Igauņus uztvēra kā okupantus. Kā risinājās notikumi pirms 100 gadiem jūnijā 0
Autors: Lauri Vahtre, vēsturnieks, Igaunijas Kara muzeja zinātnieks, tulkojis Juris Putriņš
Šomēnes Cēsīs, Liepājā un citviet Latvijā ar dažādiem pasākumiem tiks atzīmēti simts gadi kopš vēsturiskiem notikumiem – latviešu un igauņu spēku uzvaras Cēsu kaujās 1919. gada 22. jūnijā, tam sekojošās Latvijas Pagaidu valdības svinīgās sagaidīšanas Liepājā, kā arī bermontiādes cīņām 1919. gada rudenī.
Cēsu kauju simtgade ar daudzveidīgu norišu programmu Cēsīs tiks svinēta sestdien, 22. jūnijā.
Svētkus atklās Cēsu dzelzceļa stacijā ar Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Igaunijas Valsts prezidentes Kersti Kaljulaidas līdzdalību. Amatpersonas tur arī aplūkos rekonstruēto Igaunijas bruņuvilcienu “Brīvība”, kuru interesenti varēs apskatīt jau no šīs sestdienas, 15. jūnija.
Atjaunotais bruņuvilciens gada garumā apceļo Igauniju un ir kļuvis par vienu no populārākajiem Igaunijas simtgades notikumiem un apskates objektiem.
22. jūnijā Cēsīs notiks arī Cēsu kauju rekonstrukcija, kur piedalīsies vairāk nekā 200 dalībnieku no Latvijas un Igaunijas. Bet kāda tad bija Igaunijas loma Neatkarības karā – par to šajā publikācijā.
Situācija līdzīga un atšķirīga
1918. gada nogalē Igaunija un Latvija savām Brīvības cīņām tuvojās šķietami līdzīgā situācijā. Abas bija okupējusi Vācija, un Krievijas lielinieki abas uzskatīja par sabiedrotajiem.
Tomēr vienlaikus igauņu un latviešu stāvoklis bija arī atšķirīgs.
Vācijas okupācijas karaspēks Igauniju bija atstājis jau 1918. gada beigās, un viņu vietā igauņiem palīgā nāca Somijas brīvprātīgie un britu karakuģu eskadra. Igaunijas nacionālie bruņotie spēki bija arī izveidoti tikai 1917. gadā, un, lai gan vācieši viņus izklīdināja, šie vīri tomēr palika dzimtenē un ar viņiem varēja veidot jaunu armiju.
Savukārt vairākums latviešu karaspēka daļu bija atkāpušās uz Krieviju un pievienojušās sarkanarmiešiem. Latvijas robežas apsardze sākotnēji bija jānodrošina Vācijas armijai, kas nemaz negatavojās Latviju pamest. Kārļa Ulmaņa nacionālā valdība mēģināja izveidot savu armiju, taču Vācijas karaspēka virspavēlniecība to nepieļāva un pati sāka veidot kaujas vienības.
No vācu brīvprātīgajiem tika izveidota tā sauktā Dzelzs brigāde, kas vēlāk pārtapa par Dzelzs divīziju. Vācijā savervētajiem brīvprātīgajiem tika solīta pilsonība un zeme.
Arī baltvācieši sāka sava karaspēka jeb zemessardzes (Landeswehr) veidošanu, ko atbalstīja Vācijas virspavēlniecība. Oficiālais mērķis bija sarkanās armijas iebrukuma atvairīšana, taču klusībā – vēlme saglabāt Vācijas ietekmi Baltijā.
Novembrī Rīgā bija noformētas jau trīs landesvēra rotas. Landesvēra pamatus pilnībā izveidoja pēc tam, kad Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais Augusts Vinnigs 27. novembrī atzina Latvijas Pagaidu valdību par augstāko varu un landesvērs formāli – ne reāli – kļuva par Ulmaņa valdībai pakļautu karaspēku. Landesvēra vienību veidošana turpinājās.
1918. gada novembrī un decembrī sarkanā armija iebruka gan Igaunijā, gan Latvijā.
