Ģirts Kasparāns: Igauņu mugurkauls 8
Latviešiem ļoti patīk pazoboties par ziemeļu kaimiņu igauņu lēnīgo dabu, tikai nez kāpēc daudzās jomās “lēnie” igauņi pamanījušies ievērojami apsteigt veiklos latviešus. Ja savulaik biedrs Hruščovs gribēja panākt un apsteigt Ameriku, tad pašlaik esam nonākuši līdz tam, ka Latvijas sabiedriskā televīzija nesen pilnā nopietnībā sarīkoja diskusiju ar saukli “Kā piecu gadu laikā panākt Igauniju?”.
Viena no jomām, kurā noteikti daudz ko varam mācīties no igauņiem, ir etnisko jautājumu risināšana. Padomju okupācijas režīms abām valstīm mantojumā atstāja līdzīgi smagu problēmu loku ar lielu daļu iedzīvotāju, kas jūtas piederīgi nevis šai zemei, kas daudziem no viņiem ir dzimtene, bet gan leģendām apvītai “krievu pasaulei”.
Par šīs “krievu pasaules” klātbūtni vislabāk iespējams pārliecināties 9. maijā, kad pie Uzvaras pieminekļa Rīgā pulcējas tūkstošiem cilvēku. Krāšņas svinības noteikti gaidāmas arī šogad, ņemot vērā arī pašvaldību vēlēšanu tuvošanos un Rīgas mēra Nila Ušakova vēlmi stiprināt saites ar saviem vēlētājiem. Otrā pasaules kara veterānu rindas ar katru gadu kļūst arvien retākas, taču pasākums pie Uzvaras pieminekļa iegūst arvien lielāku simbolisko nozīmi.
Es jau gadiem ilgi dzīvoju netālu no Uzvaras pieminekļa un redzu, ka ikdienā šī vieta nebūt nav “krievu pasaules” centrs, jo parasti tur iespējams sastapt tikai pa kādam skrituļotājam vai slēpotājam. Taču viss mainās 9. maijā, kad daudziem rīdziniekiem acīmredzot ir vēlme vismaz reizi gadā iziet ielās un apliecināt savu piederību noteiktai identitātei. Domāju, ka vairums no viņiem patiešām godina karā cietušo senču piemiņu, nevis svin Latvijas okupāciju, taču skaidrs, ka latviešiem šis pasākums ir kā dadzis acī.
Lēnie igauņi līdzīgu problēmu atrisināja jau pirms desmit gadiem, kad saņēmās un aizvāca padomju karavīru pieminekli no Tallinas centra. Krievvalodīgo kopiena sadumpojās, bet drīz vien saprata, ka lēmums ir pieņemts un netiks mainīts. Latvijā gan ir cita situācija, jo skaidrs, ka Uzvaras pieminekļa demontāža vai pārvietošana nebūtu iespējama, neriskējot ar pilsoņu kara draudiem (Kremlis par šādu akciju tikai priecātos, jo propagandas dzirnavas varētu darbināt ilgi jo ilgi). Bet varbūt vajag sākt nevis ar pieminekļu nojaukšanu, bet gan ar vienkāršākām lietām: piemēram, sarunā ar Latvijas krieviem nevis steigšus pāriet uz krievu valodu, bet gan atbalstīt un uzslavēt viņu centienus runāt latviski. Spēja atrast kopīgu valodu vienmēr nāk par labu, par ko pārliecinājusies arī Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola, kas māk sazināties ar visiem: lāčiem, aļņiem un citiem zvēriem.
