Igauņu stikla spēks 0
Rakstu sērijā “Baltijas dimensija” šoreiz ieskats Igaunijas stikla dizaina vēsturē, kā arī iespaidi par divām aktuālām stikla mākslas izstādēm Tallinā.
Tas bija sen, 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad manā bērnībā Jūrmalā bieži pieminēja kvalitatīvos un interesantos igauņu sadzīves izstrādājumus. Toreiz gan vārdu “dizains” ikdienā tikpat kā nelietoja. Salīdzinājumā ar Latvijas stikla ražojumiem (kurus veikalos tikpat kā nevarēja nopirkt) tur, ziemeļos, mazliet vairāk centās, lai mājokļu sadzīves priekšmeti būtu ērti lietošanā un tiem būtu arī mākslas dizaina vērtība. Atceros krāsainos koka krēslus un citas dārza mēbeles – laikos, kad Padomju Latvijas pelēcībā sēdēt vasaras vakaros ārā nemaz neienāca prātā. Protams, ikvienas padomju namamātes sapnis bija sarkanbalti punktainie miltu un garšvielu trauciņi. Viens no latviešu ekskursiju grupu galvenajiem mērķiem bija trauku un sadzīves preču veikaliņi Pērnavā un Sāmsalas galvaspilsētā Kingisepā (tagadējā Kuresāre) un, protams, Tallinas universālveikals. Šis tas mūsu mājās vēl ir saglabājies. Padomju Savienības dizaina vēsturē rakstīts, ka 1958. gadā Igaunijas PSR iznāca pirmais mājas dizaina žurnāls “Kunst ja kodu” (“Māksla un māja”). Kā mazāk zināms, tomēr igauņu sadzīves dizaina spēku apliecinošs piemērs ir visā daudzmiljonu Padomju Savienībā gadu desmitiem lietotie elektrības slēdži.
Tallinas Lietišķās mākslas un dizaina muzejs ir dibināts 1980. gadā un sākotnēji bijis Igaunijas Mākslas muzeja struktūrvienība. 2004. gadā tas kļuvis par atsevišķu valsts finansētu iestādi. Latvijā noticis otrādi – Rīgas Lietišķās mākslas muzejs ir dibināts 1989. gadā kā patstāvīga iestāde, bet kopš 2010. gada pievienots Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Gadu gaitā Tallinas muzeja darbinieki ir savākuši ap 15 tūkstošiem priekšmetu, kas aptver 20. gadsimtu. Īpašas kolekcijas veidotas, sākot ar 50. gadiem – uzsverot, ka Otrais pasaules karš ir neatgriezeniski iznīcinājis lielu un nozīmīgu daļu pirmskara lietišķās mākslas mantojuma.
Šovasar Tallinā apskatāmas divas nozīmīgas stikla mākslas izstādes. Vispirms – par Igaunijas Stikla mākslinieku savienības izstādi “Civilizācija nr. 2 – laika bikses”, kas vēl līdz jūlija vidum atvērta Igaunijas Jūras muzeja Hidroplānu ostā. Tās darbos mūsdienu mākslinieki nedaudz utopiskā manierē pēta, kā tas ir – būt sadalītam starp divām kājām un vai reālajai pasaulei ir iespējams satikties un apvienoties ar iedomāto? Stikla darbi iegremdēti un atspoguļojas ūdenī, tādējādi dažkārt ikdienišķajam topot par pārdabisko. Mākslinieku vīzijas stiklā parāda, ka biksēs tērptās kājas ir paralēlas un, ja eksistē viena, tagadnes, ikdienas pasaule, tad tikpat svarīgs un iespējams ir arī draudzīgs iedomu universs. Stikla klavieres ūdenī, dažādi dīvaini tēli, arī pavisam parastas, taču stiklā pūstas zivis, kas varbūt varētu apdzīvot zemūdens pasauli – igauņu stikla mākslinieki to izspēlē un iztēlojas, kā viss varētu un kā, iespējams, nekad nevarētu būt mūsdienu zemūdens pasaulē.
