Igaunijas simtgade nebūs izklaides projekts 0
Šodien igauņi svin savas valsts 98. dzimšanas dienu, tomēr tikpat aktīvi jau vairākus gadus ris arī gatavošanās simtgades svētkiem 2018. gadā, kurus Igaunija svinēs kopā ar kaimiņiem Latviju, Lietuvu un Somiju.
Viens no igauņu zilimelnbaltā karoga krāsu salikuma skaidrojumiem vēsta – zilā krāsa atgādina par Igaunijas debesīm, ezeriem un jūru, baltā – par cilvēku tieksmi pēc prieka un gaismas. Melnā, protams, ir zeme. Droši vien retais Latvijā apšaubītu igauņiem raksturīgo spītīgo pašlepnumu par savu valsti un kopīgā darbā sasniegto. Šogad svētki gan ir klusāki, jo enerģija un līdzekļi koncentrēti uz 2018. gadā gaidāmo galveno notikumu. Tāpat igauņiem pietrūkst svinīgā sniega baltuma, kas parasti izgaismo Neatkarības dienu, tomēr mums, latviešiem, gan tieši šie svētki ir īpaši – pirmo reizi Tallinā prezidenta pieņemšanā ar viesiem sasveicināsies latviete.
Pagājušajā nedēļā Igaunijas valdība apstiprināja budžetu valsts simtgades svinību pasākumiem – tas plānots 24 miljonu eiro apmērā. No šīs summas trešā daļa – 9,2 miljoni eiro – paredzēta audiovizuālajiem projektiem, 3,2 miljoni eiro – Igaunijas tēla popularizēšanai ārzemēs un 2,6 miljonus eiro novirzīs pasākumiem, kas domāti galvenokārt bērnu un jauniešu auditorijai. Līdzās valsts atbalstītajiem pasākumiem paredzētas daudzas personīgas dzimšanas dienas dāvanas – liekas, gandrīz viss, kas šajos pāris gados Igaunijā tiks uzcelts, izdomāts vai atrasts, būs piesaistīts valsts simtgades svinībām. Jāpiebilst, ka līdzīgu tendenci novērojam arī Latvijā. Taču Igaunijā daudziem projektiem valsts finansiāls atbalsts nemaz netiek prasīts – gan individuāli, gan sabiedriski dāvinātāji līdzekļus paredzējuši atrast paši.
Līdzīgi kā Latvijā, kur arī tiek uzvērts, ka simtgade nav viena gada rāmī ierobežots projekts, arī Igaunijā valsts lielās jubilejas svētku pasākumu laikposms ieplānots garš – no 2017. gada aprīļa līdz pat 2020. gada februārim (Latvijā – līdz 2021. gadam). Sākumā paredzēts atzīmēt simt gadus kopš Tērbatas un Pērnavas apriņķu pievienošanas Igaunijas guberņai (tā radās Igaunijas teritorija, kādu to pazīstam šodien, tiesa, toreiz vēl cariskās Krievijas sastāvā un pārvaldījumā). Svētku pasākumus noslēgs 1920. gada Tartu miera līguma (starp Igauniju un Krieviju) simtgades atceres pasākumi.
Aicināts piedalīties ikviens
Tallinā satikos ar JORMU SARVU, Igaunijas simtgades svinību rīcības komitejas starptautisko vadītāju.
– Ar kādu galveno ideju Igaunija šobrīd pošas simt gadu svētkiem?
Jorma Sarvs: – Gatavošanās sākās uzreiz pēc valsts 95. gadadienas 2013. gadā. Par pašu pirmo ideju uzskatām ozolu biržu stādīšanu visā Igaunijas teritorijā. Simtgades svētku organizācijas struktūras pamats ir rīcības komiteja, kurā šobrīd strādā deviņi pilna laika darbinieki. Tās vadītājs Januss Rohumā – starp citu, viņa līdzšinējā profesija ir teātra direktors – savulaik vadīja Igaunijas deviņdesmit gadu svinību norisi, kā arī Eiropas Kultūras galvaspilsētas notikumus Tallinā. Paredzēts, ka 2017. gada sākumā rīcības komiteja paplašināsies, taču tā nekļūs ļoti liela, jo mūsu galvenais mērķis ir iedzīvotāju iniciatīvu atbalstīšana un koordinēšana.
