domāju, ka ir ļoti grūti nodalīt skolu no ģimenes, jo tur ir savstarpēja mijiedarbība. Piemēram, žurnāla pirmajam numuram intervēju psiholoģi Baibu Martinsoni par sociāli emocionālo audzināšanu skolās, taču skaidrs, ka bērni uz skolu atnāk no ģimenes, tāpēc to nav iespējams apiet.
Tāpat, kad rakstīju par jauno izglītības saturu: rakstā nav dziļi pedagoģiskas analīzes, tāpēc it kā varētu domāt, ka tas nav skolotājiem vajadzīgs, taču patiesībā bieži dzirdu, ka skolotājiem par daudz ko nav informācijas, tātad raksts varētu būt noderīgs arī skolotājiem.
Žurnālu centīsimies veidot tā, lai tas būtu sabalansēts: vienlīdz interesants kā ģimenēm, tā pedagogiem. Protams, numurs no numura atšķirsies.
Pirmais numurs vairāk ir kā ceļvedis jaunajam mācību gadam, un tajā ir vairāk ģimenēm adresētas informācijas. Otrajā numurā vairāk padomāsim par skolotājiem.
Kas žurnālā būs tāds īpašs, kas liktu vecākiem, skolotājiem to pirkt un lasīt? Jo, kā zinām, mūsdienās jau daudz var izlasīt dažādās lapās internetā… Turklāt attiecībā uz bērnu audzināšanu ļoti populāri ir dažādi vecāku forumi un daudzas mammas uzticas tikai citu mammu padomiem.
Informācijas visapkārt mums tiešām ir daudz, taču jautājums, cik tā ir objektīva, cik izzinoša un cik noderīga mums tieši šajā konkrētajā brīdī. Turklāt liela daļa sabiedrības joprojām labāk uztver drukāto vārdu.
Žurnālā “Skola & Ģimene”veidosim tādus materiālus, lai būtu atbildēts uz visiem svarīgākajiem jautājumiem, kas par šo tēmu varētu rasties mūsu lasītājiem. Piemēram, rakstot par jauno izglītības saturu, uzskatāmi parādījām, kā mainīsies stundu saraksts.
Protams, viss tīmeklis pilns ar ziņām par jauno saturu, taču tik uzskatāmas un precīzas informācijas nav. Arī turpmāk rakstīsim tā, lai žurnāls būtu gan kā rokasgrāmata vecākiem un skolotājiem, gan arī lai būtu kādi izklaides elementi. Allaž būs arī lappusīte bērniem.
Runājot par vecāku forumiem, tos palasu arī es. Gan tāpēc, lai saprastu, kas vecākiem uz sirds, gan lai redzētu viedokļu dažādību. Taču tādas informācijas, kas būtu vērtīga man kā mammai, tur nav daudz.
Toties sarunā ar psihologu, rakstot žurnālam, uzzinu knifus, ko varu izmantot arī komunikācijā ar savu meitu.
Tu pati vairāk nekā 10 gadus raksti “Latvijas Avīzē” par izglītības jautājumiem, esi runājusi ar skolēniem, studentiem, skolotājiem, Izglītības ministrijas ierēdņiem, ministriem. Kāds ir tavs viedoklis par Latvijas izglītības sistēmu? Cik tā kvalitatīva?
Es domāju, ka nevar teikt, ka izglītības sistēma Latvijā būtu kvalitatīva. Ir skolas, kuras spēj piedāvāt salīdzinoši augsta līmeņa izglītību, ir skolotāji, kuri strādā radoši un atbildīgi.
Taču sistēmā kā tādā trūkst kvalitātes vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, joprojām nav skaidrs, kas vispār ir kvalitāte.
Kamēr Igaunijā jau gadiem skolu kvalitāti vērtē arī pēc katra skolēna individuālās izaugsmes indeksa, Latvijā visi skolu topi tiek veidoti tikai pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem.
Līdz ar to objektīva vērtējuma par sākumskolu un pamatskolu nemaz nav. Kvalitātes monitorings, kas ietvers plašākus kvalitātes kritērijus, tikai top. Bet kāds tas būs, šobrīd nav īsti skaidrs, iespējams, sabiedrībai tā dati pat nebūs pieejami.
Otrkārt, finansējums netiek izlietots efektīvi, līdz ar to daļai skolotāju ir zemas algas, kas ļauj sistēmā strādājošajiem uz visiem pārmetumiem atbildēt: kā maksā, tā strādā.
Treškārt, pedagogu trūkst, līdz ar to skolu direktoriem nav iespēju saviem darbiniekiem izvirzīt augstas prasības.
Tev pašai arī ir skolas vecuma meita, tev ir arī personiska pieredze ar skolotājiem, bērna gaitām skolā. Ko tu kā skolēna mamma esi ieguvusi, ikdienā rakstot par skolu? Vai darbs tev ir palīdzējis?
