Igaunijā valsts veido stipras ģimnāzijas, lai atņemtu skolēnus pašvaldību skolām 0
Kaimiņvalstī Igaunijā skolotājiem ir lielākas algas un skolēniem saskaņā ar starptautisko PISA pētījumu daudz augstāki sasniegumi nekā Latvijā. Taču ceļš, kādā igauņi līdz tam nonākuši, ir grūts un izskatās, ka mūsu valsts joprojām tam nav gatava.
Tas spilgti izgaismojās pagājušajā nedēļā notikušajā Latvijas nākotnes foruma un “Ekonomistu apvienības 2010” rīkotajā diskusijā “Skolu reforma – nākotnes iespēja”, kurā par Igaunijas pieredzi stāstīja kaimiņvalsts parlamenta vicespīkere un Kultūras lietu komisijas priekšsēdētāja Laine Randjarve. Viņa atzina, ka arī Igaunijā skolu reformu process nav bijis vienkāršs – gluži otrādi, tas bijis ļoti sāpīgs. Visvairāk skarbos Igaunijas valdības un pašvaldību lēmumus izjutušas vidusskolas, kuru skaits pēdējo desmit gadu laikā sarucis no 236 līdz 171. Igaunijas valdības mērķis ir panākt, lai valstī nākotnē būtu vien 100 vidusskolu. Vidusskolā vajadzētu būt ne mazāk kā 600 skolēniem.
Taču ziemeļu kaimiņi skolas ne tikai slēdz. Pēdējos gados Igaunijā uzlabojusies dzimstība, tāpēc ir vairāk sākumskolēnu nekā agrāk. Pirms pieciem gadiem sākumskolu un pamatskolu skaits samazinājās, toties tagad tas atkal pieaug. Protams, skolas tiek atvērtas tajos rajonos, kur pieaug iedzīvotāju skaits. “Tukšajos” rajonos slēgtās skolas netiek atjaunotas.
Pedagogi pelna virs tūkstoša
Iespējams, Igaunijas skolu sistēmā strādājošie vieglāk samierinājās ar reformām tāpēc, ka, sarūkot skolu skaitam, pieauga arī pedagogu algas. 2008. gadā skolotāju vidējās algas vien nedaudz pārsniedza 800 eiro robežu, 2010. gadā pašvaldību skolās tās pat nokritās zem 800 eiro, taču tagad skolotāju atalgojums – gan pašvaldību, gan valsts dibinātajās skolās – krietni pārsniedz 1000 eiro. Igaunijā gan noteikta arī skolotāju minimālā alga, kas 2008. gadā bija ap 600 eiro, bet nu tuvojas 900 eiro mēnesī.
Patlaban Igaunijā ir vien 14 329 skolotāju, Latvijā toties ap 40 000 – tāds skaitlis izskanēja diskusijā. Tas gan droši vien tika minēts, lai sabiezinātu krāsas: šajā skaitlī ietilpst ne tikai skolu, bet arī bērnudārzu un augstskolu pedagogi. Latvijas skolās patiesībā ir ap 20 000 pedagogu. Iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis uzsvēra, ka Latvijā pedagogu skaits būtiski jāsamazina līdz aptuveni 15 000, taču tajā pašā laikā jāievieš pedagogu palīgu amats. Tikmēr bijusī izglītības un zinātnes ministre, tagad Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete teica, ka Latvijā vajadzētu darbā pieņemt vēl 1000 skolotājus.
Skola – izglītotāja vai aukle?
Arī tālāk diskusijā parādījās, ka Latvijas sabiedrībā nav vienotas nostājas par to, ka mūsu izglītības sistēmā nepieciešamas pārmaiņas. Kopumā diskusijas dalībnieki nebūt neteica, ka Latvijai būtu jāseko Igaunijas piemēram. I. Druviete gan atzina, ka “desmit bērniem mēs vairs skolu nevarēsim atļauties”, bet piebilda, ka “20 bērniem gan to varam atļauties”. Kaut no valdības puses vairākkārt izskanējis, ka sākumskolas var saglabāt arī ar mazu bērnu skaitu, bet, sākot no 7. klases, skolēnam gan jābūt gatavam skoloties tālāk no mājām, I. Druviete teica, ka tieši 7. līdz 9. klases skolēniem jāpievērš sevišķi liela uzmanība, jo šajā vecumā skolēni mēdzot pamest skolu un, jo tā būs grūtāk sasniedzama, jo lielāks pamešanas risks. Jāpiebilst gan, ka Igaunijai tieši pēdējos gados izdevies samazināt arī to skolēnu skaitu, kuri, nepabeidzot mācības, atbirst no izglītības sistēmas. Piemēram, ģimnāzijās pirms deviņiem gadiem bija 1,7 procenti atbirušo, bet nu mazāk par vienu procentu.
I. Druviete arī norādīja: laukos skola var un tai pat vajag, ja nepieciešams, pildīt sociālo funkciju. Tātad skola vajadzīga ne tikai izglītošanai, bet arī bērnu pieskatīšanai, paēdināšanai utt. Izglītības programmas “Iespējamā misija” valdes locekle Zane Oliņa gan bilda, ka Latvijas izglītības sistēma esot pārāk izšķērdīga, taču konkrētus skarbus lēmumus nepiedāvāja. Gan Z. Oliņa, gan R. Ķīlis norādīja, ka tieši esošā sistēma, kad skolu piedāvātā izglītības kvalitāte ir ļoti atšķirīga, veicina sociālo nevienlīdzību.
Valstij savas ģimnāzijas
Jāpiebilst, ka, reformējot vidusskolas, Igaunijas valdība pieņēmusi gluži netipisku lēmumu – tā veido valsts dibinātas ģimnāzijas, kas nu konkurē ar pašvaldību dibinātajām vidusskolām, atņemot tām skolēnus un veicinot to slēgšanu vai arī pārveidi par sākumskolu vai pamatskolu. R. Ķīlis teica, ka arī Latvijā vidusskolas būtu jāpārņem valstij.
Runājot par skolotāju sastāvu, Igaunijā līdzīgi kā Latvijā trūkst jauno skolotāju. Kaimiņvalsts pedagogu vidējais vecums ir 47,4 gadi un tikai deviņi procenti skolotāju vēl nav sasnieguši 30 gadu vecumu. Igaunijā izvirzīts mērķis – līdz 2020. gadam panākt, lai skolās būtu vismaz 12 procenti tik jaunu skolotāju. Tāpat kaimiņi cer novērst, ka pat 86 procenti skolotāju ir sievietes, plānojot intensīvi aicināt darbā skolās stipro dzimumu, lai tas veidotu vismaz ceturtdaļu pedagogu skaita.
Kamēr Latvija tikai grasās skolu attīstībā ieguldīt Eiropas struktūrfondu līdzekļus, Igaunijā tas paveikts jau iepriekšējā struktūrfondu plānošanas periodā.
L. Randjarvei tika arī uzdots jautājums, kā izskaidrot Igaunijas skolēnu samērā augstos mācību sasniegumus. Pēdējā starptautiskajā skolēnu prasmju salīdzinājumā viņi bija vadošie Eiropā gan dabaszinātnēs, gan matemātikā, gan lasītprasmē. L. Randjarve pieļāva, ka tā varētu būt noticis tāpēc, ka igauņi daudz mācās no somiem, salīdzina sevi ar viņiem un pārņēmuši arī somu skološanas metodes. Interesanti gan – kaut arī Igaunijas skolu līmenis izskatās augsts, gana daudz vecāku tas tik un tā šķiet nepietiekams un viņi savus bērnus sūta privātskolās.