Simtgades svinību galvenā ideja – lai ikvienam iedzīvotājam, katram Igaunijas draugam būtu iespēja piedalīties un paust savas idejas. Tās nekādā ziņā netiks plānotas kā valdības rīkots pasākums. Neapšaubāmi, saikne ar valdību ir svarīga, jo simtgades svinībām tiek tērēti valsts līdzekļi un valdības darba grupas vadītājs ir premjerministrs, tomēr jāuzsver, ka rīcības komiteja ir absolūti apolitiska. Tiesa, esam apmetušies valdības namā un ar to notiek nepārtraukts dialogs, tomēr oficiālas tikšanās gada laikā līdz šim bijušas tikai trīs.
– Kādā veidā un kurš izvēlējās rīcības komitejas darbiniekus?
– Vairāki rīcības komitejas darbinieki jau organizēja Igaunijas 90. dzimšanas dienas svinības 2008. gadā, un toreizējais valsts sekretārs (valsts kancelejas vadītājs) viņiem lūdza darbus turpināt. Valdības darba grupā piedalās ministri – gan ne visi, bet tie, kuru jomās sagaidāmas kādas svinību aktivitātes, piemēram, kultūras un izglītības –, arī prezidenta biroja pārstāvis un valsts sekretārs.
Protams, arī saistībā ar šo kā jau jebkuru no valsts budžeta finansētu projektu var nākties pierādīt, kāpēc izvēlēta viena vai otra lieta. Bet vēlos īpaši uzvērt – mēs nestrādājam, lai Igaunijas simtgadu svinības kļūtu tikai par kārtējiem svētkiem. Protams, mēs priecāsimies kopīgajās dzimšanas dienas svinībās, tomēr šis noteikti nav tikai izklaides projekts. Tā augstākais uzdevums ir izvirzīt un risināt svarīgus jautājumus par Igaunijas vīziju nākotnē – kādai mūsu valstij būt nākamajos simt gados.
Igaunijas īpatnība ir arī tā, ka 2018. gada pirmajā pusgadā tā būs prezidējošā valsts Eiropas Savienības padomē. No vienas puses, tas sniegs iespēju apvienot dažādus notikumus, saprast kopīgos mērķus. No otras puses, protams, mazas valsts vadībai nebūs viegli apvienot darbu ES prezidentūrā ar aktīvu līdzdalību daudzajos pašmāju notikumos.
– Ko rīcības komiteja koordinē pašlaik?
– Jau gadu darbojas www.ev100.ee mājas lapa, tāpat ir izveidota facebook lapa un iesaistīti citi sociālie mediji. Visur tiek uzdots galvenais jautājums – ko tu vari dāvināt Igaunijai? Pašlaik ir tikai sākums, ideju vēl nav pārāk daudz – daži, piemēram, sakās savu ideju paust pēdējā brīdī, lai citi to nenozagtu! Taču gandrīz ik nedēļu rodas kāda jauna ideja gan pilsētās, gan laukos. Ir svarīgi, lai ierosmi izrādītu iedzīvotāji visā valstī un jebkurš igauņu draugs visā pasaulē.
– Vai simtgades komiteja pārrauga arī kādus īpašus pasākumus vai kādu valstij nozīmīgu celtņu būvniecību?
