Ik diena kā laimes spēle. Ukraiņu sporta fotogrāfs Kubanovs: “Mēs negājām uz patvertnēm, ievērojām “divu sienu noteikumu”” 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no miljoniem ukraiņu, kura dzīvi sašķēlis karš, ir sporta fotogrāfs Pavlo Kubanovs (51). Viņa sieva ar jaunāko dēlu kopš septembra dzīvo Zviedrijā, vecākā meita ir Anglijā, bet pats ar pilngadību sasniegušo dēlu mīt Kijivā, sadzīvojot ar regulārām gaisa trauksmēm un retināto darba rutīnu.
Plāns B
Pavlo strādā Ukrainas Futbola asociācijā un arī Ukrainas Olimpiskajā komitejā, ķēris kadrus iepriekšējos trijos Eiropas futbola čempionātos un pērn februārī debitēja olimpiskajās spēlēs Pekinā. Divas dienas pēc atgriešanās no Ķīnas sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā.
“Visu šo laiku kopš kara sākuma esmu Kijivā. Šobrīd (pulksten 19), skatoties pa logu, var padomāt, ka rit parasta dzīve, vienīgais, ka ik pa brīdim dzirdamas atskaņas no marta, februāra, kad tuvumā bija tanki un kaujas, joprojām tiek atmīnēta teritorija, iznīcināti lādiņi,” uz jautājumu, kāda izskatās pilsēta, atbild Pavlo Kubanovs.
Gaisa trauksmes – ikdiena. Gadoties trīs četru dienu mierīgi periodi, bet parasti tomēr skan vairākkārt gan dienā, gan naktī. Tad pirmā reakcija ir apskatīt oficiālo valdības un pilsētas kanālu sociālos tīklus, kur tiek iezīmēti apdraudētie reģioni. “Ja no Krimas palaiž raķeti, Kijivā tā būs pēc apmēram 20 minūtēm, Ļvivā – nedaudz vēlāk,” Pavlo rēķina kā 2×2, pats arī paskaidrojot, ka raķetes galamērķis nebūt nav vienkārša aritmētika. Ukraiņiem ik diena ir laimes spēle.
“Mēs negājām uz bumbu patvertnēm, visu laiku bijām mājās. Nolēmām – te tomēr siltums, jā, ir riski, ievērojām “divu sienu noteikumu” – sēdējām koridorā. Paši bijām četri, trīs suņi, martā uzņēmām vēl trīs cilvēku ģimeni. Sirēna bija 500 metrus no mūsu mājas, skanot šķita, ka ķieģeļu sienas sadalīsies,” kara pirmo posmu atminas Pavlo Kubanovs.
Visā Ukrainā jātaupa elektrība, diennakts laikā to atslēdz vairākkārt uz kopumā sešām līdz astoņām stundām. Parasti – pēc grafika. Kubanova daudzdzīvokļu mājā rudenī sešas dienas neesot bijusi elektrība un apkure, taču Ukraina šai ziemai spējusi sagatavot plānu B dīzeļdegvielas ģeneratoru izskatā. Tie savesti tik daudz, ka sniedzot ekvivalentu jaudu kā atomelektrostacijas viens bloks.
Sportisti mirst
Pavlo sieva ar jaunāko dēlu, kuram desmit gadi, un diviem suņiem septembrī aizbrauca dzīvot uz Zviedriju, pievienojoties vecākajai meitai, viņa tagad jau Londonā. Kijivā palicis Pavlo ar pilngadību sasniegušo dēlu. Sievai Zviedrijā ir ar dzīvniekiem saistīts darbs. Esot oficiāliem ienākumiem, sociālā palīdzība nepienākas, dzīvokli īrējot paši.
Futbola izlase ir Ukrainas nacionālais lepnums, un futbolisti šajos sarežģītajos laikos daudz palīdzējuši valstij – finansiāli, morāli un arī kaujas laukā. “Daudz sportistu piedalījās teritoriālajā aizsardzībā, Kijivā sargāja posteņus, piedalījās patrulēšanā – tenisists Sergijs Stahovskis, Ukrainas jaunatnes izlases galvenais treneris Volodimirs Jezerskis, frontē karoja hokeja federācijas prezidents Georgijs Zubko, arī virkne bijušo Kijivas “Dinamo” futbolistu,” drošsiržus uzskaita Pavlo Kubanovs.
Karš jau kopš 2014. gada apvienojis Ukrainas futbola klubu fanu jeb ultru kustības, kas līdz tam bijuši nesamierināmās pozīcijās. Daudzi aizgājuši uz fronti. Janvāra izskaņā kaujās pie Bahmutas gāja bojā titulēts ukraiņu MMA cīkstonis un arīdzan futbola kluba Kijivas “Dinamo” ultru grupā ietilpstošais Eduards Kostrica, dažas dienas vēlāk – viens no valsts labākajiem desmitcīņniekiem Volodimirs Androščuks. Nepilna gada laikā karā krituši ap 200 ukraiņu sportistu. Faktiski – gandrīz viens ik dienu, bet Starptautiskā olimpiskā komiteja meklē iespējas krievus un baltkrievus atgriezt lielajā sportā…
Pat robežu nepāries
Iepriekšējā ziemā kilometra attālumā no Pavlo mājas notika īstas kaujas. Viņš nedomā, ka Krievijai atkārtotā uzbrukumā izdotos ieņemt Kijivu: “Februārī neviens nedomāja, ka notiks tas, kas notika. Pieļāva, ka turpinās austrumos – Doneckā, Luhanskā, bet iegāja arī no Baltkrievijas puses. Tagad dara visu, lai to nepieļautu, gatavojas. Cilvēki, protams, jautā, bet armija pauž pārliecību – viņi pat robežu nepāries. Krievi Černobiļā iegāja pēc 1985. gadā izdotajām kartēm – tātad vēl pirms atomelektrostacijas sprādziena. Viņi apšauda dzīvojamās mājas, pēc tam sakot, ka iznīcinājuši munīcijas noliktavu. Raķete trāpīja viesnīcā Kijivā, kurā pirms diviem gadiem nometnē dzīvoja Ukrainas futbola izlase.”
Skumju ielejā gaišā vēsts ukraiņiem ir jaunais futbola talants Mihailo Mudriks – janvārī viņu no Doneckas “Šahtjor” par 70 miljoniem eiro iegādājās Londonas “Chelsea”. Transfēra summa, izpildoties vairākiem kritērijiem, var sasniegt 100 miljonus. “Arī Mudriks, sākoties karam, vāca un sūtīja humāno palīdzību uz fronti. Ja vasarā nebūtu sācies Ukrainas čempionāts, iespējams, nebūtu šādas pārejas. Jau jaunatnes izlases laikā tika runāts, ka no viņa var iznākt ļoti labs spēlētājs. Par jauno Andriju Ševčenko gan nedēvē, viņš tomēr vairāk pussargs nekā uzbrucējs, taču – talants ir liels,” atzīmē Pavlo Kubanovs.