Igaunijā sarkanarmiešu iebrukumu izdevās apturēt Tallinas pievārtē 1919. gada pirmajās dienās un drīzumā pilnībā padzīt sarkanos no Igaunijas. Taču Latvijā sarkanarmiešiem uzsmaidīja veiksme – 3. janvārī viņi ieņēma Rīgu un virzījās tālāk uz Kurzemi, kur landesvērs kopā ar nedaudzām Oskara Kalpaka Latvijas vienībām atkāpās Liepājas virzienā.
Ieņemt visu Latviju sarkanajai armijai tomēr neizdevās. Latvijā esošie sarkanarmieši arvien vairāk bažījās par to, ka Igaunija joprojām nav iekarota. Dienvidigaunijā notika sīvas kaujas, taču frontes līnija, ko turēja igauņi un viņiem palīgā atnākušie somi, bija stingra, lai gan bija arī bīstamas situācijas.
Uz Dienvidigauniju tika nosūtīti arī vairāki latviešu sarkano strēlnieku pulki, kurus sākumā bija paredzēts izvietot Kurzemē. Tas atviegloja Kalpaka rotu un Landesvēra stāvokli.
Ulmaņa nedienas
Jo ticamāka kļuva sarkanarmiešu padzīšana no Latvijas, jo sliktākas tapa Ulmaņa Pagaidu valdības attiecības ar baltvācu Nacionālo komiteju un landesvēru.
Vāciešiem nebija motivācijas cīnīties par latviešu nacionālo valsti.
Baltvāciešu pārliecību stiprināja apstāklis, ka Ulmaņa valdības autoritāte, īpaši pēc tās evakuācijas uz Liepāju, latviešu vidū nebija diezin ko liela. Lai to celtu, daži vadošie Latvijas politiķi izcēlās ar asām, pret vāciešiem vērstām runām.
Šādā situācijā daļai baltvācu militārpersonu radās plāns Ulmaņa valdību aizstāt ar vāciešiem draudzīgāku. 16. aprīlī Ulmanis tika gāzts un viņa vietā par valdības vadītāju kļuva luterāņu mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra. Tomēr Ulmanim izdevās paglābties uz britu eskadras kuģa, un viņa popularitāte latviešu vidū pieauga.
Taču sākotnēji Kurzeme bija vācu varā, un drīz vien arī Rīgu 22. maijā ieņēma vācieši un Jāņa Baloža latviešu vienība. No turienes tā sauktie baltie spēki, kuru sastāvā līdzās landesvēram, Baloža un Dzelzs divīzijas rotām ietilpa kņaza Līvena rotas, turpināja virzīties uz austrumiem.
Jūnija sākumā pie Cēsīm viņi sadūrās ar Igaunijas armiju, kas sarkanajai armijai sekoja no ziemeļiem un kuras sastāvā bija arī Jorģa Zemitāna vadītā Latvijas brigāde (1. Valmieras un 2. Cēsu pulks). Brigādi galvenokārt veidoja Tartu no kara paglābušies latvieši, bet galīgi to noformēja pavasarī Ziemeļlatvijā, kad Igaunijas armija jau bija ienākusi daļā Latvijas.
Igauņus uztver kā okupācijas karaspēku
Latvijā Igaunijas armija nebija īpaši populāra, to pat uzņēma kā okupācijas karaspēku. Tajā pašā laikā Igaunijas armijai nebija iespējams atkāpties līdz savai robežai, jo tas būtu nozīmējis iniciatīvas nodošanu sākumā sarkanajai armijai, bet pēc tam – arī landesvēram.
Tālab Igaunijas armijas vadība vēlējās, lai Latvijas vienības iespējami ātri būtu gatavas kaujām, nebūtu vairs pakļautas Igaunijas armijas vadībai un pārņemtu fronti Latvijā.
Tomēr tas notika ievērojami vēlāk, nekā bija cerēts, – tikai pēc landesvēra sakāves.
Taču vēl pirms Igaunijas un vācu sadursmes Cēsu–Limbažu līnijā notika spīdoša kara operācija, kurā sarkano armiju padzina no Vidzemes.