– Šobrīd vēlētos atzīmēt divas nozīmīgas iniciatīvas. Divdesmit viens teātris visā Igaunijā ir radoši apvienojies, apņemoties līdz 2018. gadam izveidot desmit uzvedumus – ik divi teātri veidos izrādi par kādu valsts vēstures dekādi, bet vēl viens – par Igaunijas nākotnes vīziju. Tie būs gan jau izdotu romānu dramatizējumi, gan jaunas lugas. Otra iniciatīva ir nākusi no arhitektiem un pašvaldībām. Pašlaik tiek izvēlēti piecpadsmit mazpilsētu centri, kuros vēlamies izmainīt padomju laikā mākslīgi sabojāto, neveiksmīgi izplānoto kultūrvidi, lai tā atkal būtu tāda kā gadsimtiem – igauniska un eiropeiska. Ir arī daudz privātu ierosmju, kuras dažos gadījumos atbalsta valsts. Viena no tādām būs topošais komponista Arvo Perta centrs Tallinā, ko plānots pabeigt 2018. gadā. Tā celtniecību atbalsta Kultūras ministrija.
Igaunijas simtgades komiteja aktīvi sadarbojas arī ar kaimiņiem – Latviju, Somiju, Lietuvu. Somijas simtgades svinības gan nebūs tik plašas, jo viņiem ir bijusi iespēja svinēt ikvienu savas valsts dzimšanas dienu arī tolaik, kad Igaunijas svētki bija aizliegti.
Filmās vēstīs par Igaunijas vēsturi
Viens no vērienīgākajiem Igaunijas simtgades svētku projektiem ir filmu programma, kas tika izsludināta 2012. gada decembrī. Audiovizuālajiem projektiem simtgades budžetā kopumā atvēlēti 9,2 miljoni eiro, un 2015. gada novembra sākumā tika izvēlēti pieci spēlfilmu pieteikumi un viena pilnmetrāžas animācijas filma (kopējās izmaksas astoņi miljoni eiro), kurām uz ekrāniem jāiznāk no 2017. līdz 2019. gadam. Pieciem projektu autoriem šī būs debija pilnmetrāžas filmu žanrā. Taps arī dokumentālās filmas un TV seriāls.
To, kādas filmas igauņi vēlas redzēt uz ekrāniem savas valsts simtgadē, vaicāju Igaunijas filmu institūta galvenajai producentei PIRETAI TIBO HADŽINSAI.
P. Tibo Hadžinsa: – Simtgades audiovizuālo programmu sākām jau 2012. gada beigās, kad tika izsludināts pirmais mākslas filmu ideju konkurss. Jau tad bija zināms, ka budžets būs tuvu desmit miljoniem eiro. Šis finansējums jau sākotnēji bija paredzēts īpaši valsts simtgades svinībām, to piešķīra valdības komiteja, nevis kā parasti Kultūras ministrija.
– Kāpēc Igaunijai nepieciešams tik liels finansējums tieši audiovizuālajiem projektiem?
– To ierosināja toreizējais kultūras ministrs. 2013. gada jūnijā saņēmām 165 anonīmus ideju pieteikumus mākslas filmu veidošanai. No tiem Filmu institūta žūrija izvēlējās septiņpadsmit. Konkurss bija atklāts, tajā varēja piedalīties jebkurš, tomēr izrādījās, ka visi uzvarētāji ir kino profesionāļi. Pēc tam izvēlētie projekti ieguva finansējumu scenārija attīstīšanai – katrs trīs tūkstošus eiro un vienu gadu laika. No scenārijiem izvēlējām deviņus, kuriem piešķīra 30 tūkstošus eiro projekta sagatavošanai un atkal vienu gadu laika. Visi strādāja ļoti nopietni, arī pateicoties būtiski lielākam finansējumam nekā parasti Igaunijā veidotajām filmām. Paredzamais budžets vienai simtgades filmai ir viens miljons eiro, turpretī parasti bija ierasts iztikt ar aptuveni 500 tūkstošiem eiro. 2015. gada novembrī izvēlējāmies attīstīt tālāk piecas mākslas filmas un vienu pilnmetrāžas animācijas filmu. Viena no mākslas filmām stāstīs par mūsdienām, pārējās būs vēsturiskas.
