Igaunītis mans vīriņš, es igauņa līgaviņa. Kaimiņu radošanās ne tikai mūslaikos! 0
24. februārī Igaunija svin valsts svētkus – Neatkarības pasludināšanas dienu. Minētajā dienā 1918. gadā Igaunijas glābšanas komiteja Tallinā pieņēma manifestu, kurā pasludināja neatkarīgu un demokrātisku republiku. Apsveicam mūsu kaimiņus lielajos svētkos! Bet vienlaikus jāatzīst, ka Igaunijas Valsts prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa kāzas ar Latvijas Aizsardzības ministrijas darbinieci Ievu Kupci ir atgādinājušas par ļoti senu tendenci mūsu tautu starpā.
Zinātnieki noskaidrojuši, ka ģenētiski latvieši esot tuvāki igauņiem nekā lietuviešiem. Nu, ja paraugās vēsturē, nav grūti atskārst, kāpēc tā. Tas ir process gadsimtu garumā. Jau pilskalnu un virsaišu laikos uz latviešu un igauņu sentautu etniskajām robežām Vidzemē bija diezgan nemierīgi. 13. gadsimta hronists Livonijas Indriķis gluži nogurst, stāstot, kā katru gadu leti gājuši pret igauņiem un tad atkal igauņi pret letiem. Mērķis un iznākums šiem sirojumiem allaž bija viens un tas pats – izlaupīt mantu, nokaut vīrus, sievietes, bērnus un meitenes aizvest gūstā. Savstarpēji uzbrukumi turpinājās gadu gadiem. Latvijas teritorijā no tiem īpaši cieta Vidzemes piekraste, novadi ap Burtnieku ezeru. Igauņiem atmaksāja ar to pašu. Sirojums sekoja sirojumam. Piemēram, par 1208. gada ziemas sākuma Beverīnas letu karagājienu pret Sakalas igauņiem un Sakalas novada izpostīšanu Livonijas Indriķis raksta tā: “Leti otrā dienā devās atceļā, savāca visos ciemos daudz kara laupījuma un aizveda daudz jūga dzīvnieku un lopu, kā arī ļoti daudz meiteņu, ko karaspēks šajās zemēs mēdz vienīgās saudzēt.” Vispirms asinsizliešana, pēc tam – “pasaudzēja sievietes un aizveda tās sev līdzi”, neiztirzājot tālākās genofonda sajaukšanas norises, tā par igauņu un latviešu attiecībām ne vienu reizi vien vēsta viduslaiku hronists. Galu galā ne jau velti Andrejs Pumpurs leģendā par Lāčplēsi iepinis igauņu milža Kalapuiša padzīšanu no Kangaru kalniem. Taču igauņi un latvieši nebija unikāli – savstarpēja izsirošanās kaimiņu starpā gan tolaik, gan agrāk bija ierasta lieta. Meitenes un jaunas sievietes allaž bija tīkams guvums. Tās ir dainās pieminētās “kara meitas”, kuras varēja izmantot gan par blakussievām, gan smagākajiem sadzīves darbiem – malšanai, velēšanai, apģērbu gatavošanai. Ko nu par Baltiju, pat Skandināvijā karos iegūtās sievietes verdzenes bija karotāja saimniecības atribūts līdz pat 14. gadsimta sākumam. Šīm sievietēm dzimušie bērni neskaitījās pilnvērtīgi mantinieki, taču, šķiet, arī ne vairs gluži vergi. Augstdzimušās skaistules gan bija cita lieta, ar tām varēja pat saradoties vai izmantot kā “politisku preci” izpirkuma iegūšanai.
Jāpiezīmē, ka ģimenes un goda jūtu uzturētā nepieciešamība atriebt, atbrīvot verdzībā jeb drellībā aizvestās sievas un bērnus bija viens no regulāro sirojumu dzinējspēkiem.
Vēlākos gadsimtos Livonijas pamattautu vidū par normālu parādību tika uzskatīta līgavu zagšana. Cik reižu tas notika pēc iepriekšējas norunas, cik reižu bez, uz to grūti atbildēt. Toties vēsturnieku rakstos atrodamas atsauces uz Livonijas ordeņmestra Valtera fon Pletenberga 1507. gada zemnieku noteikumiem, kuri bijuši spēkā arī turpmākajās desmitgadēs un kuros noteikts, ka laupīt meitas bez viņas radu, draugu un pašas meitas pašas piekrišanas ir aizliegts. 1514. gada Valmieras landtāgs noteica, ka par meitenes aizvešanu no sveša kunga novada bez viņas vecāku ziņas draud nāvessods.
Bet, kā liecina tautasdziesmu aicinājums “Vidzemes māmuliņām” sargāt savas zeltenītes no “rēveliešiem”, kuru kumeliņi “zviegtin zviedz”, igauņi jau latviešu meitas allaž acīs paturējuši.
