Juris Lorencs: Ignorance maksā dārgi 11
Robežšķirtne Vācijas pēckara vēsturē – 3. septembrī kompānijas INSA veiktajā socioloģiskajā aptaujā labējā partija “Alternatīva Vācijai” pirmo reizi kopš demokrātijas atjaunošanas šajā zemē apsteigusi sociāldemokrātus. Par vienu procenta punktu, bet apsteigusi. Par pirmo patlaban balsotu 17% vēlētāju, par otro – vien 16%. Vācijas politiskajā žargonā izsakoties, “Alternatīva Vācijai” kļuvusi par “Volkspartei”, par “tautas partiju”.
Pa daļai šie partiju popularitātes reitingi tiek saistīti ar “Kemnicas nemieriem”, pret bēgļiem un imigrantiem vērstām demonstrācijām Saksijas zemes pilsētā Kemnicā. Kā “palaišanas mehānisms” tām kalpoja kautiņš, kura laikā cieta trīs jau naturalizēti “ārzemju” vācieši, no kuriem viens, kubiešu izcelsmes Vācijas pilsonis, vēlāk slimnīcā mira. Savukārt uzbrucēji bijuši divi patvēruma meklētāji, sīrietis un irākietis.
Vācijas saimniecība iet uz augšu, algas aug, bezdarba tikpat kā nav. Arī bēgļu plūsma, kas 2015. gada vasarā draudēja aizslaucīt Vāciju, ir izsīkusi. Tad kāpēc opozīcijas partija gūst tādus panākumus? Paradoksāli, bet, pēc dažu ekspertu atzinuma, neapmierinātības cēloņi slēpjoties valdības un jo īpaši kancleres Angelas Merkeles neprasmē komunicēt ar tautu.
Viņas valdīšanas stilu raksturojot ignorance, klusēšana un noslēpumainība – tā vismaz daudziem liekoties. Kanclere īsti neapzinoties ne jauno mediju nozīmi, ne arī pietiekami atklāti spējot aprunāties ar tautu “vecajā stilā” – mītiņos, avīzēs, televīzijā.
Šodien dzīvojam pilnīgi citos komunikācijas apstākļos nekā pirms divdesmit vai pat desmit gadiem. Pietika ar vienu Alekseja Navaļnija organizētu drona lidojumu, kas no liela augstuma nofilmēja videoklipu ar Dmitrija Medvedeva “neoficiālo” īpašumu, atpūtas kompleksu Volgas upes krastā Ivanovas apgabalā, viņa dīķi ar aizkustinoši mīļo, bet patiesībā smieklīgo “pīļu mājiņu”, lai Krievijas premjerministra reitings un autoritāte būtu neglābjami sabojāta. Ja var ticēt politiķim Jānim Lagzdiņam, Latvijā šos jaunos komunikācijas veidus un stilus pārvaldot vien Artuss Kaimiņš un Aivars Lembergs. “Citiem trūkst šovmeņu dotumu un runas dāvanu,” tā apgalvo Lagzdiņš.
Tomēr šis vēl ir pārejas laikmets, kad ar vienu kāju atrodamies jaunajā, ar otru – vēl vecajā mediju pasaulē. Nākotne pieder jaunajiem, bet realitāte ir tāda, ka šie jaunie var arī neaiziet uz vēlēšanām. Neinteresē, nav motivācijas, slinkums pēc iepriekšējās dienas ballītes, aizbraucis strādāt uz Londonu utt.
Liberālie mediji Vācijā rēķina un tīksminās, ka protesta koncertā pret “labējo ekstrēmismu” Kemnicā ieradies vairāk klausītāju nekā pret imigrantiem vērstajās demonstrācijās. Tomēr viņi aizmirst vienu lietu – “klusējošais vairākums” neiet uz rokkoncertiem. Nu varbūt ne “vairākums”, bet “lielums” gan. Turklāt tāds, kas aptaujās visā Vācijā kopumā jau apsteidz sociāldemokrātus.
Līdz Saeimas vēlēšanām atlicis vien mēnesis. Šķiet, ka aktīvākā vēlētāju daļa, cilvēki jau gados, bez deputātu kandidātu ierakstiem sociālajos tīklos un televīzijas diskusijām joprojām gaida arī kaut ko pavisam tradicionālu un pierastu. Par ko šoreiz vēlēt – jautā kāpņu telpā sastapta kaimiņiene. Tie, par kuriem viņa balsojusi iepriekšējās vēlēšanās, esot sašķēlušies, turklāt rakstītas informācijas tikpat kā neesot.
Kundzei radusies sajūta, ka partijas viņu “esot aizmirsušas”, pat “ignorējot”. Parasti priekšvēlēšanu laikā viņa esot salikusi pastkastītē atrastos aģitācijas materiālus vienu otram blakus uz galda un tad rūpīgi izstudējusi. Turklāt tieši pirms divdesmit gadiem 7. Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā viņa esot saņēmusi vēstuli no Viļa Krištopana! Tagad – tukšums. Patiešām, arī manā pasta kastītē līdz šim tikusi iemesta viena vienīga aģitācijas lapiņa, bija pacentusies kāda no sīkpartijām.
Agrāk vēlēšanu laikā es dusmojos par piebāzto pastkastīti un aģitācijas materiālus “pa taisno” lidināju miskastē. Atklāti sakot, arī es priecātos, ja starp lielveikalu atlaižu piedāvājumiem beidzot ieraudzītu kādas partijas 4000 zīmju programmu, darāmo darbu un deputātu kandidātu sarakstu. Šī ignorance mums visiem var dārgi maksāt. Bet vēl jau nav par vēlu.