– Un – dokumentālās filmas?
– Dokumentālo filmu konkurss sākās nedaudz vēlāk, ar citu žūriju. Šobrīd ir izvēlēti divi dokumentālo filmu projekti, viens ir pilnmetrāžas un otrs sastāvēs no astoņām atsevišķām novelēm. Taps arī televīzijas filma divpadsmit daļās, katra būs 50 minūtes gara. Televīzijas daudzsēriju filmas konkurss vēl nav beidzies, tā scenāriju palīdz rakstīt arī mūsu dāņu partneri. Paredzēts, ka pirmo sēriju varētu sākt filmēt 2016. gada beigās. Igaunijas televīzija uz simtgadi veido arī īpašu audiovizuālu projektu “270 reizes 100 sekundes” – tie būs 100 mazi stāsti par Igauniju, ko rādīs ik vakaru pirms ziņām.
– Vai Igaunijā pietiek kino profesionāļu, lai šo programmu īstenotu?
– Filmu tapšanas procesu esam ieplānojuši tā, lai viss nenotiktu gluži reizē – pirmizrādes sāksies jau 2017. un turpināsies līdz 2019. gadam. Esmu ļoti priecīga, ka igauņu filmu veidotājiem beidzot ir iespēja strādāt ar diezgan labu finansējumu. Līdz šim tas ir bijis ļoti sāpīgs jautājums, un mūžīgā naudas trūkuma dēļ idejas kļuva aizvien piezemētākas. Man liekas, ka visi izvēlētie stāsti ir tiešām labi. Konkursā bija nopietna un grūta konkurence, un visi uzvarētāji ir igauņu kino profesionāļi. Trīs filmas arī plānots veidot kopprodukcijā ar citām valstīm – animācijas filmu “Lote un pazudušie pūķi” veidos kopā ar Latviju, mūsdienu tematikai veltīto filmu “Ņem vai pamet” – kopā ar Somiju un vienu no vēsturiskajām filmām – ar Čehiju. Lielāko daļu montāžas un pēcapstrādes procesa paredzēts veikt Igaunijā, bet kādai daļai, iespējams, lūgsim palīdzību arī Latvijā, Lietuvā vai Somijā. Visi projekti sniedz daudz darba iespēju Igaunijas kino jomā strādājošajiem, jo līdz šim mūsu valstī nav bijusi tik liela projektu apgrozība.
UZZIŅA
Dažas dāvanas, ko igauņi dāvinās savai valstij simtgadu svētkos
Dziesmu svētki
2019. gadā notiks 27. Igaunijas Dziesmu svētki, kā arī 17. Igaunijas Jaunatnes dziesmu svētki.
Ozoli Igaunijai
Jau 2013. gadā daudzi bērni un skolu jaunieši iedēstīja ozolzīles, lai 2018. gadā ozolu stādus varētu izstādīt visā Igaunijā, veidojot “gadsimta ozolu birzes”.
Literatūra lidostā
2015. gada nogalē apgāds “Rahva Raamat” (“Tautas Grāmata”) Lennarta Meri Tallinas starptautiskajā lidostā izstādīja četru dažādu laikmetu ievērojamāko igauņu literātu – klasiķa Antona Hansena Tamsāres, dzejnieces Marijas Underes, rakstnieka un atjaunotās Igaunijas pirmā prezidenta Lennarta Meri, kā arī mūsdienu igauņu–somu rakstnieces Sofi Oksanenas 3D skulptūras. Turpat atrodas bezmaksas bibliotēka, iespēja lejuplādēt e-grāmatas un spēlēt dažādas galda spēles.