“Ikun runa latvisk”
Līdz ar zemnieku brīvlaišanu Igaunijā un Vidzemē 19. gadsimtā jauktās latviešu igauņu laulības, īpaši robežapgabalos, kļuva par pavisam ierastu lietu. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kamēr nebija valstu robežu, iepazīšanos veicināja arī itin plaša staigāšana pa zaļumballēm. Turklāt Latvijā bija igauņu kolonijas: pie Alūksnes, Ludzas, savukārt Igaunijā – latviešu, no kurām lielākā un slavenākā bija Lauri (kopš 1945. gada tā kopā ar Petseriem ir Krievijas teritorija). Kāds gan brīnums, ja igauņi tur precēja latvietes un latvieši – igaunietes. Veclaicenes, Bejas, Alūksnes, Ziemera, Mārkalnes, Valkas, Pededzes, Omuļu, Ipiķu un Ainažu pagastos etniskais sastāvs bija ar diezgan ievērojamu igauņu devu, savukārt Lauru kolonijā 30. gados mita ap 2000 latviešu, kas vēlāk pārceļoja vai pamazām “izkusa” igauņu vidū. Tajā pašā laikā Alūksnē un tās apkaimē bija fiksēts, ka latviešiem jauktās laulības visbiežāk notiekot ar igaunietēm. Laikabiedru atmiņās teikts, ka 19. gadsimtā Veru apriņķī daudzi iedzīvotāji runājuši abās valodās. Tas pats bija vērojams piejūrā no Ainažiem līdz Pērnavai. Kā to savā stāstā “Rūte” 1927. gadā piemin Pērnavas apriņķa Oresu pagastā dzimušais literāts Rihards Bērziņš-Valdess (1888 – 1942): “Igauņi un latvji vispār satika draudzīgi; kā vieni, tā otri runāja abās valodās, savādā jūrmalnieku jūrnieku izloksnē, kurā iejauca arī vārdus no dažādām svešām valodām, skatoties pēc tā, cik kura valoda atstājusi iespaidu uz jūrnieku tehnisko leksikonu. Šinī apvidū gandrīz vai nebija tīru igauņu vai latvju ģimeņu: vai nu latvis bija apprecējis igaunieti, vai igaunis latvieti. Tautības jautājumu tādēļ ari nekad sevišķi nepārrunāja.” Vēsturniece Kristīne Ducmane atmiņās par bērnību Valkas apriņķa Garjuru ciemā, kuru 19. gadsimta beigās izveidoja ieceļotāji no Dienvidigaunijas, liecina: “Sākot iet skolā, nelielas grūtības drīzāk bija ar latviešu valodu. Man, piemēram, šķita, ka latviski ir, ja igauņu vārdiem pieliek latviskās galotnes.” Tas notika 20. gadsimta 50. gados. Kāds gan brīnums, ja mūsdienās Latvijā ir pilns ar igauniskiem uzvārdiem – Lepiks, Raudseps, Pīks, Kokamegi, Leinasārs un tā tālāk.
Jauktu laulību gadījumā, apciemojot radus Igaunijā, latviskā puse parasti centās runāt igauniski, kamēr igauņi, atbraucot Latvijā, – latviski. Te nu radies pamats veselai rindai latviešu anekdošu, kurās igauņi apcelti izrunas un savu latviešu valodas zināšanu pārvērtēšanas dēļ. Pat Rainim ļoti paticis joks, kā igaunis sodās par latvieti: “Ka ta ikun runa latvisk, ta vin runa kaiter ja kaiter, pet ka ta latvet runa ikunisk, ta vin runa kā tūk!” Cits joks no tās pašas kaimiņu sērijas: latvietis aiziet ciemos pie igauņa, un namatēvs, jau krietni iesilis, ēdamo un dzeramo uz galda likdams, teic: “Cer, mīļš nāburg; un ēt – es ir cers tef priekš, un, kad tu pūs pāēts, es ēdīs tef no pakaļš.” Un vēl pirms Pirmā pasaules kara latvieši spurdza un ķiķināja, kad tika stāstīts stāsts par Pēterburgā strādājošu latvieti un igauni. Pēdējo latvietis palūdzis, lai tas iebrauc pie vecākiem un tos pasveicina. Igaunis ierodas un skaidro: “Ar jūs tēļ es strātāj’ kop’ iekš vien’ trauks vabriks — jūs tēļš arfien pij mans lapaks trauks un tarbs piedirs…” Nav gan dzirdēts, ka igauņiem būtu kas ekvivalents, ja neskaita parunu, ka “Dievs ir latvietis” (lieto, ja ārā līst un ir slikts laiks), un nopietnā balsī izteiktu piedāvājumu novilkt apavu un parādīt, vai tiešām latviešiem esot seši kāju pirksti… Citādi igauņi mēdz uz latviešu zobgalībām atbildēt filozofiskā mierā: “Latvietis ir kā brālēns – dīvains, bet mīļš, un radus jau neizvēlas.”