Šī izstāde noteikti neīstenotos, ja igauņu stikla māksla nebūtu attīstījusies daudzu gadu desmitu garumā. 1934. gadā fabrikants Johaness Lorups Olustverē (140 km no Tallinas) dibināja stikla fabriku, kuru jau 1940. gadā padomju vara nacionalizēja un pārdēvēja par “Tarbeglaas” (“Ikdienas stikls”). Uzņēmums turpināja sadzīves un, nenoliedzami, arī mākslas stikla priekšmetu izgatavošanu līdz pat tā slēgšanai 20. gadsimta 90. gadu vidū. Mūsdienu pasaulē kolekcionāri dažādās izsolēs augstu vērtē igauņu stikla priekšmetus. Igauņu vēsturnieki īpaši uzsver, ka arī padomju okupācijas gados “Tarbeglaas” turpināja neatkarīgās Igaunijas stikla mākslas un dizaina tradīcijas. Piecdesmitajos gados fabrikā strādāja vairākas spēcīgas un sabiedrībā pazīstamas patriotiski noskaņotas mākslinieces, kuras veidoja galvenās dizaina vadlīnijas – Helga Kerge, Ingi Vahere, Mirjama Māsika, Pilvi Ojamā. Tieši viņas uzskata par igauņu stikla dizaina ziemeļniecisko, lakonisko un ģeometrisko līniju un krāsu salikumu aizsācējām. Īpašu popularitāti Igaunijas vienīgā stikla fabrika ieguva 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad fabrikas izstrādājumu stilu veidoja Eino Melts, Tija-Lena Vilde, Elve Tauts un Pēters Rudašs.
Latviešu vēsturniece Ilga Apine, pētot latviešu dekoratīvi lietišķo mākslu, ir uzsvērusi, ka vēsturisko, ģeopolitisko un reliģisko ietekmju ceļā latviešu un igauņu lietišķā dizaina darbi jau gadsimtiem ilgi ir līdzīgi. Par to var pārliecināties, arī apskatot igauņu stikla izstrādājumus. Izstādē “Vietējais skaistums. Stikla fabrika “Tarbeglaas”” skaisti izkārtotie trauki (kuratores Trīna Jerleja un Kai Lobjakase, iekārtojusi grupa “Oaas Arhitektid”) brīžam gan atsauc atmiņā daudzviet redzētās limonādes glāzes ar tālaika “dizaina” nodevu – krāsainajām uzlīmītēm. Tādas pašas glāzes ražoja vai ikkatrā Padomju Savienības stikla rūpnīcā. Daudzi stikla priekšmeti tomēr rosina izprast mūsdienu kolekcionāru azartu, vācot “padomju igauņu” sadzīves dizaina priekšmetus, jo tie gan kvalitātes, gan dizaina līniju ziņā vērtēti kā līdzvērtīgi pasaulē tik labi zināmajiem somu stikla mākslinieku darbiem. Atšķirība ir tā, ka igauņu stikla mākslinieki strādāja no pārējās pasaules slēgtā telpā un par viņu darbu ārpusē neviens neko nezināja. Paši igauņi, runājot par izstādi, sev neierasti ar nostalģiju piemin garīgi rosinošos padomju laikus. Man gan liekas, ka izstāde “Vietējais skaistums. Stikla fabrika “Tarbeglaas”” liecina par igauņu spītīgo radošo pasaules redzējumu.
UZZIŅA
Izstāde “Kodumaine ilu. “Tarbeglaas”” Igaunijas Lietišķās mākslas muzejā atvērta līdz 25. septembrim.
Izstāde “Tsivilisatsioon 2: aja püksid” Igaunijas Jūras muzeja Hidroplānu ostā atvērta līdz 17. jūlijam.