Mana pieredze ar meitas skolotājiem lielākoties ir ļoti laba. Esmu sastapusies ar daudziem skolotājiem, kuriem tas tiešām ir sirdsdarbs un kuri dara daudz vairāk, nekā ietilpst viņu darba pienākumos.
Piemēram, jaunais izglītības saturs liek ieraudzīt katru bērnu. Zinu, ka meitas klases audzinātāja jau sen redz katru bērnu, un zinu, ka viņa katrā atradīs kādu labu īpašību, kādu labi paveiktu darbiņu, par ko paslavēt.
Kad rakstīju par to, kādas metodes skolotājiem būtu jāizmanto jaunajā saturā, redzēju, ka manas meitas skolā daudz kas no tā jau ir, piemēram, ludziņu izspēlēšana literatūras stundās.
Tomēr dažreiz būtu vieglāk, ja mazāk zinātu par izglītības sistēmu.
Piemēram, manas meitas skolā pērnruden nebija tradicionālās ekskursijas, jo, tā kā esot ieviesta programma “Skolas soma”, vecāku apmaksātas ekskursijas esot aizliegtas. Kā žurnāliste zināju, ka tā nav taisnība, bet konfliktēt ar skolu nav lielas vēlmes.
Daudzi “Latvijas Avīzes” lasītāji ik pa laikam izsaka savu kritisko viedokli, ka mūsdienās skolās bērniem vairs neesot pienākumu, bet tikai tiesības. Un ka vairs neesot stingras disciplīnas… Vai tu tam piekrīti?
Es augu padomju gados, kad disciplīnu centās uzturēt diezgan bargu. Esmu redzējusi, kā mana klasesbiedra tēvs skolā klasesbiedru klātbūtnē ietriec dūri savam dēlam sejā, jo skolotāja pasūdzējās.
Mans brālis reiz gāja tiesā liecināt, kad viņa draugu patēvs piekāva tā, ka puika bija slimnīcā. Ir redzēts pietiekami daudz vardarbības. Tāpēc es neesmu stingrās rokas piekritēja.
Bērni ir jāaudzina ar mīlestību un cieņu. Piekrītu gan psihologiem, kuri saka, ka bērniem ir vajadzīgas robežas. Arī robežu novilkšana ir mīlestības izpausme.
Tīri juridiski bērniem ir gan tiesības, gan pienākumi. Gan vecākiem, gan skolotājiem jāatrod metodes, kā ieaudzināt bērnos pienākuma apziņu.
Katrā ziņā tiesību un pienākumu tēma varētu tikt aprakstīta arī žurnālā. Gan izskaidrojot skolotājiem viņu reālās tiesības, gan vaicājot padomu ekspertiem par to, kā ieaudzināt bērnos pienākuma apziņu.
Ko tu mainītu skolu dzīvē, ja būtu izglītības ministre?
Es sāktu ar sākumskolu, gādātu par to, lai skolas vide būtu brīvāka un bērniem draudzīgāka, lai nav tā, ka pēc salīdzinoši lielās brīvības bērnudārzā pirmklasnieks pēkšņi ir iesprostots solā.
Metodes, kā strādāt skolā ar sākumskolēniem, noteikti jāmaina.
Tu esi ieguvusi maģistra grādu filoloģijā, absolvējot Rakstniecības studijas. Vai tas nozīmē, ka jaunajā žurnālā varam sagaidīt kādu stāstu?
Šoziem arī pabeidzu Janas Egles vadīto Prozas meistardarbnīcu Rakstnieku savienībā. Rakstīt literārus darbus man ļoti patīk, tas ļauj veidot savu pasauli.
Taču žurnālistikas dēļ tam ir maz laika. Žurnālā, kā jau teicu, būs stāsts katrā numurā, ne nu gluži literārs, drīzāk publicistisks. Iespējams, arī es kādu no tiem uzrakstīšu.
Žurnāls “Skola & Ģimene”
* Žurnāls iznāks reizi divos mēnešos. Cena mazumtirdzniecībā – 3,49 eiro. To var iegādāties visās Latvijā preses tirdzniecības vietās, būs pieejams arī e-izdevums www.la.lv.
* Žurnāla 80 lappusēs būs šādas sadaļas: “Dzīve skolā”, “Dzīve mājās”, “Ārpus skolas”, “Psiholoģija”, “Veselība”, “Lasāmlaiks”.
* Pirmais žurnāla “Skola & Ģimene” numurs ir kā ceļvedis jaunajam mācību gadam, jo šis 1. septembris ir īpašs. Tiek sākta jauna mācību satura ieviešana četrās klasēs, daļa skolēnu mācīsies attālināti pandēmijas dēļ. Kāpēc turpmāk bērniem skolā būtu jāiemācās arī dzīvotprasme, par to pirmajā numurā stāsta psiholoģe Baiba Martinsone, bet kā audzināt četrus bērnus un mācīties arī pašiem, uzzināsiet intervijā ar Bogustovu ģimeni.