Tās priekšvēsture bija Krievijas baltgvardu Ziemeļu korpusa uzbrukums Petrogradai. Krievu baltgvardi jau kopš 1918. gada beigām bija varējuši organizēties Igaunijā un sevi apgādāt, un 1919. gada maijā sāka savu pirmo uzbrukumu Pēterburgas virzienā. Tāpēc daļai sarkanās armijas spēku bija jāpamet Dienvidigaunija.
Tas savukārt ļāva dienvidu virzienā brīvāk rīkoties Igaunijas armijai, kuras sastāvā pārdrošas kaujas operācijas vēlāk veica arī 1. Valmieras pulks un Dānijas brīvprātīgo vienība.
Tomēr pamatspēki un uzbrukuma ķīlis bija Igaunijas 1. jātnieku pulks, kas 1919. gada 27. maijā devās ceļā no Veru (Võru) pievārtes. Jātnieku pulka vadībā Igaunijas armija 5. jūnijā sasniedza gandrīz 200 km tālāk uz dienvidiem esošo Jēkabpili, un pēc divām dienām pilsētu atdeva latviešiem.
Šīs operācijas dēļ sarkanarmiešiem, kas atradās uz austrumiem un dienvidaustrumiem no Rīgas, draudēja ielenkums. Lai no tā paglābtos, viņi panikā atkāpās Rēzeknes virzienā.
Daudzi latviešu sarkanie strēlnieki vienkārši devās mājup vai iestājās Latvijas Republikas armijā. Lielākā Latvijas daļa bija atbrīvota no sarkanās armijas (sarkano rokās palika vēl Latgale), taču tajā diemžēl joprojām saimniekoja vācieši. Pēdējie bija iecerējuši savu varu nostiprināt arī Ziemeļlatvijā, kur viņu darbības ar niknumu vēroja igauņi.
“Tad lai nāk karš!”
Līdz ar vācu karaspēka ienākšanu Cēsīs Igaunijas armijas virspavēlniekam bija jāizlemj, vai censties vest sarunas ar vāciešiem un cīnīties kopā pret sarkanajiem vai arī sākt ar viņiem sadursmi.
Bija skaidrs, ka Vācijas formējuma augstākā vadoņa (6. rezerves armijas komandiera) Rīdigera fon der Golca mērķi Igaunijai bija nepieņemami.
Tas, ka Latvija nonāktu spēcīgā vācu ietekmē, nebija Igaunijas interesēs.
Iespējams, tas padarītu neiespējamu muižu zemju dalīšanu Latvijā, kas savukārt varētu traucēt šo pašu reformu īstenot Igaunijā. Šāda perspektīva varētu veicināt arī Igaunijas armijas iziršanu, jo, pat ar sarkanarmiešiem cīnoties, igauņu karavīrs, tāpat kā latviešu karavīrs, sapņoja par muižnieku varas gāšanu.
Igaunijas armijas virspavēlnieks Johans Laidoners nevilcinājās. Ja vācieši līdz viņa pieprasītajai līnijai neatkāpsies, tad lai nāk karš!
Savukārt vācieši, kas igauņus uzskatīja gandrīz par lieliniekiem – lai gan igauņi tajā pašā laikā pret lieliniekiem nikni cīnījās –, nevilcinājās sākt sadursmi.
Viņi bija pārliecināti, ka viegli padzīs igauņus kopā ar Zemitāna latviešiem. Šeit sākās tā sauktais Landesvēra karš, kas beigās ļāva Ulmaņa valdībai atgriezties pie varas un aizdzīt vāciešus pāri Daugavai.
Vācieši nesaprata, ka visa igauņu armija dega nepacietībā baltvāciešiem atmaksāt 700 gadu pazemojumu.
Ar lieliniekiem karoja tādēļ, ka vajadzēja, bet ar vāciešiem gribēja karot.