Igaunijas karogs
Celtnieks Valtriks Pihls, kurš jau divpadsmit gadus dzīvo un strādā Somijā, par godu Igaunijas dzimšanas dienai nolēmis uzadīt pasaulē lielāko šīs valsts karogu. Valtriks katru dienu ada aptuveni divas līdz trīs stundas. 2018. gada 24. februārī karogu nolemts pacelt pie Igaunijas Nacionālā muzeja. Tam vajadzētu iekļūt Ginesa rekordu grāmatā kā lielākajam viena cilvēka adītajam karogam – 16 metrus garam un 10 metrus platam. Karogu Valtriks sācis adīt Igaunijas 95. dzimšanas dienā, un šobrīd jau noadīta gan zilā, gan melnā josla.
Piemineklis Brīvības cīņās kritušajiem
Hijumā salā nolemts uzcelt pieminekli kritušajiem Igaunijas neatkarības aizstāvjiem. Līdz šim sala ir vienīgais reģions visā Igaunijā, kur nav atceres vietas, kaut gan savulaik dažādās kaujās krituši 57 salinieki. Salas pārstāvji cer, ka pieminekļa būvniecībai izdosies rast gan valsts atbalstu, gan piesaistīt privātos ziedotājus.
Katram bērnam savu mūzikas instrumentu
Iniciatīvu aizsāka Latvijā labi pazīstamais diriģents Tenu Kaljuste. Lielākā daļa mūzikas instrumentu skolās un bērnudārzos ir nolietojušies. 2015. gadā tam tika piešķirts pirmais finansējums – 121 tūkstotis eiro, šogad paredzēti vēl vismaz 250 tūkstoši eiro. Arī iedzīvotājiem iespējams atbalstīt projektu.
UZZIŅA
Igaunijas simtgades filmu programma
“Patiesība un taisnība” (“Truth and Justice”, režisors Tanels Tooms). A. Tammsāres romāna ekranizējums.
“Biedrs bērns” (“Comrade Child”, režisore Monika Sīmetsa). Dzejnieces Lēlo Tunglas autobiogrāfijas ekranizējums par Staļina laiku Igaunijā.
“Elles Jāns” (“Põrgu Jaan”, režisors Kaurs Koks), vēsturiska filma par 18. gs., kad Igaunijā plosījās mēris, bads un karš.
“Ņem vai pamet” (“Take It or Leave It”, režisore Līna Triškinsa-Vanhatalo). Vienīgā starp simtgades filmām, kuras darbība norisinās mūsdienās.
“Princese, Pāžs un Felikss” (“Princess, the Page and Felix”, režisors Raimo Joerands). Stāsta par igauņu dzejnieces Marijas Underes dzīvi 1917. gadā.
Animācijas filma “Lote un pazudušie pūķi” (“Lotte and the Lost Dragons”, režisori Janno Peldma un Heiki Ernitss).
Pilnmetrāžas dokumentālā filma “Vējā izcirstā zeme”, režisors Joseps Matjus.
Astoņu dokumentālu īsfilmu kolekcija “Pirmssākumi”. Režisores Nora Seraka, Aļona Suržikova, Heilika Pikova, Anna Hinta, Monika Sīmeta, Līna Triškina, Kersti Uibo, Valērija Andersone-Kespere.
Viedokļi
Ko jums nozīmē Igaunijas valsts simtgades svinības?
Rēta Remmela, ārste: “Esmu ļoti lepna, cik daudz maza valsts spējusi sasniegt. Manas apkārtnes iedzīvotāji izdomājuši aicināt visā Igaunijā nojaukt sabrukušos malkas šķūnīšus un būvēt to vietā jaunus. Mūsu Igaunijai jātop vēl sakārtotākai un skaistākai!”
Madli Lūka, māksliniece: “Gaidot simtgadi, daudz paredzēts uzbūvēt un sakārtot, kam citādi nepietika ne gribas, ne laika. Igaunija man ir ļoti svarīga, un ceru, ka reiz pienāks laiks, kad dzimtenē atkal atgriezīsies daudzie aizbraucēji. Pašlaik lauku skolas kļūst aizvien tukšākas.”