Pats karš nebija ilgs. No 19. līdz 23. jūnijam kaujas notika Limbažu, Straupes, Cēsu un Raunas līnijā. Viskritiskākais bija 21. jūnijs, kad landesvēram izdevās starp Cēsīm un Raunu izlauzties cauri Latvijas 2. Cēsu pulka rindām, kur vācieši bija sagatavojuši vairākkārtēju lokālo pārsvaru.
Tomēr Igaunijas armijas vadībai izdevās pievilkt papildspēkus, likvidēt frontes pārrāvumu un 22. jūnijā pāriet pretuzbrukumā. Svarīgi, ka Igaunijas armija drosmīgi turējās pretī flangos – Limbažu, Stalbes un Raunas apkārtnē, kā arī dzelzceļa virzienā Lodes stacijas apkārtnē.
23. jūnijā ieņēma Cēsis. Vācieši strauji atkāpās Rīgas virzienā un apstājās tikai pie Pierīgas ezeru līnijas, kur jūnija beigās un jūlija sākumā atkal norisinājās asiņainas kaujas.
Daugavas grīvā ienāca Igaunijas jūras spēki, Igaunijas bruņuvilcieni bombardēja pilsētu, precīzāk, dzelzceļa staciju un noslēdza ūdens apgādi. Pilsētas iedzīvotāji bija iebiedēti, Vācijas karaspēka stāvoklis kļuva bezcerīgs.
3. jūlijā Rīgas pievārtē noslēdza Strazdumuižas pamieru – vācieši atkāpās Jelgavas virzienā un Kārļa Ulmaņa valdība svinīgi atgriezās Rīgā.
Svinīgi iemaršēja arī Balodis, kurš landesvēra sakāvi bija neitrāli vērojis no malas.
Landesvēra kara izšķirošajā kaujā (19.–21. jūnijā no Limbažiem līdz Raunai) vāciešiem bija apmēram 4000 kājnieku un jātnieku, bet Igaunijas 3. divīzijai apmēram 7000, no kuriem ap 1500 bija latviešu (2. Cēsu pulks). Igaunijas 3. divīziju vadīja ģenerālis Ernsts Peders, tiešo karadarbību vadīja viņa divdesmitdeviņgadīgais štāba virsnieks, apakšpulkvedis Nikolajs Rēks.
Landesvēra karā kopumā krita 251 igaunis un 44 latvieši, bet 15 vīri bija pazuduši bez vēsts. Vācu zaudējumi nav zināmi, taču tie varētu būt tikpat lieli vai pat lielāki.
Palīdzēja arī sev
Ar to Igaunijas armijas ieguldījums Latvijas neatkarības cīņās nebeidzās. Vācijas karaspēks nepameta Latviju, bet savus spēkus no jauna nostiprināja Jelgavā un oktobrī jau Pāvela Bermonta-Avalova vadībā devās iekarot Rīgu.
Latvijas valdība aicināja palīgā Igaunijas bruņuvilcienus, kas, nezaudējot laiku, ieradās un palīdzēja Rīgas aizstāvjiem celt cīņas garu.
Bermonts-Avalovs gan ieņēma Pārdaugavu, taču pāri Daugavai tikt nespēja. Latvijas armija bez kavēšanās devās pretuzbrukumā un patrieca Bermonta armiju uz Lietuvu. Vienlaikus latvieši no Igaunijas karaspēka pārņēma frontes līniju no Lubāna ezera Latgalē līdz Alūksnei.
Kopumā Igaunijas karaspēkam Latvijas valsts glābšanā bija tāda pati loma kā Somijas brīvprātīgajiem Igaunijas valsts glābšanā.
Palīdzot Igaunijai, viņi palīdzēja arī sev: Somijai būtu stratēģiski ļoti neizdevīgi, ja Somijas līča dienvidu krastā pie varas nāktu lielinieki.
Tāpat igauņiem nebūtu izdevīga nedz lielinieku, nedz vāciešu dominante Latvijā. Tāpēc nācās iet kaimiņiem palīgā un atbalstīt Ulmaņa nacionālo valdību. Taču galīgo uzvaru savās Brīvības cīņās latviešiem nācās izcīnīt pašiem, un viņi, apliecinot savu labo karavīru slavu, 1920. gada vasarā to arī paveica.
